Edvards Bruss

Teātra kritiķis

Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Bezkaunīgie igauņi

Piezīmes par Igaunijas teātra festivālu “Draama” 2024

Vēsma Lēvalde: Trīs Igaunijas teātra festivāla “Draama” dienās (2., 3., 4. septembrī) Tartu redzētais un dzirdētais apliecina kādu būtisku lietu – teātris ir nozīmīga dzīves daļa dažādu uzskatu un paaudžu cilvēkiem, kuriem kopīga ir vēlme apjaust skatuves mākslas nākotnes vīziju. Tomēr šie redzējumi, lai arī smeļas no vieniem un tiem pašiem avotiem – skatuves un ikdienas dzīves, ir tikpat atšķirīgi, cik āksta un garīdznieka izteiksmes veids, pildot amata pienākumus. Savukārt festivāla programmā iekļautās Baltijas jauno dramaturgu diskusijas galvenā sāpe bija par atalgojuma principiem un procentu apmēru, kas teātra teksta/lugas autoram pienākas no iestudējuma ienākumiem. Nenoliedzami – mākslas finansēšana ir karsta tēma, un es nevēlos to kušināt. Tomēr gribu uzsvērt, ka igauņu nākotnes teātris solās mākslas un dzīves attiecības tvert plašāk un rakties dziļāk par indivīda pamatvajadzībām.

Spēle pret rituālu

Zīmīgi, ka pirmās divas skatītās izrādes – Ēro Epnera (Eero Epner) “Es tam neticu!” Juhana Ulfsaka režijā un Šekspīra “Dots pret dotu” Lembita Petersona interpretācijā – iezīmēja gan formā, gan saturā divas diametrāli pretējas pieejas klasikai, abos gadījumos izmantojot vai vismaz ļaujot nojaust intertekstualitāti.  Fon Krāla (Von Krahl) teātra kopdarbam ar Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmiju dotais nosaukums “Es tam neticu!” ir frāze, kas kļuva leģendāra kino, teātra un ikdienas dzīvē pēc tam, kad to kā režijas paņēmienu izmantoja Staņislavskis. Ironiski un viegli, pat rotaļīgi divu stundu garajā izrādē 13 aktiermākslas studenti (nu jau absolventi) risina episko jautājumu – kā panākt ticamību uz skatuves? Epnera dramaturģija veidota no dažādu klasikas darbu fragmentiem, Igaunijā pazīstamu režisoru iestudējumu citātiem, kas savijas ar jauno aktieru muzikālo un plastisko prasmju demonstrējumu un artistisku improvizāciju. Vienā no recenzijām lasu, ka iestudējums ir “teātra klasikas grāvējs, komentārs un kritika – sava veida manifests daudzsološai jaunajai paaudzei”. Daļēji šim raksturojumam var piekrist, tomēr gribas iebilst pret apzīmējumu “manifests”, kas ietvertu kādus noformulētus teātra veidošanas principus. Šajā gadījumā izrāde necenšas neko manifestēt, bet gan uzdod atvērtus jautājumus publikai. Tā ir virtuoza spēle ar ietvertu aicinājumu netieši iesaistīties diskusijā par attieksmi pret vēsturi, klasiku un autoritātēm. Par to, kādās attiecībās teātrim jābūt ar pasaulīgajiem kontekstiem. Skatītājiem ir iespēja uztvert izrādi kā prāta spēli – censties uzminēt, no kurām lugām ir konkrētais teksts, uz kuru iestudējumu atsaucas izspēlētais fragments, kurš no Igaunijas teātra pīlāriem tiek apsmaidīts. Te piedalās Šekspīra Hamlets un karalis Līrs, Ibsens, Čehovs, Viljamss, Strindbergs, Olbijs, Augusts Kicbergs, Voldemars Panso (ak nē, tikai viņa biste)… Studenti demonstrē gan zināšanas un izpratni par klasiķu darbiem, gan ieinteresētu un aktīvu attieksmi pret procesiem, kas risinās ārpus teātra sienām. Un tieši augstā intelektuālā pakāpe ļauj kā tonalitāti izvēlēties ironiju, nekļūstot banāliem, ļauniem vai aprobežoti kategoriskiem.

Iespējams, ka tā ir nejaušība, bet viena no Ulfsaka izrādes neliterārajām zīmēm – divu veidu cepurītes – kostīmu mākslinieces Kērtas Hammeres (Kärt Hammer) aubītes un mices, kas personāžu iedala “konservatīvajos” un “progresīvajos” – ir pamanāma tērpu detaļa arī Lembita Petersona iestudētajā Šekspīra traģikomēdijā “Dots pret dotu”, kas ir fonda “Theatrum” projekts [1]. Scenogrāfa Marius Petersona radītā skatuves telpa ir askētiska, scenogrāfiju veido trīs vertikāli paneļi uz zemiem, bīdāmiem podestiem. Viens no paneļiem ir spogulis, ko ietver metāla režģu konstrukcija. Tas, protams, atspoguļo publiku. Turpat četras stundas garais iestudējums metodiski attēlo Šekspīra lugas sižetu, atdalot ainas ar muzikāliem iestarpinājumiem un neobligātu skatuves pārbūvi, kas principiāli neko nemaina telpas risinājumos, ja neskaita paneļu leņķi pret skatītāju zāli. Vien skatuves strādnieku ritmiskie klikšķi, atbrīvojot podestu stiprinājumus, iekļaujas skaņainā. Iespējams, ka personāžu mizanscēnas uz pelēko paneļu fona iecerētas kā baznīcas sienu gleznojumi, jo iestudējuma forma, temporitms un svinīgais aktieru runasveids liek vilkt paralēles ar kristietības liturģiju. Izrāde sākas ar ceremoniālu visu lugas tēlu gājienu cauri skatītāju zālei uz skatuvi. Tēlu galerija ir vizuāli raiba – mūsdienīgi tērpi, askētiski franciskāņu mūku apģērbi ar jau minētajām aubītēm, uz kurām izrādes gaitā, kad mūka tērpu nomaina laicīgais apģērbs, tiek uzliktas virsū mices. Kostīmi un muzikālo iestarpinājumu stilistiskās pārmaiņas (dažādus instrumentus spēlē un dzied Jonatans Petersons un Tarmo Songs) vedina minēt, ka iestudējums tiecas iziet cauri agrāko Šekspīra iestudējumu galerijai un arī iestarpināt kādas bībeliskas metaforas. Uz to norāda arī lūgšanu teksti izrādes biezajā programmiņā. Turpat ir uzskaitīti visi Šekspīra darbu iestudējumi “Theatrum” vēsturē, arī iepriekšējie “Dots pret dotu” uzvedumi dažādos Igaunijas teātros, te ir arī Šekspīra radošā biogrāfija, plaša eseja par manierismu (to gan sazīmēt iestudējumā īsti neizdodas) un piecu lappušu apcere par konkrēto lugu, tajā ietverto tēmu loku un tās recepciju mūsdienu teātrī. Diemžēl šī pamatīgā kontekstu izpēte un skrupulozais informatīvais materiāls nekādā veidā nav palīdzējis iestudējumam, kas tā arī paliek sižetu attēlojošs, ritmiski gaudens, ar plakaniem tēlu risinājumiem, notušējot Šekspīra lugas žanra ambivalenci, ietvertos konfliktus un Šekspīra valodas semiotisko ietilpību. Tā vietā radīts kaut kas tuvs moralitē, kurā jābūt ļoti pacietīgam, lai sagaidītu izrādes beigas.

Gaiši un skaidri

Reliģiska dimensija ir arī Juhana Ulfsaka iestudētajā “Teorēmā” (Igaunijas Drāmas teātris, 2024), tomēr šeit tā nav pašmērķīga dominante, tā kalpo drīzāk kā garīguma metafora. Izrāde delikāti atsaucas uz oriģinālu – iestudējums ir balstīts Pjēra Paolo Pazolīni poētiskajā stāstā “Teorēma”, kas izpausmi guva vienlaikus grāmatā un filmā (1968) un ko iestudējumam dramatizējis Ēro Epners. Atsauce uz Pazolīni izpaužas sižeta izgriezumos un formas elementos – paralēli risinās skatuviskā un ekrāna darbība ar lielisku video mākslinieka Emera Verka (Emer Värk) veikumu. Skatuvi sašaurina tūju aleja, kurā risinās lielākā daļa notikumu un kas simboliski atgādina gan ceļu, ko personāžs noiet sevis meklējumos, gan viņu ierobežoto garīgo telpu. Ekrāns padziļina skatuvi un vienlaikus ļauj virzīt fokusu līdzīgi kā kino. Darbība balstās uz divu galveno personāžu – Viesa, ko brīnišķīgi iemieso Līsa Sāramēla (Liisa Saaremäel), un Tīles Pērnas (Teele Pärn) atveidoto kalponi. Androgīnais Viesis, pateicoties kostīmu mākslinieka Jānusa Vahtras (Jaanus Vahtra) asprātīgi veidotajam vizuālajam tēlam, nav gluži miesiska būtne, lai arī ikkatrs no ģimenes – māte, tēvs, dēls, meita un pat kalpone – nokļūst ar viņu seksuālās attiecībās. Miesa ir fikcija, butaforija, un no Pazolīni filmas aizgūtā mistiskā, taču gaišā un diezgan komiskā noskaņa ļauj skatuves darbību uztvert kā līdzību, kā gudru pasaku, kas pēc būtības ir arī Bībele. Atšķirībā no filmas Ulfsaks neatklāj, kā tieši katru tēlu izmaina šis satricinošais impulss – pēkšņā Viesa ienākšana viņu dvēselē. Beigas ir atvērtas, un skatītājs pats var minēt, vai un kā mainīsies ģimenes dzīve. Skaidrs ir tikai viens – “mazais cilvēks” – kalpone, kas līdz šim tika uzlūkota tāpat kā zāles pļāvējs (šī agregāta stumdīšana uz skatuves ir tiešām izteiksmīga metafora), finālā paceļas gaisā kā eņģelis. Kas tad ir izvirzītā teorēma, un uz kādām aksiomām tā balstās? Cilvēks, dzīvojot labklājībā, neglābjami iestieg garlaicībā un mokās ar iekšēju neapmierinātību, ja vien nav kāds spēcīgs impulss, kas viņu izsit no rutīnas. Vai uz labu vai ļaunu, tas lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka.

Mazliet atšķirīgi uz rutīnu skatās Tartu Jaunā teātra radošā komanda, kas iestudējusi koprades izrādi “Kas notiek, kad tevis vairs nav klāt?” Kirila Havanska (Kirill Havanski) režijā. Veidotāji norādījuši, ka tas ir “performatīvs pētījums par ilgām, kura centrā ir dzīves neapturamās gaitas pieņemšana – un, pats galvenais, svētlaime”. Izvēlētajai formai varētu likt dažādus apzīmējumus, atbilstošākais man šķiet plastiski vizuālais teātris. Teksta šeit tikpat kā nav, izņemot aprautas sadzīviskas frāzes, emocionālus izsaucienus un vienu monologu, kas skan ierakstā. Vēstījumu veido aktieru ķermeņa valoda, fona skaņaina un vizualitāte. Centrā ir viesību galds, seši krēsli un pieci personāži. Tiek izspēlēta etīde ar galda klāšanu, sasveicināšanos, kopīgiem maziem rituāliem, un ir saprotams, ka tā ir labi pazīstamu draugu (radu?) kopiena, kas pulcējas regulāri un izbauda labi zināmu vakara norisi. Taču viens viesis kavējas… Etīde atkārtojas atkal un atkal, un gluži fiziski ir sajūtamas gaidas un trauksme, kas pārvēršas nojausmā, ka sestais nekad vairs neatnāks. Tikšķ pulkstenis kā zūdošā laika simbols, etīdes pārvēršas stopkadros – kā fotogrāfiju albuma šķirstīšana, fragmentos – kā sadzīvisku video pārlūkošanā. Skan monologs, kura tulkojumu saņemam izdrukas veidā. Tas ir acīmredzot neatbraukušā viesa teksts, kurā viņš stāsta, ka vienmēr braucis pa labi pazīstamu ceļu, bet todien izvēlējās citu maršrutu. Monologs apraujas, seko virkne etīžu, kuru laikā nākas turēt acis ciet, jo tās pavada spēcīgs stroboskops, taču izrādes vēstījums ir tik skaidrs, ka šis fināla emocionālais kāpinājums vairs pat nav nepieciešams. Joprojām atmiņā ir izrādes pēcgarša – pārdomas par dzīves galīgumu un mirkļu vērtību.

Četras izrādes ir tikai uzplaiksnījums mūsdienu teātra ainavā, taču tās iezīmēja spektru, kas tiecas paplašināties, taču vienlaikus nenodedzina tiltus uz pagātni. Gluži otrādi – tas it kā no jauna apzina pagājušo, lai to pārradītu nākotnei.

Edvards Bruss: Ar igauņu skatuves mākslu iepriekš saskāries esmu gaužām maz, tādēļ ar lielu interesi devos uz Igaunijas lielākā teātra festivāla “Draama” noslēdzošajām dienām, lai pieredzētu četras ļoti dažādas izrādes. Patīkamu pārsteigumu sagādāja krāšņums, ekspresivitāte un pat bezkaunība, kas iestudējumos bija vērojama, pretstatā latviešu nosvērtībai un kārtībai, kas iezogas pat eksperimentālākajos no darbiem. Līdzīgi kā Latvijā darbos autori reflektē gan par pagātnes notikumiem, gan aktuālo situāciju pasaulē, tomēr sava vieta atvēlēta arī daļai mistikas, kas, šķiet, ir viena no igauņu kultūras raksturiezīmēm.

1841. gads

Režisores Kaijas M Kilmas (Kaija M Külm) izrāde “Lilli” sākas 1841. gadā, kad dzimst viena no pirmajām Igaunijas feministēm Karolīne Suburga (Caroline Suburg), saukta arī par Lilli. Četri aktieri viņas dzīvesstāstu izdzied dažādos stilos, piedāvājot intriģējošu vēstures stundu.

Nelielā black box zāle atstāta samērā tukša – vienā stūrī novietota DJ pults, otrā – spogulis, drēbju pakaramā stanga ar kostīmiem, bet aizmugurējā siena klāta ar pret skatītājiem pavērstiem siltas gaismas prožektoriem, tādejādi radīta omulīga, buduāram līdzīga atmosfēra, kurā aktieriem spēlēties.

Izrāde iesākas ar slavinājuma repu vīriešiem, kuru izpilda galvenās lomas tēlotāja Silva Pijona (Silva Pijon), Marianna Tammaru (Mariann Tammaru), kurai uzticēts spēlēt vairumu sieviešu Lilli dzīvē, un Agurs Seims (Agur Seim), kurš līdzīgi Mariannai Tamaru attēlo vīriešu lomu. Ceturtais iestudējuma dalībnieks ir Kārels Kūsks (Kaarel Kuusk), kurš nodrošina muzikālo noformējumu. Aktieri, tērpti otrādāk uzvilktās žaketēs, katliņa cepurēs un ar pielīmētām ūsām, iepazīstina auditoriju ar 19. gadsimta vidus sabiedrības uzskatiem, kas augstu vērtē vīrieša racionalitāti un vispārīgo spēju darīt, ko pretstata sieviešu tā laika ierobežotajām iespējām. Tā ir pasaule, kuru Lilli savas dzīves laikā mainīs, veicinot gan sieviešu neatkarību un pašnoteikšanos, gan nodrošinot un stiprinot igauņu kultūras un valodas pastāvēšanu zem vācu un krievu varas, piedāvājot bērniem iespēju gūt izglītību dzimtajā valodā. Šis darbs, protams, nedodas viegli, un Lilli savā dzīvē saskaras ar daudziem šķēršļiem un pārmetumiem ne tikai no vīriešiem, bet arī citām sievietēm.

Izrādes finālā aktieri atkal ietērpjas kostīmos, kuros bija redzami sākumā, un vienojas repā, kas šoreiz vēsta – vēsture nemainās tāpat vien, to maina cilvēki un viņu pieņemtās izvēles.

52.3% meža

Režisora Lauri Lagles (Lauri Lagle) izrādē “Ceļojums uz meža galu”, kas balstīta igauņu autora Juhana Jaika (Juhan Jaik) stāstā “Ohamē mednieki”, tiek risinātas cilvēka attiecības ar dabu. Priekšnesums iesākas pie vienas no ieejām skolas ēkā, kur aktieris Simeoni Sundja (Simeoni Sundja) iepazīstina ar kontekstu. Parasti iestudējums tiek izrādīts Tallinā Sakala 3 teātra mājā, kuras foajē griestu gleznojumā attēlotas koku galotnes skatā no apakšas, tādējādi radot vietu, kurā cilvēks un daba sastopas un līdzpastāv, kā arī atgādinot, ka vairāk nekā puse Igaunijas teritorijas klāta mežiem.

Skolas aktu zālē skatītājus sagaida četri varoņi kažokādās, brīvi plīvojošos, dažkārt novalkātos apģērba gabalos un zābakos ar biezu zoli vai augstiem papēžiem; šķiet, viņi varētu piederēt Robina Huda bandai vai Pītera Pena nepieaugušo bērnu baram. Izrādes varoņi auditoriju ieved mistiskā pasaulē, kas iesākas aizvēsturiskos laikos, kuros cilvēki atrodas dabas varā un no tās baidās, līdz civilizācijas sāk atriebties dabai par tās skarbumu, kas kulminējas neiedomājama apmēra zvērībās pret dabu, tādējādi spoguļojot antropocēna laikmetu un klimata krīzi. Vārds “zvērības” gan šajā kontekstā šķiet nepietiekams apzīmējums noziegumiem, kurus agresijas uzplūdā skatītājiem klāsta aktieris Jergens Līks (Jörgen Liik), ik pēc brīža ironiski jautājot: “Un jūs domājāt, ka tas ir viss?” un turpinot ar vēl slimīgākiem scenārijiem par atriebību dabai.

Aktieri eksperimentē ar dažādām izteiksmes formām un vēstījumu nododot arī vizuāli, piemēram, kādā ainā ar video kameras palīdzību pietuvinājumā iespējams vērot, kā pelēks krāsas rullis, atgādinot ceļa rulli, atkal un atkal pārripo pāri baltām spalvām un sarkaniem asinsvadiem, cenšoties tos ieslēpt vienotā pelēkumā. Galvenais sižets – stāsts par mednieku, viņa māti, viņa suni, viņa sievu un viņas mīļāko – izspēlēts ar papīra leļļu palīdzību, vīramātes un mīļotā lomas uzticot Holivudas aktieru Džūlijas Robertsas un Džareda Leto papīra lellēm un tādējādi nodrošinot arī veselīgu devu humora, ne tikai draudīgu stāstu par dabas un cilvēces cīņu par varu.

Izrādes komanda drosmīgi radījusi iestudējumu, kas skatītājos varētu izraisīt neērtību, šoku vai pat nepatiku, tomēr tas ir arī iemesls, kādēļ iestudējumu skatīties ir tik aizraujoši un vērtīgi – autori ir pārliecināti par izrādes galveno vēstījumu un atklāsmēm, jautājumiem un pārdomām, kuras viņi vēlas raisīt skatītājos.

24. februāris

Par to, lai traģiskais Krievijas iebrukums Ukrainā nenonāktu prāta perifērijā, režisors Valters Sīlis rūpējas ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā. Izrāde “Izvēlies labāku versiju” pirmizrādi piedzīvoja pirms vairāk nekā gada Brīvības teātra festivālā Narvā, un tajā piedalās četri ukraiņu aktieri – Antoņina Hižņaka (Антоніна Хижняк), Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко) un Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов). Trīs no viņiem šovasar bija redzami arī Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādē “Ik dienas”. Vērtējot tīri subjektīvi – “Izvēlies labāku versiju” ir emocionāli spēcīgākā no Valtera Sīļa (un arī citu režisoru) izrādēm, kas pievēršas Krievijas iebrukuma Ukrainā tēmai.

Iestudējumā centrālas ir izvēles, kuras pēc 2022. gada 24. februāra bija spiesti pieņemt vairums Ukrainas iedzīvotāju – palikt esošajā dzīvesvietā, izceļot vai doties uz fronti. Katrā no izvēlēm rodami kā godājami, tā kritizējami aspekti, tomēr gan paši varoņi, gan apkārtējie izdara spiedienu pieņemt pareizo lēmumu, kas ārkārtas situācijā sasniedzams vēl grūtāk. Un rodas sajūta, ka veiktā izvēle jebkurā gadījumā būs nepareizā. Izrādē tiek apskatīta kādas sievietes dzīve, piedāvājot dažādu izvēļu scenārijus, tajā skaitā tādu, kurā viņa piedzīvo visus trīs stāvokļus, sākotnēji dodoties bēgļu gaitās, pēcāk atgriežoties Ukrainā, bet galu galā nonākot arī frontē. Tādējādi zināmā mērā tiek atgādināts vēstījums, kas tika pausts arī izrādes “Lilli” finālā, – vēsture nenotiek pati no sevis, bet gan indivīdu rīcību rezultātā.

Izrāde akurāti ierakstās Valtera Sīļa daiļradē, piedāvājot tēmas un paņēmienus, kas parādījušies gan iepriekš radītajos, gan vēlāk tapušajos iestudējumos. Režisors, aktieri un dramaturģe Natalka Bloka (Наталка Блок) pievērsusies indivīda un lielo vēstures notikumu attiecībām, personiskajai atbildībai un vēlmei veikt “pareizās” izvēles (rodas asociācija ar Liepājas teātrī iestudēto Maksa Friša lugu “Biogrāfija. Spēle” (2021), kurā galvenais varonis spēlējas dažādiem dzīves laikā veikto izvēļu scenārijiem). Izrādes galvenais scenogrāfijas elements ir video projekcija spēles laukuma aizmugurē, kurā tiek rādīti turpat skatuves malā novietotu maketu interjeri, ļaujot ātri, bet efektīvi vēstīt par lokācijas maiņu. Kas līdzīgs iepriekš redzēts Liepājas teātra izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (2018) un aizvadītās sezonas iestudējumā “Sibīrijas haiku” Latvijas Leļļu teātrī (visās scenogrāfs Uģis Bērziņš). Citkārt kameras objektīvs tiek pavērsts pret pašiem aktieriem, ļaujot skatītājiem tuvplānā vērot dzīvi un varbūt pat vēsturi mainošo lēmumu noslogotās sejas. Tam visam pa vidu arī kāda daļa pārpasaulīgā – izrādes varoņi vienojas meditācijā Krievijas iznīcībai, noskaņas ziņā atsaucot atmiņā meditāciju, kurā vienojās izrādes “Konference visumā labiem cilvēkiem” (Dirty Deal Teatro, 2024) skatītāji-performeri. Arī šajā iestudējumā Valters Sīlis pārvērtis skatītājus no pasīviem (vai aktīviem) vērotājiem uz daļu no performances, liekot kaut vai daļēji iejusties Ukrainas teātra skatītāju ādā – izrādes vidū zālē un apkārtējās telpās atskan gaisa trauksmes sirēna, kuras dēļ jāpamet zāle; aktieris Hrigorijs Baklanovs paskaidro, ka šāda situācija ir kļuvusi par Ukrainas teātra cienītāju ikdienu.

Četri aktieri

Lai gan visās no iepriekš minētājām izrādēm piedalījušies četri aktieri, izrādē “Simts grami zilu debesu” aktieru skaitu gribētos uzvērt īpaši, jo spēlēto tēlu apjoms krietni pārsniedz aktieru daudzumu. Vizuālās transformācijas apvienojumā ar spēles stila izmaiņām norisinās veikli un skatītājiem neredzot (pretstatā, piemēram, “Lilli”, kur pārvērtības notiek skatītāju acu priekšā un ir samērā minimālas: cepure ar puķi signalizē par vienu varoni, koši rīta svārki – par citu), un, neieskatoties programmiņā, sākotnēji liek domāt, ka uz skatuves darbojošos personu skaits ir daudz lielāks. Ne velti aktrise Pireta Laurimā (Piret Laurimaa) par sniegumu izrādē saņēmusi balvu kā Igaunijas labākā otrā plāna aktrise 2024. gadā.

Iestudējums balstīts paša režisora Urmasa Vadi (Urmas Vadi) radītā tekstā, ko iedvesmojusi igauņu dzejnieka Artura Alliskāra (Artur Alliskaar) dzīve un dzeja. Tas atgādina Nikolaja Gogoļa darbus ar savdabīgiem un spilgtiem tēliem, bet padomju fons ar garajām rindām un komunālajiem dzīvokļiem to pietuvina arī Nikolaja Erdmana lugām un atsauc atmiņā pavasarī Toma Treiņa režijā tapušo studentu izrādi “Pašnāvnieks”, kurā arī bija redzams plašs spektrs Padomju Savienībā iesprūdušu savādnieku. Iestudējuma centrā ir Veiko Porkanena (Veiko Porkanen) atainotais jaunais dzejnieks, kurš cenšas iekarot savu vietu literatūras pasaulē. Viņam līdzās sastopam gan alkatīgas tantes, gan nokautu vērsi, kas klīst pa pilsētu, cenšoties savākt savu miesu. Padomju dzīvi izceļ gan centieni piekļūt Rakstnieku savienības vadītājam, ar glaimiem un kukuļiem pielienot viņa mātei, gan uzdošanās par mājokļa inspektoru, lai piekļūtu savai precētajai mīļotajai – viņas vīrs bailēs par represijām viltus inspektoram stāsta, cik viss ir lieliski, pat ja mazā meita cenšas pa vidu izpļāpāt patiesību. Izrādes finālā nosvinēt autora pirmo publikāciju bērnu žurnālā ierodas pat kosmonauts.

Neskatoties un aizraujošo tēlu dažādību, izrādei var pārmest tās garumu, kas, lai gan nesasniedz neko ekstrēmu (divas stundas bez pārtraukuma), tomēr nogurdina. Pārsteigums par pārvērtībām ar laiku zūd, un vairumam tēlu, kas parādās vēlāk darbībā, trūkst plašāka konteksta un spilgtu rakstura īpašību, kas tos padara plakanus un garlaicīgākus. Pavisam iespējams, ka izrādi skatīties ir aizraujošāk ar lielākām zināšanām par dzejnieka Artura Alliskāra daiļradi, tādejādi spējot atšķetināt darbā ietvertās atsauces uz viņa dzeju.

Redzētās izrādes piedāvā pārliecinošus veidus, kā reflektēt gan par pagātni, gan tagadnes notikumiem, skatītājiem sniedzot vērtīgas atklāsmes, vienlaikus nodrošinot arī vidi, kur tās ir interesanti un aizraujoši uzņemt. Paralēli izrāžu programmai festivālā notika arī lugu lasīšanas maratons, kurā bija iespējams iepazīt kā mūsdienu, tā pagājušā un aizpagājušā gadsimta darbus. Šāda prakse nenoliedzami ir vērtīga, izceļot nacionālo dramaturģiju un veicinot jauno dramaturgu atpazīstamību teātra vidē. Arī vairums no programmā piedāvātajām izrādēm (un visas redzētās) balstījās vietējā un jaunā dramaturģijā, kas priecēja ar savu kvalitāti.