Viedokļi

Skats no izrādes "Nevienam nezināmā Marija" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Aija Melbārde
9. oktobris 2024 / komentāri 0

"Patriarha rudens" raža. III

Piezīmes par 15. LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālu “Patriarha rudens”

Piektā diena. 2. oktobris

“Nevienam nezināmā Marija”

Luīze Šnore: Latvijas Kultūras akadēmijā sācies diplomdarbu laiks – kursa vadītāja, režisora Elmāra Seņkova izrāde “Nevienam nezināmā Marija” ir pirmais studiju noslēguma darbs 4. kursa aktiermeistarības studentiem. Nepilnus astoņus gadus pēc pirmā Antona Čehova “Kaijas” iestudējuma Latvijas Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs ir atgriezies pie kanoniskā sižeta, kas šajā versijā ir pārtapis par retrospektīvu ceļojumu, kurā Veltas Birzes vai Elizabetes Miltas atveidotā Marija (vakarā, kad es skatos izrādi, spēlē Velta Birze) mēģina noskaidrot, kādēļ viņas draugs mākslinieks Kostja izdarīja pašnāvību. Konstantīna lomā vienlaikus iejūtas pieci jaunie aktieri – Matīss Kučinskis, Olafs Putrālis, Rūdolfs Sprukulis, Tomass Ralfs Ābolkalns un Kristaps Kristers Ozols, bet jaunā autora mīļotās meitenes Ņinas loma uzticēta Polinai Čerņenokai. Matīss Kučinskis atveido arī izslavēto jauno rakstnieku Borisu Trigorinu, Tomass Ralfs Ābolkalns – ārstu Žeņu, Olafs Putrālis – Iļju, Rūdolfs Sprukulis – skolotāju Semjonu. Līdzās studentiem izrādē piedalās arī divas profesionālas aktrises – Inese Kučinska Arkadinas lomā un Laura Siliņa Poļinas lomā. Telpas vizuālie risinājumi ir režisora Elmāra Seņkova ideja, par kostīmiem atbildīgā ir māksliniece Annemarija Ščegoļeva, tāpat izrādes tapšanā iesaistījusies horeogrāfe Sintija Skrabe, dramaturģijas jautājumos konsultējusi Justīne Kļava, un režisora asistenta darbs bijis Aleksandra Briča pārziņā.

Arī šajā iestudējumā saglabātas varoņu savstarpējās attiecības un sižeta būtība – Kostja iestudē izrādi, ko asi kritizē viņa māte, slavena aktrise, Trigorinam un Ņinai parādās abpusējas simpātijas, lai gan Arkadina ir privātnieciski piesavinājusies Trigorinu tikai sev, bet viņa pati cieš no pārlieku lielas augstprātības un egoisma. Ņina meklē savu vietu mākslā tāpat kā pavisam sagrautais, pašnāvnieciskais Kostja, un Marija cieš no tā, ka viņa laika gaitā ir kļuvusi nezināma gan Kostjam, gan pārējiem.

Skats no izrādes "Nevienam nezināmā Marija" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Aija Melbārde

“Nevienam nezināmā Marija” ir koprades darbs vairākos aspektos. Iestudējuma sagatavošanā iesaistījies gaismu mākslinieks Niks Cipruss, taču izrādi aktieri gaismo paši, pielāgojot toņus un pārvietojot prožektorus. Dažbrīd arī skatītāji kļūst par daļu no procesa: zālē tiek iedegta gaisma, it kā mēs gaidītu, kad sāksies izrāde, it kā nepastāvētu mentāla vai fiziska robeža starp mums un aktieriem. Teikumu “Tevi (jūs) pasauks, kad sāksies izrāde”, ko daudzie Kostjas vairākkārt velta Mašai, saņem arī skatītāji tieši pirms starpbrīžiem. Un trešajā cēlienā patiesi tiek spēlēta izrāde izrādē. Taču pie tās atgriezīšos nedaudz vēlāk. Paturpinot par kopradi, noteikti jāatzīmē, ka arī muzikālais pavadījums ir pilnīgā aktieru pārziņā – tiek spēlēta elektriskā ģitāra, bungas, saksofons un pat vijole. Lielākoties instrumenti tiek izmantoti fragmentāri, paspilgtinot kādu ainu vai tekstu, taču noslēgumā izrādes ansamblis izpilda kopīgu dziesmu.

Ja, lasot Čehova lugu, mēģina iztēloties Kostjas izrādi, maz ticams, ka pirmā doma, kas ienāk prātā, ir totāla dekadence. Bet tieši to režisors ir izvēlējies kā trešā cēliena galveno fokusu – pirmajā rindā Kostja nosēdina māti Arkadinu, un uz skatuves patiesi notiek tikai daļēji izskaidrojami procesi. Visticamāk, tas darīts ļoti apzināti, jo pēc tik tiešām dekadentiska, dzīvnieciski pirmatnēja un šausmu estētikā veidota darba noskatīšanās nākas piekrist Borisam Trigorinam: “Es personīgi neko nesapratu, bet skatījos ar lielu interesi.” Līdzīgi jūtos, kad otrajā cēlienā, ainā par nošauto kaiju, Kostjas pārdzīvojums sasniedz tādus apmērus, ka četru Konstantīnu katrs nākamais uznāciens ir cits par citu graujošāks – no degošām krizantēmām un puskailām kaijām cilvēku veidolā līdz sīpolu izraisītām asarām un asinīm notašķītam ķermenim.

Vislielākais skatuves laiks Konstantīna lomā piešķirts Kristapam Kristeram Ozolam, un tas šķiet patiesi pamatoti, jo emocionāli sakāpinātajā Kostjas un mātes sarunā pēc viņa pašnāvības mēģinājuma jaunais aktieris pārliecinoši pierāda, ka spēj sasniegt pieredzējušai aktrisei līdzvērtīgu profesionalitāti. Arī pārējie aktieri prasmīgi tiek galā ar saviem uzdevumiem, apliecinot meistarību, ātri mainot lomas, saglabājot vienādu iesaistes intensitātes līmeni un uzturot interesi visas izrādes garumā. Veiksmīgs ansambļa papildinājums ir arī Laura Siliņa, kura ar savu klātbūtni palīdz salikt īstos uzsvarus.

Iestudējumā izskan daudz jautājumu un tēžu par mākslas būtību, par teātra jēgu, mākslinieka vietu un uzdevumiem šajā pasaulē un citiem jautājumiem. Domājams, ka šo tēmu aktualitāte gadu gaitā nav mazinājusies, un, visticamāk, šādas pārdomas ir gan režisoram, gan viņa aktieru kursam. Taču tas atgādina, ka galvenais ir palikt pie tā, ka, sakot līdzīgi lugas tekstam, radīšana notiek tādēļ, ka tā brīvi plūst no mākslinieka dvēseles.

Skats no izrādes "Nevienam nezināmā Marija" (rež. Elmārs Seņkovs) // Foto – Aija Melbārde

Sestā diena. 3. oktobris

“Silueta burti”

Ketija Jurčenko: Horeogrāfs Artūrs Nīgalis laikmetīgās dejas izrādē “Silueta burti” reflektē par neizpratni un dusmām, kas saistītas ar tēva klātesamības trūkumu pieaugšanas un personības veidošanās laikā. Dejotāji – Artūrs Nīgalis un Mārīte Supe – izpilda fiziski sarežģītas dejas kombinācijas ar griestos iekārtu virvi un viens ar otru. Katra kustība ir pārdomāta un pamatota. Virves lietojumam atrasti daudzveidīgi horeogrāfiski un simboliski pielietojumi. Tā tiek sieta ap kaklu un seju kā šalle, nosedzot visu Artūra Nīgaļa seju un radot atsauci uz tētim adresētās vēstules fragmentu, kas iekļauts izrādes aprakstā. Tajā autors min, ka vairs neatceras sava tēva seju un balsi, vien dažus miglainus tēlus, kuri visdrīzāk tāpat neatbilst patiesībai. Virve izmantota arī abu dejotāju savstarpējo attiecību attēlošanai. Prātā īpaši palikusi aina, kurā abi mākslinieki viens otram raida kustību impulsus, katrs iekustinot savu virves galu. Sākumā tas notiek mierīgi, bet vēlāk viņi paši kļūst kā viens otra pausto emociju pagarinājums, liecoties atpakaļ mugurā vai krītot ceļos no saņemtā virves trieciena. Ķermeņa valodā jūtama tiekšanās pēc aizmirstā – rokas tiek trauksmaini tuvinātas pierei, it kā cenšoties atsaukt atmiņas. Brīžiem tās ir pozitīvas, piemēram, ainā, kurā Artūrs ar virvē ietītu seju izmanto galvu, lai šūpinātu tajā pašā virvē sēdošo Mārīti, bet pārsvarā horeogrāfijā dominē kontroles, dzīvnieciskuma un izmisuma motīvi. Šķiet, ka abu izpildītāju dinamikā vairāk dominē Artūrs, bet Mārīte iemieso bērnišķo un pakļāvīgo. Vienā no izrādes brīžiem Artūrs pat tur Mārīti aiz galvas un pārvieto to telpā kā kaķēnu, kas satverts aiz skausta, paspilgtinot iepriekš minēto attiecību hierarhijas sajūtu.

Ar aizrautību sekoju līdzi mākslinieku izteiksmīgajam tēlojumam. Viņi ir pilnīgi iegrimuši sevī un viens otrā. Rodas sajūta, ka skatītāji telpā nav klātesoši, un viss, kas atrodas ārpus dejas laukuma robežas, nekad nav eksistējis. Savukārt komponista Kaspara Niklasona radītajā muzikālajā pavadījumā dzirdams ikdienas priekšmetu izmantojums, piemēram, skaņas, kas līdzinās rakstīšanai pret rievotu koka virsmu, un graudu biršana, kas asociējas ar lietus skaņām.

Dejotāji atrodas sasaistē ar gaismu mākslinieka Edvīna Klimanova gaismu partitūru. Tie redzami, tiecoties pretī gaismai, it kā no jauna mācītos staigāt. Pārsvarā šī virzība notiek, kad Mārīte, atrodoties uz abām pēdām, ir uzkāpusi Artūra plecos.

“Silueta burti” atstāj spēcīgu iespaidu ar fizisko un emocionālo intensitāti. Horeogrāfija izceļ spriedzi starp kontrolēto un neaptveramo, bet abu dejotāju spēja emocionāli iegrimt uzbūvētajā dejas pasaulē vērš uzmanību uz trauslo robežu starp izrādē ietvertajām attiecību formām ar tēva figūru un tām, kas eksistē reālajā dzīvē.

Skats no laikmetīgās dejas izrādes "Silueta burti" (horeogr. Artūrs Nīgalis) // Foto – Aija Melbārde

“Kā dzimis jauns”

Ketija Jurčenko: Horeogrāfes Annas Marijas Puķes dejas izrāde “Kā dzimis jauns” sākas ar pirmsperformanci, kuras laikā izrādes dejotāji – Anastasija Čornaja, Poļina Filippova, Lauris Limbergs, Artūrs Nīgalis, Sintija Skrabe un Rūdis Vilsons – skraida pa LKA teātra mājas “Zirgu pasts” telpām. Kāds lien starp skatītajiem, cits brauc liftā, bet vēl kāds pamanās palīst aiz galda. Pēc brīža kļūst skaidrs, ka pasteļu toņos tērptie jaunieši, kas pārvietojas kliedzot un spiedzot, spēlē ķerenes. Tikpat strauja kā pirmsperformance ir arī pati izrāde, kas risinās ārpus cilvēka apziņas – sapnī. Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ildzes Jurkovskas telpiskais iekārtojums un Edvīna Klimanova gaismu spēle paspilgtina sapņaino atmosfēru un rotaļājas ar telpas plašuma izjūtu.

Līdzīgi kā sapņos, kuros nereti rodas pēkšņas un negaidītas pārmaiņas, arī Annas Marijas Puķes horeogrāfijā raksturīga pāreja starp plūstošām un asām kustībām. Vienā brīdī dejotāji ienirst un iznirst no skatuves bedres, ieņemot relaksētu modeļu pozas, bet jau citā konvulsīvi raustās un krīt, atrodoties vienā čupā. Cauri izrādei dejotāji bieži pamanāmi krītam un ceļoties, it kā nespēdami pilnībā pakļauties gravitācijai, radot asociāciju ar sapņiem, kuros piedzīvots lidojums vai straujš kritiens. Sapņu stāvoklī telpa bieži jūtas deformēta vai neierobežota. Izrādes horeogrāfijā šī sajūta izpaužas brīžos, kad dejotāji izmanto neparastus telpiskos maršrutus, piemēram, akli rāpojot sienā un balansējot uz skatuves bedres malas. Vairākkārt izmantota arī pirmsperformancē pieredzētā durvju aizciršana un ienākšana no cita telpas punkta, radot déjà rêvé jeb jau sapņotas pieredzes sajūtu. Darbā aplūkoti arī baudas motīvi. Dejotāji redzami, no aizmugures skūpstot otra kaklu un skatoties cits citam kājstarpē. Brīdī, kad tiek nodzēsta gaisma, dzirdami smiekli, ekstāzes vaidi, spiedzieni, kliedzieni un dažādas dzīvnieciskas skaņas. Brīdī, kad gaisma tiek ieslēgta, dejotāju kustības atgādina tādu kā pērtiķošanos vai bērnišķīgu dauzīšanos. Intensitāti nomaina apskāvienu čupiņa, kas rodas, kad dejotāji apguļas bērna pozā, atspiežoties cits pret citu. Sintija Skrabe ieaijā skatuves biedrus, izpildot šūpuļdziesmu, kurā māte vēršas pie bērniņa ar vārdiem “neizslīdi man no rokām”. Šķiet, ka šādā veidā izrāde aicina skatītāju turpināt šo sapņa pieredzi, vienlaikus liekot aizdomāties par vēlmi saglabāt saikni ar to, kas šķietami slīd prom starp pirkstiem, gluži kā sapņi, kas izzūd pamošanās brīdī.

Skats no laikmetīgās dejas izrādes "Kā dzimis jauns" (horeogr. Anna Marija Puķe) // Foto – Aija Melbārde

“Kocenieki un tāsenieces”

Luīze Šnore: “Patriarha rudens” šī gada teātra izrāžu klāstu papildina arī dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenta Sergeja Smikova monoizrāde “Kocenieki un tāsenieces” Ralfa Liepas režijā. Tā balstīta Andrusa Kivirehka tāda paša nosaukuma darbā, iestudējuma autoriem to definējot par “satīriski absurdu traģikomēdiju ar fantastikas un dokumentāliem elementiem”. Aptuveni tā arī visprecīzāk var aprakstīt redzēto, jo, lai gan stāsts iesākas šķietami vienkārši – ar kāda nacionālistiski noskaņota jauna igauņu vīrieša iesaisti Igaunijas Dziesmotajā revolūcijā, tā turpinājumā atklājas, kā, organizējot Baltijas ceļu un apjaušot iztrūkstošo cilvēku skaitu, viņš pieredz sava priekšnieka, Tautas frontes priekšsēdētāja Voldemāra Kallelas darījumu ar pašu Nelabo, kurš ar burvestības palīdzību no koka pagalēm un pirtsslotām izveido trīsdesmit jauniešus. Vēlāk šo kocenieku un tāsenieču, neīsto, bet it kā tikpat parasto igauņu medīšana kļūst par viņa apsēstību.

Aktiera Sergeja Smikova tēlojums ir pārliecinošs, viņš veiksmīgi portretē jaunā cilvēka dedzīgo pārliecību kā sākotnēji labvēlīgajā idejā, tā vēlāk – arī koka monstru atmaskošanā. Tā nav jauna patiesība, ka monoizrāde pieprasa, iespējams, pat augstāku meistarības līmeni publikas uzmanības noturēšanā, vēstījuma nodošanā, un aktieris ar to izcili tiek galā. Iestudējumā epizodiski iesaistās arī Elza Rūta Jordāne vai Evelīna Priede. Vakarā, kad skatījos izrādi, Elzas Rūtas Jordānes klātbūtne līdzinājās aprakstītajai tāseniecei – statiska gaita, biedējoši vēss skatiens. Savdabīgu atmosfēru stāstam piešķir arī Hugo Bērziņa radītie kostīmi un scenogrāfija, kas vienlaikus atgādina konspirāciju teoriju piekritēju vizualizētu sakarību tīklu un izmeklētāju veidotu atrisinājumu pavedienu shēmu, savienojot koka bluķus ar kocenieku un tāsenieču atveidiem uz sienām. Arī Edvīna Klimanova veidotā gaismu partitūra precīzi sasaucas ar telpu un vēstījumu. Tāpat iestudējuma tapšanā iesaistījušies kustību konsultante Anna Marija Puķe un skaņu operators Krists Jēkabsons.

Andruss Kivirehks tekstā ir ierakstījis ļoti konkrētu pozīciju, caur kādu galvenais varonis skatās uz jaunizveidotajiem, neīstajiem cilvēkiem, – tajā ir naids un netaisnības izjūta. Izrāde ir līdz galam neatbildēta refleksija par savējo un svešo tēmu, par nespēju pieņemt notiekošo, ja tas nesakrīt ar veidu, kādā uztver pasauli. Taču šī darba viens no ieguvumiem ir iespēja pieredzēt, kā aizrautīga aktiera jauda baro varoņa enerģiju ar tādu spēku, ka atliek vien novēlēt saglabāt šo degsmi gan jaunajiem māksliniekiem, gan festivālam.

Skats no izrādes "Kocenieki un tāsenieces" (rež. Ralfs Liepa) // Foto – Oskars Vītoliņš

Septītā diena. 4. oktobris

“Patriarha rudens” noslēgums un apbalvošanas ceremonija

Luīze Šnore: Šekspīra 460. jubilejas gadā “Patriarha rudens” noslēguma ceremonijas viesus “Zirgu pasta” Karamazovu zālē, kas vizuāli atgādina džungļu oāzi, ar savu klātbūtni pagodināja pats autors, precīzāk, trīs Šekspīri – Matīss Kučinskis, Māra Ķimele, Agate Marija Bukša. Tāpat ceremonijas norisē piedalījās arī trīs varoņi no Ralfa Liepas iestudētās Šekspīra lugas “Kā jums tīk” – Elīnas Bartkevičas atveidotais Korins, Kristapa Kristera Ozola Orlando un Aleksandra Briča atveidotais Žaks. Un, kā jau Latvijas Kultūras akadēmijas festivālam pienākas, arī noslēgumā izskanēja Dāvja Sīmaņa, Jāņa Siliņa, Kārinas Pētersones un festivāla direktores Kristīnes Freibergas runas.

Balvu maratonu iesāka Jāņa Siliņa piešķirtās LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja specbalvas:

·      Veiksmīgākā aktrise – Santa Breikša
·      Veiksmīgākais aktieris – Tomass Ralfs Ābolkalns
·      Labākā izrāde – Sergeja Smikova monoizrāde “Kocenieki un tāsenieces”
 

Šogad “Patriarha rudens” žūrijas darbu vienpersoniski uzņēmusies festivāla patronese Kārina Pētersone, sadalot balvas šādi:

·      Galvenā balva – Pētera Pētersona petrolejas lampa par režiju izrādē “Divpadsmitā nakts” un kustību konsultantes darbu izrādē “Kā jums tīk” – Linda Kalniņa
·      Labākās aktrises balva – Polina Čerņenoka
·      Labākā aktiera balva – Kristaps Kristers Ozols
·      Labākā horeogrāfija – Anna Marija Puķe
·      Labākais dejotājs – Artūrs Nīgalis
 

Nosauktajām balvām pievienojās arī Māras Ķimeles (Šekspīra) specbalvas, kuras saņēma:

·      Elizabete Milta
·      Polina Čerņenoka
·      Sergejs Smikovs
 

Jau trešo gadu “Patriarha rudens” noslēgums ir arī teātra antibalvas “Zelta muša” pasniegšanas ceremonija, šogad – “R*sola karnevāls”. Katrs laureāts balvā saņēma glāzi, pildītu ar r*solu. Skatītāji par “Zelta mušas” balvas ieguvējiem atzinuši:

·      Gada daudzveidīgākā karjera – Ņikita Osipovs nestrādā Leļļu teātrī, bet vienā sezonā spēlē gan labo, gan slikto princi. Un piedalās vēl trijās bērnu izrādēs.
·      Gada bankets – Valters Sīlis savā teātrī klāj banketa galdu veselam korim, bet savas sievas teātrī piedāvā tikai dažus cepumus skatītājiem. Aktieri ēd mājās.
·      Gada duelis – Dailes teātris un Latvijas Nacionālais teātris mērās ar bankām, Pīteriem Peniem un honorāriem. Starp citu, kuram galu galā ir lielāks – Malkovičam vai Krimovam?
·      Latvijas progresīvākais teātris – Latvijas Nacionālais teātris. Nekā konservatīva, tikai netradicionālas attiecību formas!
·      Gada izrāde, ko nesapratām – “Suņu ciema nelaimes lācis” (rež. Regnārs Vaivars). Kurš apmaksās terapiju bērnam un mums?

Rakstīt atsauksmi