Seksualitātes šķautnes
Piezīmes par Dirty Deal Teatro dramaturģijas lasījumiem “Sekss un Latvija”
Gistavs Kirbē 1866. gadā uzgleznoja “Pasaules radīšanu” (L’Origine du monde), gleznu, kurā attēlots sievietes ķermeņa fragments – dzimumorgāni. Iegūglējot šo darbu, fotogrāfijās tas redzams attālināti, notverts kadrā no kāda sānu leņķa kopā ar ziņkārīgiem skatītājiem, vai mākslinieciski stilizēts, piemēram, atveidojot to ar dārzeņiem; lai tiktu līdz skaidram gleznas attēlam, krietni jāpatin uz leju – par spīti tam, ka tas ir pasaulslavens darbs (iegūglējot “Mona Lizu” vai Vincenta van Goga “Saulespuķes”, tās uzreiz redzamas tuvplānā). 19. gadsimtā glezna tika uzskatīta par skandalozu un netika publiski izstādīta, bet kāpēc tāda izvairīšanās no tās tagad? Tā attēlo sievietes ķermeni tādu, kāds tas ir, neslēpjot, neromantizējot. Vai problēma ir ķermenī vai skatītājā? Protams, ņemot vērā to, ka tā ir gleznota pēc vīrieša pasūtījuma, to arī gleznojis vīrietis, un par modeli nekas daudz nav zināms, ir vieta arī veselīgai kritikai par sievietes ķermeņa objektizāciju.
Tomēr jautājums, ko šis darbs paver, ir visnotaļ interesants. Kāpēc cilvēki mulst un izvairās runāt par seksualitāti, kas ir tik svarīga un klātesoša dzīves sastāvdaļa? Paradoksāli, ka vienlaikus tā tiek cenzēta, slēpta un ir arī mārketinga galvenais virzītājspēks. Tabu un komercializācija eksistē paralēli. Piemēram, popkultūras ikona Harijs Stailss, kura jaunāko singlu Aperture [1] jau pirmajā dienā Spotify platformā noklausījās 12 miljoni cilvēku (domājams, ka šis fakts leģitimizē to, ka viņa komandas mārketings labi strādā), albumam devis nosaukumu Kiss all the time. Disco ocassionally [2], un reklāmas foto attēlo dažādās kombinācijās esošus dažādu dzimuma identitāšu cilvēkus skūpstoties, tādā veidā izmantojot kaisli un erotiku tūres biļešu pārdošanai. Seksualitāti smadzenes saista gan ar baudu un liberālu, jautru dzīvesveidu, gan dzīvības turpināšanu – esam bioloģiski iekodēti tai pievērst uzmanību.
Vienlaikus tā ir dziļi personiska, viegli pakļaujas ievainojamībai un ķermeni atklāj kā nevaldāmu, dzīvniecisku, pretojoties uzskatam par cilvēku kā savaldīgu, saprātīgu būtni. Arī vēsturiskais un reliģiskais konteksts uzliek savu “grēka” zīmogu. Saprotami, jo ir arī daudzas tumšās seksualitātes puses, ko pētīt – tam īpaši pievērsušies ārzemju rakstnieki un kinorežisori. Franču filozofs Žoržs Batajs atklāj transgresīvu erotiku, to neattaisnojot – viņa “Stāstā par aci” aprakstītā bauda nemanot aizvien vairāk raisa lasītājā riebumu, intimitāte kļūst par apsēstību, par fetišu, zaudē morāles un ētikas robežas (tur ir viss – incests, sadomazohisms, nekrofīlija). Zigmunds Freids daudz rakstījis par dažādu seksualitātes noviržu rašanās iemesliem. Cilvēka vēlmi nodoties erotikai caur robežpārkāpšanu viņš skaidro kā psihes mēģinājumus apvienot baudu ar apspiestiem iekšējiem konfliktiem un emocijām. Mākslas uzdevums ir apspiestās dziņas atklāt, spoguļot sabiedrību, parādīt, ka arī tā notiek, arī tā cilvēki jūtas, tostarp (vēlams, ne pašmērķīgi) šokējot un provocējot.
Lai cīnītos pret tēmas stigmatizāciju un veselīgā veidā ļautos seksualitātes šķautņu izpētei, Dirty Deal Teatro sarīkojis dramaturģijas un stāstu lasījumu sēriju “Sekss un Latvija”, sniedzot laiku un telpu, kur mākslinieki moderētā diskusijā var prezentēt topošu darbu fragmentus, uzklausīt skatītāju jautājumus un dzirdēt komentāru arī no jomas profesionāles – seksoloģes un klīniskās psiholoģes ar specializāciju partnerattiecībās Kristīnes Balodes. Lasījumu moderatore dramaturģe Linda Rudene aicina tos uztvert kā durvis, kas aicina nezināmajā, pievēršot uzmanību tam, kas sagādā smieklus, neērtību, uzbudinājumu. Ļauties sajūtām un instinktiem.
Inga Gaile un lugas fragments par rakstniecēm teātrī
Ingas Gailes darbos seksualitāte kā daļa no viņas varoņu dzīves pieredzes ir tik klātesoša, ka Jūlija Dibovska, recenzējot romānu “Rakstītāja”, recenzijai devusi nosaukumu “Tu esi sekss” [3]. No šī skatpunkta starp šodienas runātājiem viņai ir vislielākā pieredze. Viņa recenzenta uzdevumu – skaidrot sava darba tēmas, ielikt to laikabiedru kontekstā, kritiski izsvērt izvēlētos varoņus un izteiksmes līdzekļus – jau ir veikusi pati un ar to sāk lugas fragmenta prezentāciju.
Pieminot pāragri aizgājušās rakstnieces Andru Neiburgu un Noru Ikstenu, viņa ir iesākusi rakstīt lugu par divām rakstniecēm – Rakstnieci 1 un Rakstnieci 2 – kādā teātra pirmizrādes vakarā. Sēru un seksa tēmu krustpunktā radies kaut kas tāds, ko viņa pati raksturo ar izjūtu “dusmīga, toties dzīva”. Luga būtu kaut kas starp roadmovie jeb ceļa filmu žanru, sociālu komentāru par Latvijas kultūrtelpu (teātra un rakstniecības telpu), un Dantes (šajā gadījumā Noras un Andras) un Vergilija (Andrea Dvorkinas – amerikāņu feminisma rakstnieces) klejojumiem pa naksnīgo Rīgu pēc pirmizrādes. Tās centrā: Noras Ikstenas “Kauns Gaveiķos” jeb no sievietes – rakstnieces perspektīvas rakstīts stāsts, kas vīrieša – režisora rokās, iespējams, ieguvis nepareizus uzsvarus, potenciāli svarīgas tēmas pārvēršot vieglā komēdijā.
Kino teorētiķe Laura Mulveja 1975. gada esejā “Vizuālais baudījums un naratīvais kino” ieviesa terminu male-gaze, kas nu tiek plaši izmantots visā pasaulē, raksturojot dažādu mediju mākslas darbus. Par male-gaze uzskatāmi tādi darbi, kuros sieviete tiek attēlota kā objekts, reducēta līdz ķermenim (uzsvars uz krūtīm, dibenu, lūpām), padarot viņas jūtas un iekšējo pasauli sekundāru vai nesvarīgu. Būtībā šis sievietes tēls eksistē, lai tiktu vērots un iekārots. Arī sievietes var radīt male-gaze darbus, jo šis skatījums uz pasauli ir iemācīts – tieši to Laura Mulveja uzsvēra esejā. Tas bieži dominē pornogrāfijā, reklāmās, Holivudas filmās. Sievietes uzaug kultūrā, kur to ķermenis tiek nepārtraukti vērtēts. Šīs tēmas nozīmi uzsver arī Inga Gaile: sieviešu kaunu par visu – par to, ka pārāk skaistas, pārāk neglītas, ar pārāk augstu vai zemu libido, par to, ka tiek sistas vai izvarotas (un tā tālāk).
Pretstatā – female-gaze tiecas fokusu atgriezt sievietes iekšējai pieredzei, piedzīvot ķermeni kā veselumu ar prātu un veselīgu seksualitāti saista ar jūtām, drošības sajūtu, maigumu. Skatītājs tiek aicināts nevis iekārot sievietes ķermeni, bet ar to identificēties. Inga Gaile min piemēru: sieviete, kas dejo ap stieni mežģīņu apakšveļā, visbiežāk ir vai nu iemīlējusies, vai vēlas nopelnīt naudu. Vai bija iemīlējusies, saprata, ka nekas tur nebūs, un tagad vēlas nopelnīt naudu. Lai sievietes būtu seksuāli apmierinātas, svarīgākais ir, lai viņu bērni būtu drošībā, lai varētu ilgi gulēt brīvdienu rītos, garšīgi paēst un lēni, maigi mīlēties. Protams, izvairoties no tendenciozitātes, noteikti ir arī sievietes, kuras patiesi apmierinātas dara dejošana ap stieni mežģīņu apakšveļā, svarīgākais, ka viņas to dara sava prieka pēc, nevis kā bezpersonisks, erotisks kāda vīrieša iztēles auglis. Inga piemin arī ļoti veiksmīgus female-gaze literatūras piemērus, kas palīdzējuši viņai savu seksualitāti labāk iepazīt – Andras Neiburgas “Elīna ir laimīga” (no debijas krājuma “Izbāzti putni un putni būros”, 1988) un Noras Ikstenas “Kaunu Gaveiķos”.
Dusmu tēmas sakarā Inga atsaucas arī uz darbiem un kustībām, kuros sekss ir varas un protesta instruments – piemēram, Aristofana “Līsistratē” sievietes atsakās no seksa, protestējot pret kara absurdu, un Dienvidkorejas 4B jeb “4 nē” kustībā sievietes atsakās no precēšanās ar vīriešiem, dzemdībām, romantiskām attiecībām ar vīriešiem, heteroseksuāla seksa, lai protestētu pret dziļo nevienlīdzību un mizogīniju, ar ko viņas Dienvidkorejas sabiedrībā saskaras. Te gan jāpiebilst, ka “Līsistrati” laikā, kad tā tika uzrakstīta, uztvēra pavisam citādi – tas nebūt nebija feministisks darbs, bet gan ironiska komēdija, kurā kara izbeigšanai Aristofans piedāvā absurdu, neticamu risinājumu. Tolaik sengrieķi sievietes uzskatīja par seksuāli nepiesātināmām (tādā izsalkušā, dzīvnieciskā nozīmē), tāpēc nespēja iztēloties, ka sievietes varētu arī atturēties no seksa, kā arī nebija tāda jēdziena kā izvarošana laulībā – tāpēc doma par to, ka sievietes varētu neļaut saviem vīriem sevi seksuāli izmantot, bija tik smieklīga, lai šī darba žanrs būtu komēdija.
Reinis Suhanovs un “Nerātnie deju svētki”
Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs debitē dramaturģijā, seksualitāti aplūkojot no tautas deju kultūras skatupunkta, kuras dalībnieks viņš ir jau 36 gadus. Viņš darba prezentāciju sāk ar video fragmentu dejai “Aiz kalniņa dūmi kūp”, lai vieglāk vizualizēt stāstīto. Arī Reinis sniedz nelielu ieskatu darba tapšanas aizkulisēs un tēmās, atklājot seksualitāti kā dziļi latviešu dzīvesziņā sakņotu dzīves sastāvdaļu, argumentu balstot tautasdziesmu vārdos ar slēptu vai neslēptu seksuālo konotāciju (piemēram, “kur tu teci, gailīti mans”).
Viņš par lugas galveno varoni izvēlējies kādu deju kolektīva vadītāju, kas piedzīvo sapni kā seksualitātes atklāsmi, kā vīziju par to, kā iestudēt deju “Aiz kalniņa dūmi kūp” atvērtāk un seksuālāk, kā ierasts (bet ļoti veselīgā un pozitīvā garā, domājot par jūtīgu pieskārienu, vilkmi starp ķermeņiem, ko saista deja, un tamlīdzīgi), par pretspēku izvirzot ierēdni, kura galvenais ierocis ir kauns un kurš seksualitāti redz kā draudu.
Oneiriskais darba sākumpunkts ir Deividam Linčam raksturīga estētiska valoda (erotiskas spriedzes pilni sapņi), un līdzīgs paņēmiens tiek veiksmīgi izmantots arī nupat pirmizrādi piedzīvojušajā Dailes teātra izrādē “Sapņu novele”, kur sapņi ieplūst permeablā realitātē, radot jaunu, sirreālu pasaules versiju, kurā galvenais varonis haotiski meklē piepildījumu. Neierasts ir galvenā varoņa tēlveides paņēmiens – nevis atklāt šo vīrieti varas pozīcijā kā apdraudējumu, bet caur viņu meklēt jaunus, labākus veidus, kā, vienam otru netraumējot, kļūt atvērtākiem, seksuālākiem un laimīgākiem. Korektā daba parādās arī tekstā izmantotajos vārdos – pat erotiskās vīzijas aprakstā viņš (deju kolektīva vadītājs) izmanto vārdus “kopoties” un “nodoties nekontrolētām seksuālām attiecībām”, raksturojot visapkārt valdošo orģiju. Ja galvenais varonis, kas ielikts šādos spēles noteikumos, ir patiesi labs, tāds, kas seksualitāti meklē pēc būtības, kā savstarpēju attiecību valodu, un ļaujas arī pats savai nezināšanai – taustās un meklē, tā ir jauna vīrišķības valoda, kurai trūkst reprezentācijas. Pastāv riski, kurā šis varonis mūsdienu cinismā var atklāties kā naivs vai sentimentāls, taču tieši šī ievainojamība pati par sevi kļūtu par pretestības formu dominējošajam vīrišķības modelim. Ierēdnis kā atbrīvotā kolektīva vadītāja antagonists ir gan klasiska izvēle, kur ierēdnis kalpo vairāk kā sistēmas un kārtības, un birokrātijas simbols (Franca Kafkas un Džeimsa Orvela darbos, piemēram), gan tieša atbilde politiskajai vētrai par dzimumu un seksuālās audzināšanas jautājumiem Latvijā.
Kopumā Deju svētki – 30 000 dejotāju un 40 000 skatītāju – kā liels auglības rituāls ir atjautīgs mērķis, uz ko lugu virzīt. Deja kā dzīvības atmodinātāja, radītāja ir pazīstama jau no senseniem laikiem; arī Antīkajā Grieķijā un Senajā Ēģiptē dziesmās un dejās tika izpausta seksualitāte un lūgta auglība gan ražai, gan sabiedrībai.
Idejas skaidrība un darba nostrādātība (lugas struktūra ir iezīmēta no sākuma līdz galam, sagatavots diezgan daudz ainu, septiņas, ja nemaldos) ir vistuvāk gatavībai no šīvakara runātājiem, tas ir spēcīgs darba pieteikums. Uzrakstītās ainas Reinis meistarīgi arī nolasa, izmantojot izteiksmes, žestus, kas koncentrē uzmanību – aktieriskās maņas ir saslēgumā ar auditoriju, publika ir “iekšā” –, un arī pēc fragmenta noklausīšanās no skatītājiem izskan gaidas to ieraudzīt teātrī vai ekranizētu kā seriālu.
Barbaras Lehtnas īsprozas fragmenti
Kristīne Balode kādā vakara brīdī min, ka jebkura ikdienišķa darbība var būt erotiska, seksuāla – viss atkarīgs no skatpunkta uz lietām, situācijām. Barbara Lehtna, teātra un operu režisore un izpildītāja, vakaram sagatavojusi īsprozas fragmentus, kas varētu nākotnē kļūt, piemēram, par operas ārijām. Tajos viņa meklē veidus, kā atklāt erotiku caur valodu, caur ritmu, izzinot ķermeniskas pieredzes kā dažādas metaforas un spēlējoties ar vārdiem, vispārinot personīgās pieredzes līdz plašākām tēmām. Viņai izdodas savērpt poētiku, familiāru intimitāti ar drosmīgiem jautājumiem (un brīžiem – godīgu neziņu, kā uz tiem atbildēt) par pretrunīgumu kā identitātes daļu. Visskaidrākā ir piekrišanas jeb consent tēma, kas kā saule tur fragmentus orbītās. Viņa salīdzina piekrišanu ar laikapstākļu sistēmu – vienmēr mainīgu; vai mēs pazīstam sava “nē” formu, vai spējām atšķirt uzbudinājumu (arousal) no trauksmes (alert)? Emocionālā ambivalence ir normāla seksualitātes daļa, un robežas var būt mainīgas un neprognozējamas. Viņa uz sievietes ķermeni lūkojas kā uz teritoriju. Iekarojamu. Vietu, ko nākas atgūt, mācoties sev no jauna pieskarties, netieši norādot uz dažādām vēlamām un arī nevēlamām pieredzēm, ko šis ķermenis piedzīvojis. Tumšā, nezināmā zona, kuras tukšumus aizpilda fantāzija, un Barbaras ritmiskā lasīšana uztur spriedzi.
Austriešu filozofs Ludvigs Vitgenšteins uzskatīja, ka filozofiskas problēmas rodas no valodas pārpratumiem. Tad, kad nespējam atrast īstos vārdus, sākam mulst un šaubīties. Valoda ir instruments. Barbaras pirmā valoda ir igauņu, latviešu valodu viņa brīvi nepārvalda, tāpēc darbu izvēlējusies rakstīt angliski. Valodas tēmu seksualitātē (un ne tikai) ir vērts aplūkot no dažādām pusēm. Viņas izvēlētie vārdi, piemēram, spit and swallow / sülitada ja neelata / spļaut un norīt, kā vēlāk diskusijā atzina Barbara, strādā daudz labāk, erotiskāk izklausās angliski, nevis igauniski (vai latviski). Varbūt atbilde ir fonētiska – salīdzinot latviešu ar angļu valodu, angliski paši vārdi skan mīkstāk un plūstošāk nekā latviski; varbūt kultūrvēsturiska – angliski šiem vārdiem jau vismaz daļēji ir erotisks uzslāņojums, tie ir šādā kontekstā jau dzirdēti, turpretim latviski “spļaut” saistās ar kaut ko negatīvu un nicinošu.
Dramaturģe Linda Rudene dalās pārdomās par to, ka pateikt kādam “es tevi mīlu” latviski ir daudz grūtāk nekā angliski. Viņa raksturo savu pieredzi tā, it kā, sakot šos vārdus, aiz viņas stāvētu visa viņas dzimta. Esmu dzirdējusi neskaitāmas sarunas, kurās aiz neērtības smejoties (“viņam stāvēja? bija liels vai maziņš?”) vārds “dzimumloceklis” tiek izlaists pavisam, lai gan Tēzaurs.lv šim vārdam piedāvā 91 sinonīmu un 8 hiponīmus – nav tā, ka trūktu izvēles iespēju.
Tiešums ir svarīgs. Meklēt īstos vārdus un nebaidīties tos izrunāt skaļi. Jo retāk vārdus izrunājam, jo svešāki un biedējošāki tie šķiet. Kinokritiķe Elīna Reitere nesen Facebook platformā dalījās ar ierakstu Valmieras teātrī topošās izrādes “Tu būsi mana!..” kontekstā: “Laikam jau neviens nav Valmieras teātrim pateicis, ka Latvijā, vismaz filmu mārketēšanas gadījumā, vārds “feministisks” nostrādā kā “kases inde”,” un, tiesa, nevaru nepiekrist, taču, jo biežāk tas parādīsies, jo mazāk baiss šķitīs un neizraisīs pretreakciju. Cerams. Lai gan iespējams, ka sievietes loma sabiedrībā joprojām tiek uztverta kā apdraudējums konservatīvai vīriešu varai, par ko liecina arī fakts, ka ASV Nacionālā Zinātnes fonda (National Science Foundation) darbiniekiem pēc Donalda Trampa izpildrīkojumu ieviešanas nākas pārskatīt grantus, kuru pieteikumos parādās vārdi women vai female [4], kas potenciāli var novest pie finansējuma kavēšanas vai atteikumiem projektiem, kas saistīti ar sieviešu veselību [5]. Nesenā Stambulas konvencijas pieredze sašūpojusi uzticību – cerams, ka ASV piemēram nesekosim. Un no izrādes, kas balstās feministiskā pētījumā par kino, arī konservatīvie skatītāji nebīsies.
Rakstīt atsauksmi