Marks Usāns

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas BSP un Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes BSP students

Šobrīd dzelzs ir karsta

“Cilvēkiem ir jāiet pasaulē kļūt gudrākiem, lai viņi varētu būt gudrāki mājās”. Intervija ar režisori un aktrisi Alisi Polačenko ciklā “Sarunas pāri robežām”

Par tiem māksliniekiem, kuri savu profesionālo dzīvi turpina citviet pasaulē, mēs Latvijā nereti zinām pārsteidzoši maz, lai gan viņi gūst panākumus un reizē nes Latvijas vārdu citās kultūrtelpās. Savukārt daļa pēc studijām ārzemēs izvēlas atgriezties, līdzi atvedot iegūto pieredzi, zināšanas un skatījumu uz savu nozari.

Interviju ciklā “Sarunas pāri robežām” skatīsimies uz to, kādas studiju un darba iespējas var piedāvāt plašā pasaule, ko sastapšanās ar citām kultūrām maina pašā māksliniekā un ko no šīs pieredzes varam iegūt arī mēs šeit, Latvijā. Protams, tā ir arī iespēja labāk iepazīt un lepoties ar savējiem – lai kurp viņus būtu aizvedis profesionālais ceļš.

Alisi Polačenko pirms vairāk nekā desmit gadiem skatītāji iepazina uz dažādu Latvijas teātru skatuvēm, kā arī seriālā “Viņas melo labāk”, taču nu jau ilgāku laiku viņas dzīve un profesionālais ceļš turpinās Somijā. Par ceļu no aktrises profesijas līdz režijai un kļūšanu par savējo Somijas teātra vidē, atšķirīgām teātra skolām un darba kultūrām, režijas rokraksta meklējumiem, kā arī to, ko iespējams ieraudzīt, uz savu profesiju un Latviju paskatoties no malas – šajā sarunā.

Pēdējais gads tev ir bijis ļoti piesātināts. Pirmizrādi piedzīvoja tava Annas Brigaderes “Sprīdīša” adaptācija, tad pavasarī ar Antona Čehova “Trīs māsām” noslēdzi maģistra studijas Helsinku Teātra akadēmijā, un tagad izrāde iekļauta arī Tamperes teātra festivāla programmā. Par to visu sarunas gaitā vēl runāsim, bet vispirms gribētos pajautāt – kā tu šobrīd raksturotu šo savas dzīves profesionālo posmu?

Ārkārtīgi interesants dzīves posms, ļoti aizraujošs. Kopumā esmu ļoti priecīga un tādā pozitīvā satraukumā par to, kas notiek, jo ir gaidāmas diezgan lielas lietas, un es tikko esmu oficiāli absolvējusi studijas. Es vairs neesmu studente. Ja līdz šim visu varēja norakstīt uz to, ka esmu studente, tad tagad vairs ne. Tagad esmu liela meitene (smejas). Tagad pašai ar visu jātiek galā. Ir ļoti interesanti.

Pirms nonākam līdz Somijai, tomēr gribētos atgriezties Latvijā. Kāpēc savulaik vispār izvēlējies aktiermākslu? Kas tevi piesaistīja teātrī?

Es biju ļoti, ļoti maziņa, kad jau zināju, ka gribu kļūt par aktrisi. Taisīju teātri saviem vecākiem – nosēdināju viņus dīvānā un uzstājos visos iespējamajos svētkos. Man ļoti patika filmas, un es sapņoju, ka būšu tieši filmu aktrise. Tas nemaz nebija jautājums, es vienkārši zināju, ka tas būs tas, ko darīšu. Jau pamatskolā un tad vidusskolā cītīgi pētīju, kādi ceļi jāiet, lai kļūtu par aktrisi. Skaidrs, ka, būdama mazs bērns, sapņoju par Holivudu. Kad tīņu vecumā viss kļuva reālāks, sāku skatīties, kur Latvijā jāiestājas un jāmācās, lai kļūtu par aktrisi. Man īsti nekad nebija plāna B, un biju par to ļoti satraukta, jo vajadzētu būt plānam B, jo parasti taču tik mazs procents tiek aktieros, bet man kaut kā palaimējās – vienmēr visur ar pirmo reizi tiku.

Atceros, ka pamatskolā bija nodarbība, kurā ar terapijas palīdzību mums ļāva noskaidrot, kādā karjeras virzienā gribam doties, par ko gribam kļūt un kur būtu jāstudē. Bija tāds uzdevums – uz papīra jāuzzīmē ofiss. Uzreiz teicu: “Man nebūs ofisa. Es būšu aktrise, un man nevajag ofisu. Kur tai filmai vajadzēs, tur es arī būšu.” Atceros, kā terapeite palika ļoti dusmīga un sakliedza man virsū: “Beidz taču sapņot, sēdi un zīmē savu ofisu – kur būs tavs galds un kur būs tavs krēsls!” Es, protams, to neuzzīmēju. Es nevarēju uzzīmēt. Tas man iedeva ārkārtīgi lielu spītu viņai pierādīt: “Ha, es tev parādīšu…”

Latvijas Kultūras akadēmijā tu studēji aktierkursā pie Indras Rogas un Mihaila Gruzdova. Kā tu šodien raksturotu to teātra skolu, kurā tiki audzināta? Kas no tās joprojām šķiet vērtīgs, un uz ko skaties jau citādi?

Man ir ļoti interesanta pieredze, jo pati aktiermeistarību apguvu Latvijas Kultūras akadēmijā pie Gruzdova un Rogas, bet pēdējos piecus gadus Somijas Teātra akadēmijā mācījos režiju, kas notika ļoti cieši kopā ar aktieriem. Es redzēju, kā aktieri šeit, Somijā, mācās un studē. Tās ir divas pilnīgi pretējas programmas – kā diena pret nakti gan audzināšanā, gan filozofijā. Man jāsaka, ka abās ir gan plusi, gan mīnusi, bet esmu ļoti laimīga par to, ko pieredzēju tieši pie Gruzdova un Rogas.

Tie noteikti bija vieni no maniem laimīgākajiem mūža gadiem. Tie nebija viegli, bet tie bija forši un aizraujoši. Tajos bija spriedze, azarts un mīlestība pret to visu un, protams, arī rozā brilles par to, kas ir teātris un kas mēs būsim. Gruzdovu un Rogu es joprojām saucu par savu teātra tēti un mammu. Tādi viņi vienmēr arī būs, jo viņi principā man ir ielikuši galvenos pamatus tam, kas ir teātris. Tāpēc man kā režisorei šobrīd ir daudz vieglāk strādāt, jo es saprotu, ko tas aktieris tur uz skatuves dara.

Studiju un pirmajos profesionālajos gados tu esi strādājusi ar ļoti atšķirīgiem latviešu režisoriem. Atskatoties šodien, ko šīs satikšanās tev ir devušas? Vai ir kāda atziņa, darba princips vai attieksme pret teātri, ko tu joprojām nes sev līdzi, tagad jau pati darbojoties režijā?

Attieksmi pret teātri pavisam noteikti, bet to es vairāk esmu guvusi tieši no Gruzdova un Rogas – ja tu kaut ko dari, tad dari to uz 120 procentiem, citādi nemaz neej tur iekšā. Nekas nav pats par sevi saprotams. Jāiegulda milzīgs darbs, lai būtu arī augļi.

Strādājot ar citiem, esmu arī redzējusi, kā tas atspoguļojas rezultātā, ja šī darba kultūra un enerģija netiek likta iekšā. Nav forši, ja komandā visi nedeg par tēmu. Esmu no tiem cilvēkiem – ja uzņemos kādu projektu, tad tiešām to daru, neguļu pa naktīm, domāju tikai par to un ļoti gribu visu to labāko. Man ātri rodas konflikts ar cilvēkiem, kuri atnāk izdarīt vienkārši ķeksīša pēc. Tas man nāk no Latvijas līdzi uz Somiju arī šobrīd.

Kurā brīdī saprati, ka tevi interesē ne tikai aktiera darbs, bet viss izrādes kopums? Kad radās doma, ka gribi arī režisēt?

Tas bija garš ceļš, saistīts arī ar privāto dzīvi, jo apstākļi noveda pie tā, ka sapratu – man ģimenes dēļ jāpārceļas uz Somiju. Tajā brīdī arī Latvijā man bija ļoti nepatīkama pieredze. Es pateikšu skaļi – jā, tu būsi pirmais, kas var to uzrakstīt. Nepatīkama #MeToo pieredze Latvijā, ar režisoru Valmieras teātrī. Līdz ar to es gribēju uz mirkli pazust no Latvijas. Tas sakrita ar brīdi, kad man bija iespēja būt šeit, Somijā, ar ģimeni. Tā nu es pārvācos.

Pirmos gadus domāju – aktiera profesija tik ļoti ir balstīta valodā, bet es somu valodā neprotu ne vārdiņa. Sapratu, ka aktrise no manis šeit nebūs, bet – ko es vēl varu darīt? Tā ieguvu arī maģistra grādu International Business Human Resources vadībā. Visu ko izmēģināju, bet visi ceļi ļoti ātri mani atgrieza atpakaļ teātrī. Es vienkārši iekļuvu projektos, kur kļuvu par producenti, par režisora asistenti, bija filmēšanās darbi – lai ko es darītu, visu laiku nokļuvu atpakaļ teātrī. Dažādos amatos, bet teātra vidē.

Tas viss beidzās ar to, ka divus gadus pēc kārtas biju asistente pieciem lielākajiem somu režisoriem. Šie režisori kļuva arī par maniem draugiem, un katrs no viņiem iedeva kaut kādu mazu impulsu režijas virzienā. Viens no viņiem bija Pāvo Vesterbergs (Paavo Westerberg), kurš pēc mana ieteikuma uzbūvēja savas izrādes finālu. Tā bija pirmā reize, kad ievēroju – tas, ko esmu izfantazējusi un pateikusi vārdos, pēkšņi piepildās uz skatuves. Tā bija neticami burvīga sajūta, maģiska. Tas laikam bija pats pirmais impulss, kad sapratu – wow, es varu arī kaut ko tādu.

Savukārt režisors Juhana fon Bāgs (Juhana von Bagh) pateica: “Alise, tev jārežisē pašai savas izrādes. Mums ir šāda akadēmija, tādi iestāšanās datumi – ej…” Viņu akadēmijā ir ļoti grūti tikt iekšā, tāpat kā mūsu akadēmijā. Režijā ir vēl trakāk nekā aktieros, jo uzņem tikai trīs režisorus, turklāt nepieciešamas somu valodas zināšanas. Somu valodu līdz tam biju mācījusies kursos. Tajā brīdī nokārtoju somu valodas eksāmenu, lai dabūtu minimālo nepieciešamo punktu skaitu un varētu oficiāli iestāties. Uzreiz tiku uzņemta, un tad jau tas apgrieza kājām gaisā visu manu dzīvi.

Mēdz teikt, ka režisoram nepietiek tikai ar māksliniecisku redzējumu – jāprot arī vadīt cilvēkus un projektus. Vai varētu teikt, ka šīs biznesa studijas arī tev ir palīdzējušas teātrī?

Jā, iespējams. Es to posmu vienmēr it kā izdzēšu no sava ceļa. Bet pavisam noteikti tur ir kādas kopsakarības. Arī studējot un darbojoties kā aktrise, vienmēr esmu gribējusi redzēt un saprast to lielo bildi, pirms varu darīt savas lietas.

Sākumā Helsinkos tu izveidoji savu amatierteātri – MADteatteri.

Tas arī bija tajos pašos pirmajos gados, kad man bija tāda nostalģija pēc teātra. Nevis pēc tā, lai pati spēlētu izrādēs, bet vienkārši pēc teātra mēģinājumiem. Man patīk teātra vide. Pirmajos gados man šeit nekā tamlīdzīga nebija, tāpēc sapratu – ja es nevaru nekur tikt iekšā, kāpēc lai neradītu teātri pati? Tā radās MADteatteri amatieriem – cilvēkiem bez teātra pieredzes, kuri gribēja kaut ko apgūt par teātri.

Mēs eksistējām piecus gadus. Tagad studiju dēļ nācās to visu apturēt, bet tie bija ļoti skaisti pieci gadi, kuros radās diezgan spēcīga kompānija un trupa, ar kuru veidojām izrādes un uzstājāmies arī skatītājiem. Tas bija forši. Tur es varbūt tieši visvairāk praksē ieguvu šo audzināšanas, pedagoģijas, vadīšanas un cilvēka psiholoģijas pieredzi.

Šobrīd tas ir apstājies pavisam?

Tas ir apstājies pavisam. Es gan no viņiem visu laiku saņemu īsziņas un vēstules ar jautājumiem, kad mēs atsāksim, kad tas atkal būs iespējams. Man ir doma, ka varbūt varētu atsākt drusku citādākā veidā – īsākos termiņos. Varbūt tiešām vajadzētu veidot intensīvākus kursus nevis visa gada garumā, bet tikai konkrētos mēnešos, kad man nav darba teātrī. Šobrīd man ir ļoti aktīva dzīve lielajos teātros, uz ko jākoncentrējas, un man ir arī meitiņa, kurai šobrīd ir trīs gadi. Arī viņai es gribu veltīt uzmanību, tāpēc visam vienmēr laika nepietiek. Gribu ļoti daudz ko, bet ir jādomā, kur konkrētajā brīdī vajag likt enerģiju.

Tad 2021. gadā tu iestājies Helsinku Teātra akadēmijā…

Ārprāts, tu esi tik labi sagatavojies! Mani aizkustina, ka kāds tik detalizēti visu zina. Man liekas, tu zini pat labāk nekā es, kurā gadā kas ir noticis (smejas). Bet – jā.

Kāpēc tev bija svarīgi režiju apgūt akadēmiski, nevis vienkārši turpināt mācīties praksē?

Man ir sievietēm raksturīgā pieticība – ja sieviete grib kaut ko uzsākt, viņa skatās, kā sākt no paša sākuma: “Vispirms izmācīšos, tad varbūt tikšu pie mazajām teātra zālēm, tad lielākām utt.” Kamēr bieži vien vīrietis iet ar pārliecību, iesniedz pieteikumu un, iespējams, uzreiz dabū lielo zāli. Es gribētu tā. Šobrīd ļoti mēģinu sevi nesamazināt. Caur izglītību es šo pārliecību sevī rodu – iegūstu jaunus instrumentus, paplašinu zināšanas un metodes. Un tad ir arī drosme prasīt lielo zāli, jo zinu, ko varu un ko ne.

Otrkārt, valoda. Lai strādātu teātrī Somijā, tu nevari strādāt angļu vai kādā citā valodā – vienā brīdī jāsāk runāt šo cilvēku valodā. Tāpēc es iestājos bakalauros, nevis maģistros. Sāku no nulles tieši valodas dēļ, jo pirmajā gadā, kad sēdēju skolā, vispār nesapratu, ko visi runā. Ja izdzirdēju, ka piemin manu vārdu, tad sapratu, ka man kaut kas jāatbild. Valoda pēkšņi attīstījās un “aizgāja”, un tagad es jau strādāju somu valodā.

Treškārt, lai kļūtu par vienu no savējiem, tev ir pietiekami ilgi tur jābūt, jāiziet visi tie ceļi un tas viss jāiepazīst. Tāpēc izvēlējos šo garāko ceļu caur bakalauru, lai iekļūtu tajā burbulī un cilvēki šeit zinātu, kas es esmu. Turklāt ārzemniekam ir daudz grūtāk kļūt pazīstamam un pierādīt cilvēkiem, ka esi šeit uz palikšanu, nevis vienkārši garām braucot.

Es jau skatījos – kopējais studiju laiks bija pieci gadi. Tas ir ļoti ilgs laiks.

Tas ir ļoti ilgs laiks, jo principā ar savu iepriekšējo izglītību es varēju uzreiz stāties arī maģistrantūrā, angļu programmā. Bet esmu ļoti pateicīga, ka izvēlējos šo ceļu. Manuprāt, tas bija viens no visgudrākajiem lēmumiem. Es tiešām esmu iekļuvusi tajā burbulī. Cilvēki mani zina un uzskata par Somijas režisori. Mani vairs neuzskata par ārzemnieci.

Intervijā žurnālam KrodersLV 2014. gadā teici, ka studijas LKA “sagrāva ilūzijas” par aktiera profesiju un “iedeva atskaites punktu, no kura būvēt visu pilnīgi no jauna”. Vai režijas studijas Helsinku Teātra akadēmijā savā ziņā lika piedzīvot ko līdzīgu vēlreiz?

Varbūt nē, tāpēc ka man nebija nekādu ilūziju par režiju, jo tomēr jau ļoti daudz biju strādājusi teātrī un redzējusi, kā režisori strādā. Tāpat šis sapnis par režiju man bija pārāk īss – principā posms no brīža, kad man pateica: “Hei, varbūt tu varētu būt režisore…” līdz brīdim, kad es jau tiku iekšā. Līdz ar to visa sapratne par režiju man veidojās vienlaikus ar režijas apgūšanu. Man nebija nekādu ilūziju, kurām tagad pēkšņi būtu jāmainās. Man drīzāk vienkārši atvērās durvis uz pilnīgi jaunu karjeru, kas mani tagad tik ļoti uzrunā, tik ļoti patīk un liekas ārkārtīgi interesanta, ka tas ir viss, par ko es šobrīd spēju domāt un degt.

Tavā uzņemšanas gadā uz studijām esot pretendējuši 166 cilvēki, bet, kā tu minēji, uzņēma tikai trīs. Kāds bija uzņemšanas process? Ko, tavuprāt, komisija meklēja topošajos režisoros?

Ārkārtīgi grūts, psiholoģisks terors. Turklāt tas bija covid laiks. Mums ļoti daudz kas notika Zoom, caur video, līdz ar to tā pieredze visiem bija jocīga. Neviens vēl nezināja, vai vispār kādreiz varēs mācīties klātienē un kas notiks ar teātri – vai teātris vispār eksistēs? Mums vēl bija maskas, un man bija jārežisē caur ekrānu.

Uzdevumu bija daudz, bet godīgi teikšu – stresa un intensitātes dēļ daudz ko vairs neatceros. Mēs negulējām, mūs speciāli mocīja – arī naktī pēkšņi bija jāpieceļas un jāveic uzdevumi. Gandrīz nedēļas garumā bija intensīvi uzdevumi, un katru rītu uzzināji, vai tiec tālāk. Nosauca vārdus, un, ja tavējā tur nav, tad viss – čau. Tad ir raudāšana un asaras. Jo tālāk tiec, jo vairāk tas ir kā braukt Formula 1 mašīnā – jo ātrāk sāc braukt, jo bīstamāk ir ietriekties sienā.

Pēdējā uzņemšanas kārtā mēs bijām četri un zinājām, ka uzņems tikai trīs. Es ļoti izgāzos pēdējā režijas uzdevumā. Atceros, kā žūrija ieslēdza visus tos ekrāniņus un nolika man priekšā garu listi ar visu, ko biju izdarījusi nepareizi. Pēdējās intervijas minūtēs vairs neizturēju, un man sāka birt asaras. Tad vienā brīdī viens no žūrijas dalībniekiem, viens no niknākajiem pedagogiem, pēkšņi teica: “Nu, ko tu raudi? Mēs taču drīz tiksimies!” Un tad šis Zoom asi beidzās, un es paliku viena, nesaprotot: “Pag, ko tas nozīmē? Vai viņš tikko atklāja, ka esmu uzņemta vai nē? Ko tas nozīmē?” Pēc tam līdz fināla rezultātiem bija jāgaida apmēram divi mēneši.

Kā šie pieci studiju gadi tevi ir mainījuši kā mākslinieci un ietekmējuši tavu domāšanu?

Šie pieci gadi man ir ļoti palīdzējuši atgriezties sevis meklējumos. Kultūras akadēmijā, studējot aktieros, mums bija tā – vajag nodzēst visu, kas mēs esam, visu, ko zinām, un panākt, lai mēs būtu pilnīgas nullītes, kurās sāk likt iekšā teātra zināšanas. Savukārt šeit režijas studijās bija jāatrod tieši tas, ar ko esi īpašs, kas tevi uzrunā un patīk, ko tieši tu gribi darīt un kādā veidā, kāds ir tavs rokraksts, tavs veids un tavas intereses.

Ja līdz tam dzīvoju, vairāk vispārīgi domājot par kopīgo ainu un mazāk par sevi, tad šie gadi piespieda mani ļoti fokusēties tieši uz sevi, uz savu iekšējo pasauli. Tas bija interesanti un arī grūti, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk analizēt sevi un domāt, ko es gribu. Katrā ziņā tas ir būtiskākais, kas man tagad nāk prātā.

Viņi ļoti centās mūs audzināt tā, lai mēs kā režisori nebūtu vienādi un visi netaisītu vienādas izrādes. Uzreiz pateica, ka viņus tas neinteresē. Viņiem nav konkrētas shēmas, pēc kuras kļūst par režisoru. Svarīgi bija, lai tu pats veido savu ceļu un saproti sevi. Mēs bijām trīs, un bijām ļoti dažādi. Nebija nekādas konkurences savā starpā, jo mums bija pilnīgi pretējas intereses.

Man tieši nākamais jautājums ir par atšķirībām starp Latvijas Kultūras akadēmiju un Helsinku Teātra akadēmiju. Kā atšķīrās darba metodes un attieksme pret studentu? Vai šīs skolas bija ļoti dažādas, vai tomēr tajā visā bija arī kādas līdzības?

Nevar īsti runāt par skolām, jo katru kursu vada cits pedagogs vai profesors. Katrs, kurš uzņem savu kursu, ir pilnīgi citādāks un bieži strādā pat pretējām metodēm, nekā iepriekšējais tajā pašā akadēmijā. Līdz ar to es varbūt tik ļoti nesalīdzinātu akadēmijas, bet drīzāk tos, kuri vada kursus. Protams, ir arī kultūras atšķirības. Ja Latvijā mēs joprojām esam tādā hierarhiskā domāšanā, tad Somijā šī hierarhija neeksistē. Latvijā bieži pasaka priekšā un iedod ļoti stingru “skeletu”, kam jāiziet cauri, bet Somijā ļoti daudz uzliek uz paša studenta pleciem – pašam veidot savu studiju ceļu, saprast, ko gribi apgūt un kam tev tāpēc jāiziet cauri.

Vēl konkrētāk, piemēram, Latvijā (vismaz “manos laikos” – es nezinu, kā ir tagad) – ja mums bija balets, tad tas bija visus četrus gadus, katru nedēļu, piemēram, pirmdienu un piektdienu rītos. Savukārt Somijā visi moduļi ilgst tikai divas nedēļas – visi kursi tiek izieti divās nedēļās un nav ilgstoši. Arī tā ir radikāla atšķirība. Bet katram ir savi plusi un mīnusi.

Kā Somijā kopumā darbojas profesionālā teātra sistēma atšķirībā no Latvijas? Piemēram, saprotu, ka tur nav tik izteikta štatu sistēma kā pie mums.

Es pārāk ilgi esmu prom no Latvijas teātra vides, lai varētu runāt par tās darbību. Pieļauju, ka šajā laikā arī Latvijas teātros daudz kas mainījies. Kad pārvācos uz Somiju, mani ļoti pārsteidza, cik daudzi strādā kā brīvmākslinieki. Būt štatā neskaitījās stilīgi. Somijā būt frīlancerim ir normāli – tas ir kā pamats. Tas ir ļoti jauki, jo visu laiku mainās vide, grupa, cilvēki. Sanāk, ka visi somu aktieri un režisori ir kā liela ģimene, jo mēs nekad nezinām, kurā brīdī nonāksim kopā, kādā ansamblī vai grupā strādāsim.

Piemēram, viena aktrise tikko dabūja foršu lomu lielā teātrī, muzikālā izrādē “Runcis zābakos”, bet paralēli viņai pēkšņi cits teātris piedāvāja spēlēt Esmeraldu, galveno lomu mūziklā “Kvazimodo”, un abas izrādes notiek paralēli. Viņa to pateica pirmajam teātrim, un tas bija ļoti atbalstošs: “Protams, mēs saprotam, ka tur tev dod lielāku lomu, lielāku iespēju. Protams, ej uz to teātri, nekas – pēc tam nāksi atpakaļ pie mums un spēlēsi citā izrādē.” Respektīvi, ir tāda draudzība un sapratne starp teātriem, aktieriem un režisoriem par viņu karjeras izvēlēm.

Savukārt par Latviju esmu dzirdējusi pilnīgi pretējo – ja tu atsaki, jo aizej pie kāda cita, tad pirmais tevi vairs nekad neņems darbā, jo tu viņam atteici un aizgāji pie otra, kurš tev maksās vairāk: “Ak vai, kāds tu esi naudas meklētājs...” Tas, manuprāt, ir ļoti nepareizi, ņemot vērā, cik maz teātru vispār ir Latvijā un cik jau tā ir saspringts darbs aktieriem un režisoriem. Tādā ziņā Somijā tas ir daudz patīkamāk. Skaidrs, ka Somijā ir krietni vairāk teātru, tas arī ir fakts, bet ir arī vairāk aktieru un režisoru, un šobrīd ir tieši tāds pats darba izsalkums visiem, kuri pabeidz teātra studijas, un neziņa, kur un kas notiks. Bet šī savstarpējā sapratne, draudzība un vienošanās man patīk daudz labāk.

Ja salīdzini darbu Latvijā un Somijā – kā atšķiras mēģinājumu process? Piemēram, attiecības starp režisoru un aktieriem – hierarhija, atbildība, darba kultūra…

Tieši hierarhijā ir atšķirība. Arī tas, ka ir frīlanceri, ietekmē darba procesu. Bieži vien, ja esi štatā, atnāk režisors, kurš deg par kādu ideju, bet aktierim var likties: “Ai, nu nospēlēšu šo ātri vien, nākamais darbs būs foršāks, gribu ātrāk to nākamo.” Savukārt, ja esi brīvmākslinieks, kuram šis ir jaunais, foršais un vienīgais darbs, tad atdeve ir pilnīgi citādāka. Tāpēc tas ir liels pluss, ja darbā ir brīvmākslinieki, nevis štata cilvēki. Vai vismaz sajaukta kompānija, jo tas atsvaidzina arī štatu, kur cilvēki visu laiku strādā kopā ar vieniem un tiem pašiem, viss jau apnicis un varbūt arī lomas liekas vienādas. Ja ir brīvmākslinieki, lomas samainās, kompānijas sajaucas, un ir daudz patīkamāk strādāt.

Otra lieta ir hierarhija. Abās valstīs režisoram ir pēdējais vārds, un tā tam būtu jābūt. Katrā ziņā Somijā režisora komunikācija ar aktieriem un grupu ir ļoti cieņpilna. Latvijā, par laimi, mana pieredze kā aktrisei ir bijusi ļoti pozitīva, bet diemžēl no kolēģiem esmu dzirdējusi, ka ir režisori, kuri, strādājot ar aktieriem, vēl lieto tādus vārdus, kā normāli cilvēks ar cilvēku nekomunicētu.

Vai atšķiras arī skatītāju gaume un gaidas? Kas šobrīd Somijas teātros ir aktuāls un kādi ir pieprasītākie izrāžu žanri?

Jā, tas, par ko runā, ļoti atšķiras. Piemēram, es gribētu kādreiz aizbraukt uz Latviju un režisēt kaut ko, bet saprotu, ka materiāls, ko atrodu šeit Somijas teātriem, galīgi neietu cauri Latvijā. Vai otrādi – tas, kas strādā Latvijā, nestrādātu šeit, Somijā. Es īsti nevaru pateikt, par ko tieši tagad ir modē runāt, jo Somijā teātru ir tik daudz un žanri tik dažādi. Tas man šeit ļoti patīk – var atrast teātri katrai gaumei. Ir teātri, kas taisa pilnīgākos eksperimentus un haosu uz skatuves. Ir teātri, kas taisa lielu klasiku, ir tādi, kas taisa komēdijas un tā tālāk.

Latvijā lielajos teātros ir tēmas, kas joprojām ir tabu, savukārt Somijā tās šķiet tik pašsaprotamas. Es tagad varu kļūdīties, jo Latvijā sen neesmu bijusi. Cenšos sekot līdzi, bet nezinu visu. Zinu, ka neatkarīgajos spēles laukumos mākslinieki iet laikam pa priekšu un ir drosmīgi kaut ko mainīt. Tomēr, cik man zināms par lielajām zālēm, Latvijā uz skatuves joprojām netiek normāli attēlotas, piemēram, geju vai lesbiešu attiecības. Par minoritātēm būtībā netiek runāts, un, ja kādreiz kaut kur tiek, tad tas uz skatuves tiek parādīts ļoti komiskā veidā. Somijā tas būtu pilnīgi nepieņemami. Tā pat nešķiet tēma, par ko īpaši runāt, jo tas ir tik pašsaprotami. Cilvēki ir cilvēki. Cilvēki ir arī uz skatuves, un mēs taisām stāstus par cilvēkiem.

Bet tas ir kultūras jautājums. Tas ir valsts jautājums. Tas nav tikai teātra jautājums. Manuprāt, tas joprojām ir ļoti skumji. Tāds maģiskais aplis – no vienas puses, teātris, rādot kaut ko jaunu, varētu mainīt cilvēku domas, bet tajā pašā laikā teātrim jādomā arī par naudu, biļetēm un to, kas ir tie cilvēki, kuri vienmēr nāk, un ko viņi grib redzēt.

Ja tev būtu jānosauc viena lieta, ko Latvijas teātra vide varētu mācīties no Somijas, un viena lieta, ko Somijas teātra vide varētu mācīties no Latvijas, – kas tās būtu?

Latvijas teātros – atcerēties, ka cilvēkiem ir arī sava dzīve, ne tikai teātris – ir mammas, tēti, bērni. Neviens nav robots. Pamata cieņu vienam cilvēkam, strādājot ar otru cilvēku. Savukārt Somija no Latvijas varētu mācīties tieši degšanu par ideju. Varbūt tas ir kaut kas drusciņ aizgūts no padomju laikiem, bet, ja tu kaut ko dari, tad dari uz 120 procentiem.

Tava pirmā profesionālā izrāde Somijas repertuāra teātrī bija Brigaderes “Sprīdīša” adaptācija (“Nysä, jättiläismäisen pieni seikkailu” – M.U.) Lahti Pilsētas teātrī. Kāpēc tieši “Sprīdītis”? Šī iniciatīva nāca no teātra vai no tevis?

Vajadzēja bērnu izrādi. Respektīvi, bērniem un pieaugušajiem – tādu, kas der visiem. Ļoti “vienkāršs” uzdevums… Man bija pavisam cita ideja, kuru tagad neatklāšu, bet mēs ļoti ilgi nedabūjām atbildi par autortiesībām, un bija pienācis jau pēdējais brīdis, kad jāizlemj, ko darām. Tad es vasarā vienkārši gāju cauri visiem Latvijas bērnu izrāžu materiāliem – visam, ko zinu. Man bija pārrunas ar teātra direktoru, un es teicu: “Bet mums ir arī tāds Sprīdītis...” Sprīdītis bija tikai viens no saraksta, jo pati esmu viņu spēlējusi. Bet ir tik daudz uzslāņojumu par to, kādam Sprīdītim jābūt. Ko tas vispār nozīmētu somiem? Domāju – nē. Bet, kad izstāstīju sižetu direktoram, viņš uzreiz aizdegās un teica: “Jā, šo! Šis izklausās super, šo mums vajag, ņemam ciet.”

Sākumā nebiju priecīga, jo man pašai bija jāsaprot, kas man šajā darbā patīk, un jātiek prom no visiem stereotipiem un uzslāņojumiem, kas tajā ir. Viens no pirmajiem lēmumiem, ko uzreiz zināju, bija Sprīdīti pārvērst no puikas par meiteni, jo uzskatu, ka ir pārāk maz piedzīvojumu pasaku un stāstu, kuros galvenās varones būtu meitenes. Man pašai kā mazai meitenei tāpēc patika “Ronja – laupītāja meita” (Astridas Lindgrēnas grāmata – M.U.), jo viņa bija vienīgā drošā meitene, kas gāja mežā un uzvedās normāli. Tagad pati audzinu mazu meitiņu Ronju, tāpēc man ļoti gribējās, lai arī viņa redz piedzīvojumus, kuros meitenes var, dara, grib un sasniedz visu. Var atļauties būt arī palaidnīgas. Turklāt tas stāstu nemainīja pilnīgi nemaz. Tas nemainīja neko. Tāpat mums bija nevis Lienīte, bet Lauris, kurš gaida, kad Sprīdītis izbaudīs pasauli un atgriezīsies.

Kas tev šķita būtiskākais, ko mūsdienu bērniem vajadzētu paņemt līdzi no “Sprīdīša”?

Piedzīvojumu kāri. Ja tevi kaut kas interesē, tad vajag iet, izpētīt, iepazīt, izmēģināt, nogaršot. Nekad nav par vēlu. Protams, arī šis dzimuma jautājums – tieši tas, ka meitenes var visu, ja grib. Ir tikai jādara.

Somu kritiķi rakstīja, ka Lahti Pilsētas teātris drosmīgi izvēlējies iestudēt latviešu darbu, nevis kādu skandināvu klasiku. Kā somu skatītāji uztvēra Brigaderi? Vai viņu reakcijās bija kas tāds, kas tevi pārsteidza?

Cilvēkiem ļoti patika “Sprīdītis”, bet tur bija vairāki apstākļi, kāpēc tā. Viens no tiem – tas tomēr ir ļoti klasisks stāsts, kādus var atrast arī Somijā. Ir viens protagonists, kurš iziet visam cauri un beigās atgriežas, kaut ko sapratis un iemācījies. Tādā ziņā tas ir ļoti saprotams un viegli uztverams stāsts. Otrs – maģiskie radījumi, kurus teātrī ir ļoti interesanti redzēt. Arī kino mēs ejam skatīties “Odiseju”, jo tur ir giganti un elfi, un kas tik vēl ne. Kāpēc mēs skatāmies “Gredzenu pavēlnieku”? Un arī “Sprīdītī” bija visi šie maģiskie radījumi, kurus ir tik interesanti vērot uz skatuves.

Trešais – tur varēja piedzīvot teātra maģiju. Varēja gan lidot, gan pēkšņi pazust skatuves bedrē, ellē. Bija ļoti krāšņi. Mums uz skatuves bija milzu čūska. Varēja piedzīvot tādas lietas, ko varbūt “runu teātrī” redz mazāk. Vēl atsauksmēs pieminēja, ka bijuši joki gan bērniem, gan pieaugušajiem – bija lietas, ko saprata tikai pieaugušie un par ko viņi varēja pasmieties. Ar to es sasniedzu mērķi – lai šī izrāde būtu visiem. Patīkamākais kompliments, ko saņēmu, – lai gan izrāde taisīta bērniem, tā nebija uci-buci, bet gan ļoti spraiga un intensīva, līmenī – tā netika “mazināta” tikai tāpēc, ka ir bērniem.

Tu šo lugu ne tikai režisēji, bet arī tulkoji un pārveidoji. Saprotu, ka notikusi ne tikai Sprīdīša pārtapšana par meiteni, bet arī mazliet mainīts ierastais vēstījums un noņemtas arī vardarbīgākas ainas. Kā latviešu skatītāji – pieņemu, ka tādi bija, – uztvēra šo adaptāciju?

Mums bija latviešu skatītāji. Somijas latvieši ieradās skatīties, un arī mani paziņas no Latvijas speciāli atbrauca, lai noskatītos šo izrādi. Atsauksmes bija ļoti pozitīvas, teica, ka negaidīti krāšņi. Latvieši sacīja, ka nezināja, ka pelēko “Sprīdīti” var uztaisīt tik krāsainu. Tas man ļoti patika. Arī to, ka Sprīdītis ir meitene, pieņēma – vismaz tie, kuri tiešām redzēja izrādi.

Par sižetu – teici, ka ticis mainīts vēstījums, bet vēstījums netika mainīts. Tika noņemts stereotipu slānis, un patiesībā mēs atgriezāmies pie pašas Brigaderes teiktā. Brigadere būtībā saka – cilvēkiem ir jāiet pasaulē kļūt gudrākiem, lai viņi varētu būt gudrāki mājās. Viņas vēstījums nav, ka mājās ir labāk nekā citur. Skaidrs, ka tas tik un tā nāk līdzi, bet tas nav galvenais vēstījums, ko Latvijā šobrīd daudzi ielikuši “Sprīdītī”.

Tu pati jau pirms desmit gadiem devies prom no Latvijas, iepazini citu valsti un citu teātra kultūru. Nevar nepajautāt – vai tev pašai šķiet, ka savā ziņā esi Sprīdītis?

Protams, jā, pavisam noteikti. Skaidrs, ka viss, ko mēģināju šajā darbā ielikt, balstās arī manā pieredzē. Piemēram, kā mana mazā meitiņa piedzīvo un atklāj pasauli. To es ļoti daudz liku iekšā.

Ir cilvēki Latvijā, kuri man teikuši, ka esmu valsts nodevēja. Man ļoti žēl, ka cilvēki tā domā, un bieži vien tie, kuri to saka, paši nekad nav izbraukuši, apceļojuši pasauli un iepazinuši citas kultūras. No kāda skatpunkta raugāmies, bet, manuprāt, jebkura pieredze ir laba pieredze, un jebkura pieredze var iedot kaut ko labu arī mājām. Ja Latvijā nebūtu cilvēku, kuri interesējas par to, kā pasaulē dara lietas, tad mēs būtu tikai savā burbulī un ļoti lēni attīstītos. Forši, ka Eiropa ir vaļā. Forši, ka varam redzēt, kā lietas strādā vai nestrādā citur un līdz ar to padarīt savu valsti labāku.

Tālāk sekoja Antona Čehova “Trīs māsas” (“Kolme sisarta” – M.U.) – tavs režijas diplomdarbs sadarbībā ar Q-teatteri. Kāpēc izvēlējies tieši šo lugu, un kas bija galvenais jautājums vai doma, ko vēlējies ar šo iestudējumu pētīt?

Šeit, Somijā, Teātra akadēmijā mums nebija iespējas strādāt ar klasiku, izņemot Šekspīru pašā pirmajā gadā. Nebija iespējas strādāt ar klasiku tādā lieluzveduma formātā uz skatuves. Līdz ar to es jau sen alku paņemt tieši klasiku, kaut ko, kas ir jau simtreiz redzēts un taisīts, un pati saprast – kā es ar to tiktu galā? Tas bija tīri praktisks izaicinājums. Čehovu es mīlu jau ļoti sen. Pirmā mīlestība pret Čehovu un citu klasiku man laikam veidojās, pašai studējot aktieros un ejot uz JRT izrādēm. Atceros arī, kā Andris Keišs un Sandra Kļaviņa spēlēja [Ivana Turgeņeva] “Mēnesi uz laukiem” (rež. Māra Ķimele, 2005 – M.U.). Visas tās izrādes man atstāja ļoti patīkamas teātra atmiņas.

Tāpat šī kara situācija, Krievijas uzbrukums, kas visu sagrieza kājām gaisā. Likās – ārprāts, vai to vispār drīkstēs taisīt un vai kāds vispār nāks skatīties? Tie bija ļoti lieli jautājumi. Vairs nevarēju ignorēt politiku, lai kā no tās vienmēr esmu izvairījusies. Arī kā režisorei man bija jādabū visa komanda līdz tam konkrētajam punktam, par ko es tagad runāšu. Tas bija ļoti izaicinoši.

Visa mana literatūras bagāža ir krievu literatūra, un ir ļoti grūti, ka tagad no tās ir jātiek prom. Ir vairāk jāmeklē Eiropas virzienā un jāskatās materiāli no citām valstīm politiskās situācijas dēļ. Bet man vēl gribējās tomēr pie Čehova atgriezties, jo Čehovs ir mana bērnība, tā kā “mani laiki”. Protams, lugas ziņā man gribējās arī feminismu, gribējās sieviešu skatpunktu un runāt par sievietēm. Tur bija šīs trīs skaistās sievietes – katrai pilnīgi pretējs ceļš, un katrā var atrast kaut ko no savas dzīves. Vienai ir karjera, vienai mīlestība, vienai – neizdevusies laulība, un tā tālāk. Kritiķi ļoti augstu novērtēja šo izrādi. Trāpījām ļoti aktuālās tēmās, kā Gruzdovs teiktu – “gan pa sirdi, gan pa smadzenēm”.

Izrādē strādāji gan ar saviem kursabiedriem, gan ar Tommi Korpelu, kurš, cik saprotu, ir ļoti pieredzējis un pazīstams aktieris. Kā šīs divas atšķirīgās pieredzes papildināja viena otru?

Man bija ģeniāla komanda. Šis bija tas retais gadījums, kad varēju izvēlēties pilnīgi jebkuru dalībnieku. Līdz ar to varēju sakombinēt komandu, kurai uzticējos un par kuru zināju, ka tā uzticas man. Cilvēkus, kuri tiešām gribēja strādāt uz 120, ar degsmi. Tā bija pilnīga laime būt šajā komandā.

Atšķirības bija foršas, jo jaunie studenti, kuri tagad “nāk ārā”, varēja vērot šo ģeniālo, slaveno aktieri ar milzīgo stāžu un redzēt, kā Tommi strādā parastos mēģinājumos, kā viņš meklē savu tēlu un cik pacietīgi strādā. Skaidrs, ka viņš palīdzēja arī jaunajiem, un tad mums bija pārrunas, cik ļoti viņš drīkst palīdzēt un cik ļoti viņam jābūt klusam un jāļauj man strādāt (smejas). Bet tas bija ļoti interesanti, un arī viņš bija aizkustināts, redzot, cik spēcīgi ir jaunieši un ka viņi tiešām grib strādāt.

Savukārt jauniešiem, protams, bija liels gods, ka pretī ir šāds partneris – savā pirmajā diplomdarbā, nākot ārā no Teātra akadēmijas, uzreiz dabūt Tommi Korpelu kā partneri. Domāju, tas mums visiem daudz ko iedeva, un viņi daudz arī iemācījās tieši no šīs darba kultūras. Mēs visi “barojamies” viens no otra. Ja darbs rit uz priekšu un visi grib, tad visiem ir patīkami.

“Trīs māsas” ir iekļautas arī Tamperes teātra festivāla programmā, kas norisināsies no 3. līdz 9. augustam (saruna notiek jūlija beigās – M.U.). Ko tev nozīmē šis uzaicinājums? To izjūti kā atzinību konkrētajam darbam vai kā apliecinājumu, ka esi jau kļuvusi par daļu no Somijas profesionālās teātra vides?

Godīgi sakot – gan, gan. Tikt šajā festivālā ir ārkārtīgi liels gods. Tas, ka studentu darbs tiek uzaicināts uz šo festivālu, ir ļoti rets gadījums. Tāpēc mums tas bija liels pagodinājums. Kad par to uzzinājām, visi spiedzām un kliedzām no sajūsmas. Tas ir devis arī to, ka tagad, ja es piedāvāju teātrim kādu savu darbu, man vairs nav jāiepazīstina ar sevi, jāsūta CV un portfolio, nav jāstāsta, kas es esmu. Teātri zina mani pēc vārda, un uzreiz ir ieinteresēti, ko es viņiem gribu piedāvāt.

“Trīs māsas” ļoti pozitīvi novērtēja arī kritika. Atsauksmes bija tik pozitīvas, ka biļetes tika izpirktas un mums bija dzīvās rindas, kur cilvēki gaidīja, ja nu kāda biļete atbrīvojas, lai viņi tiktu iekšā. Līdz ar to divi lielākie somu teātri – Pilsētas teātris un Nacionālais teātris – momentā uzaicināja mani uz darba interviju. Es jūtos ļoti pagodināta, priecīga un saprotu: “Labi, šis ir tas laiks, kad dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta.” Un šobrīd tā ir karsta (smejas).

Rodas arī tāda interesanta paralēle. Ja “Sprīdītis” ir stāsts par došanos pasaulē un atgriešanos, tad “Trīs māsas” jau ir par cilvēkiem, kuri sapņo aizbraukt, bet tā arī paliek uz vietas. Tā ir nejauša sakritība? Vai tomēr abi darbi kaut kādā ziņā sarunājas?

Apzināti tas nav, bet droši vien, ja sāk analizēt, tad kaut ko jau tajā visā var savilkt kopā. Skaidrs, ka visi darbi, kurus izvēlos, ja man ir bijusi iespēja izvēlēties, iet caur manu tā brīža degsmi, aktualitāti manā dzīvē. To, kas konkrētajā brīdī rezonē ar manu dzīves situāciju. Bet, jā, interesanti, kā tu to savilki kopā. Ļoti interesanti.

Intervijā Instagram blogā “Teātra gariņš” 2022. gadā teici: “Teātris man ir mans ēdiens, un es gribu kļūt par izcilu pavāru, kurš mācētu pagatavot klasiskus ēdienus un radīt pilnīgi jaunas receptes.” Tagad, kad aiz muguras jau ir gan “Sprīdīts”, gan “Trīs māsas”, – kā pašai šķiet, vai tava “režijas virtuve” jau ir sākusi veidoties? Vai jūti, ka veidojas tavs īpašais rokraksts?

Par rokrakstu runājot, es pati varbūt arī esmu ievērojusi kaut kādas detaļas, kas atkārtojas, kas man pašai patīk un interesē, bet somu skatītāji, kritiķi un mani pedagogi vienmēr pārliecinoši saka: “Jā, tev ir tas latviešu rokraksts. Tas, kā mums, somiem, trūkst.” Taču man ir tāds: “Es nezinu, par ko viņi runā.” (Smejas.)

Manuprāt, katrs darbs, ko šobrīd taisu teātrī ārpus akadēmijas, man ir milzīgs izaicinājums, jo daru ko tādu, ko neesmu iepriekš darījusi. “Sprīdītis” bija domāts bērniem un pieaugušajiem, bet es neesmu specializējusies bērnu izrādēs. Latvijā Jānis Znotiņš organizē brīnišķīgus kursus par bērnu izrādēm un taisa izrādes bērniem, viņš ir speciālists tajā – es neesmu. Vienu izrādi, protams, vienmēr var uztaisīt, bet, lai taisītu otru izrādi bērniem, man jau būtu šis tas jāapgūst. Tad “Trīs māsas” – klasika. Darbs, ko visi zina un no kura visi jau kaut ko sagaida. Arī runāt par politiku bija liels izaicinājums. Kaut kas bailīgs, ko nekad iepriekš nebiju darījusi.

Tagad man top nākamais darbs, kas būs tieši tā jaunā virtuve, par kuru esmu runājusi. Virtuve, kurā pēkšņi pati taisu savu ēdienu, kas nebalstās uz recepti. Tas būs materiāls, kuru rakstu pati, un… kas tur sanāks? Tas būs darbs, kas dzimst no tēmas, nevis tikai no teksta. Līdz ar to es atkal eju jaunā lauciņā, kurā man ir ļoti maza pieredze. Šobrīd domāju: “Ārprāts, kad es varēšu darīt kaut ko tādu, par ko man nav jāsatraucas?” (Smejas.) Kaut ko, ko es jau zinu. Nevis visu laiku sevi izaicināt un mest iekšā nezināmajā. Bet tā man šobrīd iet.

Tu patlaban tātad lielākoties strādā somu valodā, kas bieži tiek uzskatīta arī par vienu no sarežģītākajām Eiropā. Kā noritēja tās apguve? Vai režisēt svešvalodā nozīmē arī citādi domāt par izrādi?

Valoda pati par sevi nozīmē domāt citādāk. To apgūstot, sāc saprast, kā somi domā un kā strādā somu humors. Skaidrs, ka es joprojām runāju ar ļoti daudzām kļūdām, bet tik un tā mans sarunas līmenis ir pietiekams, lai varētu režisēt. Ir bijuši ļoti daudzi brīži, kad pēkšņi visa grupa skaļi sāk smieties, jo esmu pateikusi kaut ko ļoti smieklīgu. Bet neko – visi pasmejas, un ejam uz priekšu.

Šeit, Somijā, iespējams, daudz vairāk lietoju ķermeņa valodu, rādīšanu, izteiksmes un sajūtu valodu – ne tikai vārdus. Varbūt, ja es jau no paša sākuma būtu režisējusi latviešu valodā, daudz vairāk balstītos valodā. Lai gan nezinu. Man šeit bieži saka, ka esmu fiziskā teātra režisore. Varbūt tas dzimst tieši no komunikācijas – mani vairāk interesē, ko nolasu acīs, ko redzu ķermenī, nevis tas, kas tiek runāts. Vārdi ir kaut kādā trešajā plānā.

Vai joprojām jūti arī profesionālu saikni ar Latvijas teātri? Vai redzi sevi tuvākajā laikā strādājam arī šeit?

Es ļoti gribētu. Teātris Latvijā man vienmēr būs ļoti tuvs un mīļš. Pietrūkst arī draugi un kolēģi. Ļoti ceru, ka pienāks diena, kad kāds Latvijas teātris būs ieinteresēts ar mani sazināties.

Kas tevi šobrīd visvairāk interesē kā režisori? Kādi jautājumi, tēmas vai varbūt autori, arī domājot par nākotnes iestudējumiem?

Šobrīd man ļoti patīk darbi, kuros sievietes ir galvenajās lomās, tostarp vecāka gadagājuma sievietes. Kuros skatāmies uz sieviešu dzīvi ne tikai caur stereotipiem, ne tikai caur bēbīšu auklēšanu un būšanu par mīļākajām, bet caur lielajām tēmām. Liela daļa skatītāju, kas nāk uz teātri, ir sievietes – kāpēc mums uz visu jāskatās caur vīriešu prizmu? Tas varbūt man šobrīd ir aktuālākais. Tas neizslēdz neko citu. Es gribu visu – manas intereses ir ļoti plašas, bet šis ir viens no šī brīža skatpunktiem, no kura es katrā ziņā gribētu strādāt.

Pašā noslēgumā gribu pajautāt – ja tu šodien satiktu to Alisi, kura pirms desmit gadiem pārcēlās uz Helsinkiem, ko tu viņai teiktu?

Es teiktu: “Baudi vairāk šo brīdi, nestreso tik ļoti par nākotni, jo tās lietas, kas tev ir paredzētas, vienalga notiks.” Protams, ir jāstrādā, bet es vienmēr esmu strādājusi un ļoti mērķtiecīgi zinājusi, ko gribu, un uz to arī gājusi. Citiem arī novēlu vienmēr tikt skaidrībā ar to, ko viņi grib, jo, ja tu zini, ko gribi, tas jau ir ļoti daudz.