Varšavas bilance*
No 26. līdz 30. martam Varšavā notika Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas 26. kongress.
Polijas galvaspilsēta Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas 26. kongresa delegātus un viesus sagaidīja draudzīgi. Saule, paviršs pavasara vējiņš un laipni cilvēki. Galvā nez no kuriem laikiem iestrēgušie mīti par poļu zemes sliktajiem ceļiem un sociāli ekonomisko panīkumu sabruka vienā rāvienā. Varšava marta beigās tēlojās kā skaista, pašapzinīga metropole ar platām ielām, efektīgiem dievnamiem un koptu vecpilsētu, kurā pie restorānu durvīm ar ēdienu karti padusē slaistās krāsainos šļahtiču kostīmos ģērbti „iekšā rāvēji”. Preces tirgotavās šķita neticami lētas un teātra dzīve daudzajos, pa visu pilsētu izkaisītajos mākslas tempļos – neticami intensīva. No viesnīcas „Logos” logiem pavērās skats uz Vislu un grandiozu, vakarā krāšņi izgaismotu stadionu upes otrā krastā.
Kongress, kurā pie vadības pults rosījās organizācijas komitejas vadītājs Tomašs Milkovskis, bija noorganizēts vērienīgi. Ar plašu un reprezentatīvu poļu teātra izrāžu skati; ar Kultūras un nacionālā mantojuma ministrijas finansētiem un Teātra institūta sagatavotiem bukletiem, kuri sniedza ieskatu kongresa programmā un poļu teātra pēdējo divdesmit piecu gadu attīstības tendencēs; ar izklaides programmu un nacionālās virtuves paraugdemonstrējumiem mākslinieku atpūtas vajadzībām atjaunotas muižas telpās. Starp citu, bija iespēja pārliecināties, ka poļi savas kultūras vērtības prot pārvērst ienesīgā zīmolā - Frederika Šopēna pirmo pāris mēnešu dzīves vietā Želazova Voļā izveidots parks un moderns muzejs, protams, ar veikaliņu, kurā var nopirkt ne tikai Šopēna mūzikas diskus, bet arī T-kreklus, krūzītes un šokolādi ar komponista portretu un partitūru fragmentiem. Kolorītais fakts, ka arī Varšavas lidosta nosaukta Šopēna vārdā, gan šķita tikpat mulsinošs kā kritiķu kongresa logo, kurā burtam T (teātris) piezīmēti koši sarkani vērša ragi. Vai norāde uz to, ka šī mākslas veida aprakstīšana prasa matadora veiklību? Varbūt mājiens uz teātra neprognozējamo raksturu? Tā vai citādi – T burta ģeometriskā abstrakcija apvienojumā ar ragu reālistisko izliekumu kā pirmo raisīja asociāciju ar latviešu folklorā uzdoto eksistenciālo jautājumu „Kur tad tu nu biji, āzīti manu?”.
Vispirms par teātri. Personības, kuras manai paaudzei veidojušas priekšstatu par poļu skatuves mākslas izcilību – Ježijs Grotovskis, Tadeušs Kantors, Juzefs Šajna - pieder 20. gadsimtam. Par 21. gadsimtu man zināms maz, un šīs zināšanas iespējams ietvert lakoniskajā formulā „poļiem ir labs teātris”. Vēlmē gūt priekšstatu par jaunākajām tendencēm ielūkojos Tomaša Milkovska rakstītajā pārskatā un secināju, ka pēc 1989. gada Polijas un Latvijas teātru likteņi attīstījušies pēc līdzīga scenārija. Sabrūkot sociālisma politiskajam blokam, teātris ir pārstājis būt par demokrātisko institūciju un brīvās preses aizvietotāju; tad piedzīvojis apjukuma un ekonomiskās krīzes izraisītās grūtības un meties vilināt skatītājus zālēs ar lētas izklaides palīdzību, un tikai 1990. gadu otrajā pusē atdzimis, iegūstot mākslinieciski un organizatoriski daudzveidīgas izpausmes. Protams, mērogi atšķiras. Kopš sociāli ekonomiskās sistēmas pārmaiņām Polijā teātru skaits ir pieckāršojies (no 120 uz 599), Latvijā – tikai divkāršojies (no 12 uz 24 – tā, protams, nav oficiālā statistika), bet vispārējā tendence ir līdzīga. Gan tur, gan te notiek attālināšanās no institucionalizētām teātra formām, lai pievērstos starpdisciplināriem, alternatīviem projektiem un neatkarīgu trupu veidošanai.
Kongresa ietvaros piedāvāto izrāžu spektrs bija ļoti plašs, turklāt izvēli apgrūtināja gan poļu teātra situācijas nepārzināšana, gan arī tas, ka daudzas izrādes savstarpēji „pārklājās”, tālab mēs – Zane Radzobe un šo rindu autore - nolēmām pievērsties tieši repertuāra alternatīvajai, nepieradinātajai daļai. Ārpus mūsu „ēdienkartes” palika gan klasikas uzvedumi (J. Slovacka „Mazepa”, ko Varšavas Poļu teātrī iestudējis Pjotrs Tomašuks; Ā. Mickēviča „Veļu laiks” (Dzjadi) Bidgoščas Poļu teātrī Pāvela Vodzinska interpretācijā), gan diemžēl arī šobrīd aktuālākā poļu režisora - avangardista Jana Klatas iestudējums – B. Kefas „Par māti un tēvzemi”, kas tapis Vroclavas Poļu teātrī.
No sešām redzētajām izrādēm radās iespaids, ka poļu teātris ir sociāli aktīvs, ar stereotipu graušanu aizrāvies un izteiksmē agresīvs – gandrīz visus iestudējumus raksturo fragmentēta struktūra, ko veido savstarpēji izolētas epizodes; deklaratīvs teksts; frontālas mizanscēnas; ļoti fizisks, asos kontrastos balstīts, teju vai ekspresionistisks aktieru spēles veids, kas mazāk vērsts uz partneri, vairāk - uz tiešu skatītāja uzrunāšanu. Ienāca prātā mirklīga doma, ka varbūt kongresa ragainā emblēma ir atsaukšanās uz poļu teātra kareivīgo dabu.
Ar 20. gadsimta vēstures fantomiem cīnās Marcins Libers „III fūrijās” - izrādē, kura balstīta trīs autoru – M. Sikorskas-Miščukas, S. Čutņikas un M. Fertačas tekstos. Līdzīgi kā Vilis Daudziņš un Alvis Hermanis izrādē „Vectēvs” Marcins Libers noraida priekšstatu par vēsturi kā vienotu vēstījumu, uzsverot cilvēka individuālo atbildību un likteni laikmetu griežos. Dzīve Libera iestudējumā ir dzelzceļa stacijas uzgaidāmā telpa, kurā kā šķīstītavā sastopas cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem un pieredzi, lai cauri apdullinošiem mūzikas dārdiem izkliegtu katrs savu, ar citu patiesībām nesavienojamo patiesību.
Martas Gorņickas sacerētais un režisētais „Sieviešu koris” savukārt noslēdz rēķinus ar dzimumu stereotipiem. Divdesmit piecas dažādu vecumu un profesiju sievietes, režisorei diriģējot, čukst, kliedz un dzied visdažādākos tekstus, sākot ar ēdienu receptēm un beidzot ar fragmentiem no Eiripīda „Bakhantēm” un filozofiskiem traktātiem. Modernā kora teātra forma kalpo gan kā atsauce uz antīko kultūru, gan arī kā kolektīvs protests pret poļu sievietes stereotipu, kas asociējas ar baznīcas kultivēto jaunavas Marijas tēlu.
Protesta tēmu attīsta arī Viktors Rubins izrādē „Ārprātīgā Joanna. Karaliene”. „Sieviešu kora” vēstījums ir cīņa par sievietes (atšķirīgās) balss tiesībām, „Joannas” vēstījums – par sievietes ķermeņa tiesībām. J. Janičakas literārajā versijā Spānijas karaļa Filipa I sieva pēc vīra pāragrās nāves turpina dzīvot ar mirušo, kurš vairs nemodina greizsirdību un nepretojas sievietes izsalkumam pēc mīlestības un glāstiem. Teātris šo makabro stāstu izstāsta vai drīzāk izkliedz paralēlos monologos kā publisku lekciju. Aktieri neapšaubāmi pārvalda traģigroteski pārspīlēto spēles stilu. Viss šķiet labi, tomēr diezgan garlaicīgi, kā jau lekcijā, kurā paustie atzinumi ir iepriekš prognozējami. Kaut gan – vēl krietni garlaicīgāku iespaidu atstāj Igora Gorškovska iestudētais krievu avangarda paraugs - „Vecene”. No mēģinājuma pakļaut Daniila Harmsa paradoksālo domāšanu ikdienas pieredzes loģikai sanākusi vien stilizētu sadzīves ainiņu virkne.
Gžegoža Jažinas parafrāze par Pazolini slaveno 1968. gada filmu „Teorēma” pieder pie izrāžu skates spilgtākajiem iespaidiem. Savādais stāsts par ģimeni, kuras pārticīgajā namā ierodas svešinieks un pārguļ ar visiem mājiniekiem neatkarīgi no dzimuma, valdzina ar noslēpumainību un poēziju. Atkārtojot vienas un tās pašas rutinētās ikdienas darbības – aizsmēķējot cigareti, lūkojoties spogulī, apsēžoties pie galda – izrādes varoņu pasaulē tiek nodibināta kārtība, ko svešinieks vienā mirklī izjauc. Līdzīgi Kristum viņš padara cilvēku līdzšinējo dzīvi neiespējamu un liek katram meklēt ceļu pašam pie sevis. Izrādē šo pārvērtību iezīmē ritma maiņa, negaidīti emociju izvirdumi, saraustītas kustības, trokšņi un gaismas. Režisors, šķiet, glezno ainavu ar cilvēku figūrām, priekšmetiem, krāsām un skaņām, tādējādi radot sajūtu, ka izrādē svarīgākais ir nevis stāsts, bet atmosfēra un tēlainība.
Neatkarīgā teātra komuna//warszawa galvenais intereses objekts ir biogrāfija. Trupas pēdējo gadu izrādes ir balstītas reālu cilvēku dzīvesstāstos. Vēsturiskas personas, viņu uzskati un dzīves stratēģijas kalpo kā materiāls, no kura izrādes veidotāji rada kritisku, distancēti uzlūkotu pasaules ainu. „Šerakovskis” ir fiktīva, teātra radīta nākotnes biogrāfija reāli eksistējošai personai – kreisi orientētam intelektuālim un jaunākās paaudzes politiskam aktīvistam Slavomiram Šerakovskim. Izrāde tapusi, analizējot Šerakovska politisko praksi un viņa iecienītos autorus – Slavoju Žižeku, Žaku Ransjēru, Ričardu Rortiju, Teodoru Adorno, u.c. Trīs aktieri ar skaņu un gaismu efektu un vienkāršu etīžu palīdzību asprātīgi un ironiski modelē virzienus, kādos vēsture varētu attīstīties nākotnē. Izrādās, ka, par spīti iespēju bezgalībai, risinājumi arvien ir tie paši vecie. Tāda kā skaudība pārņēma, iedomājoties, ka Latvijā šāda kritiski intelektuāla teātra niša ir tukša, un - vai vispār iespējama?
Kongresa ietvaros notika arī daudz citu pasākumu - diskusija par poļu teātri, jauno teātra kritiķu seminārs Žana-Pjēra Hāna un Marka Brauna vadībā, Starptautiskās teātra dienas atzīmēšana kopā ar Varšavas teātra sabiedrības pārstāvjiem, Tālijas balvas laureātes - indiešu teātra zinātnieces un kritiķes Kapilas Vatsajanas godināšana. Interesanta solījās būt arī trīs dienu garumā ieplānotā konference, kuras nosaukums „Teātris ārpus teātra” ļāva cerēt uz ierosinošiem pārspriedumiem par teātri kā instrumentu visdažādāko sociālās dzīves jomu pētniecībai. Tomēr šajā cerībās nācās vilties, jo temata piedāvātās iespējas palika neizsmeltas. Lielākā daļa referentu teātra robežu pārkāpšanu bija traktējuši telpiskā izpratnē un savus priekšlasījumus veltīja teātrim, kas tiek spēlēts ārpus teātra ēkas – vecās fabrikās, kinoteātros, baznīcās, tirdzniecības centros u. tml. Tālab uzmanību vairāk piesaistīja tie referāti, kuru autori bija izvairījušies no telpas problēmu risināšanas. Grieķis Sava Patsalidis un lietuviete Rasa Vasinauskaite iztirzāja pārmaiņas skatīšanās pieredzē, ungārs Tamašs Jašajs analizēja Krétakör teātra vadītāja Arpada Šilinga eksperimentus, bet Manabu Noda apsprieda 2011. gada marta postošās zemestrīces iespaidu uz japāņu teātri.
Lai pārskats par kongresa norisēm būtu pilnīgs, jāmin, ka notika arī svinīgas pieņemšanas, vispārējas kritiķu asociācijas biedru sapulces un vadības apspriedes, bet tas jau ir stāsts par birokrātiju, kura palika ārpus manu Varšavas iespaidu loka.
*Brauciens notika LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā realizētā ERAF projekta “Latviešu teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana” ietvaros.
Rakstīt atsauksmi