Margarita Zieda

Teātra zinātniece, JRT Literārās daļas vadītāja

Liesmas aizdedzinātājs

Ar martā un aprīlī Amsterdamas pilsētas teātrī notikušo izrāžu skati, kurā tika izrādīti pieci Alvja Hermaņa Latvijā, Vācijā un Austrijā veidotie darbi un tādējādi pats mākslinieks ierindots „Liesmas aizdedzinātāju” („Brandstichter“) jeb Eiropas teātrim būtisku impulsu raidītāju kategorijā, režisors pavilka svītru kādam savam dzīves – mākslas posmam. Vēl martā intervijā laikrakstam „Neue Zürcher Zeitung“ (intervija izlasāma šeit) skaidri pasakot, ka ar Cīrihes dramatiskajā teātrī iestudēto „Kasparu Hauzeru“ viņš atvadās no vācvalodīgā teātra, lai turpmāk koncentrētos uz darbu Rīgā un operu iestudējumiem.

Alvim Hermanim pievērstā Amsterdamas uzmanība nav pārspīlējums vai nejaušība. Nokļuvis rietumu zonā, kur režijas teātris formas ziņā ir attīstījies straujāk nekā Austrumeiropas un Krievijas zemju blokā un jau paguvis nonākt krīzē, Alvis Hermanis nesāka mēģināt iekļauties un pielāgoties jau esošajiem uzstādījumiem, bet sāka veidot pats savus. Un tieši ar to arī kļuva interesants, polemisks un visbeidzot pieņemts. Un tad vēlreiz iesējis šaubas. Bet jau citā līmenī. Līmenī, kurā dzīvo ne vairs diskursi un paradigmu maiņas, bet cerības, ka teātris var būt citādāks – būtiskāks, dziļāks, cilvēciskāks. Un cilvēkam vajadzīgāks, nekā tas, kas šobrīd ir ieņēmis mūsdienu skatuves par visiem 95%. Un tieši šo latiņu Alvis Hermanis pats ir uzlicis. Visam Eiropas teātrim un līdz ar to arī pats sev.

Laika kapsulā

Latvijai ir gājis secen, cerams, ka tikai pagaidām, viens patiesi interesants Alvja Hermaņa teātra iespēju izmēģinājumu posms – ceļojums laika mašīnā, iestudējot lugas. Nevis kopā ar aktieriem attīstīta stāstu stāstīšana vai dzejas, zinātnisku tekstu un romānu inscenēšana, bet klasisko lugu iestudēšana, katapultējot skatītāju citā laikmetā, tekstu radikāli neīsinot, bet izspēlējot to pilnā garumā cita laikmeta vidē un cilvēkos.

Un tieši divi lielformāta lugu inscenējumi – Maksima Gorkija „Vasarnieki” Berlīnes Schaubühne teātra izpildījumā un Maksima Gorkija „Vasa” Minhenes Kammerspiele versijā gan aizsāka, gan noslēdza Alvja Hermaņa darbu skati. „Brandstichter” programma skatītājam atklāja teātra daudzveidības iespējas viena režisora rokraksta ietvaros - gan klasikas darbus inscenējot, gan sacerot izrādes kopā ar aktieriem un scenogrāfiem, kā Jaunā Rīgas teātra izrādēs „Garā dzīve”, „Klusuma skaņa” un Cīrihes dramatiskajā teātrī iestudētajos „Tēvos”, kas šobrīd tiek izrādīti Vīnes Burgteātrī. Un šo tik individuālo un nevienā meinstrīmā (kas šodien daudzviet vēl asociējas ar mūsdienīgu teātra domāšanu) neierakstāmo darbu kontekstā un mākslinieciski tik daudzveidīgajā varēšanā pavisam cits svars bija Alvja Hermaņa sarunai ar režijas studentiem Amsterdamas universitātē, kurā viņš kā būtiskāko uzsvēra amata prasmes apgūšanu un kultūrizglītības nozīmi režisora darbā. Jo ko gan var citiem cilvēkiem pateikt neizglītots diletants, kuru interesē tikai un vienīgi paša plānais ego? Un tieši ar to mūsdienu teātrī tik bieži ir darīšana.

„Vēl pirms piecpadsmit gadiem lielās teātra valstis skatījās ar lielu interesi uz to, kas notiek tieši Holandes teātrī, kurā sajaucās dažādas mākslas – teātris, vizuālā māksla, video, tapa multimediāli darbi. Taču tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Šodien man ir sajūta, un ne man vienam, ka postmodernais teātris ir iegājis pilnīgā strupceļā. Tur tālāk ceļa nav. Visas šīs dekonstrukcijas un ironiskās spēles ir nonākušas „dead end” - beigu punktā. Es pats no nemitīgās inovācijas spiediena esmu nonācis dziļā krīzē un atcēlu visus savu Eiropas projektus dramatiskajā teātrī, un nolēmu atkal kļūt par studentu. Tagad katru dienu es daudzas un daudzas stundas studēju mākslas un mūzikas vēsturi.”  Hermanis teātra ceļu laukā no krīzes meklē kultūras studijās, profesijas apgūšanā un pilnveidošanā un aicina to darīt arī divdesmitgadniekus.

Kad Alvis Hermanis sāka rietumu teātrī iestudēt 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma krievu prozu, dzeju un dramaturģiju, nepārceļot to uz mūsdienām, bet atstājot uz skatuves dzīvojošos cilvēkus savā laikmetā, no aizmirstības ceļot augšā un būvējot uz skatuves paviljonus un piepildot tos ar citu laiku priekšmetiem, cilvēkus ietērpjot aizgājušu stilu kostīmos, ilgāku laiku kritika nekādi nespēja saprast šo „vecmodīgumu”. Jo tas bija tieši tas, no kā vācu teātris kopš Pētera Šteina laikiem bija atteicies, kā no noieta un bezperspektīva ceļa. Astoņdesmito gadu sākumā vācu kritikai un praktiķiem (starp citu – ne skatītājam) norakstot Pēteru Šteinu, no skatuvēm lēnām izzuda arī kultūrā ieinteresētu, izglītotu cilvēku skatiens. Un šāda skatiena kvalitātes izstrādē Pēters Šteins bija investējis gadus un desmitgades, kopā ar aktieriem ilgtermiņā pētot laikmetus un savus pētījumus pārstrādājot izrādēs, kas spēja pateikt ko vairāk par plāno sadzīvi un šodienu. Šteina „zelta laikmetā” tapušajām izrādēm piemita kultūrslāņu dziļums un ietilpība. Un galu galā noslēpums. Jo tur bija iekšā cita dzīve, kurai tomēr bija sakars ar šodienu.

Alvis Hermanis sāka meklēt iespējas tieši tur, kur vācu teātris tās sen bija norakstījis, stoiciski nereaģējot uz ķengām par vecmodīgumu, turklāt ilgtermiņā. Pagāja daži gadi, un viņa 2012. gada ziemā Minhenes Kammerspiele iestudētā Maksima Gorkija luga „Vasa” kļuva par pirmo izrādi, kas saņēma tikai sajūsminātas recenzijas. Turklāt no pašiem visnežēlīgākajiem vācu kritiķiem. Šī ir pirmā Alvja Hermaņa izrāde, kuras attēls nokļuva uz svarīgākā vācu teātra žurnāla „Theater heute” vāka. Vēlāk uz šī žurnāla vāka nokļūs pats Alvis Hermanis. Un vēl - „Kaspars Hauzers”, ar kuru Alvis Hermanis atvadās no vācvalodīgā teātra.

Pa vidu šīm uzvarām vācvalodīgajā teātra telpā notika viens principāls konflikts – ar Maksima Gorkija „Vasarnieku” iestudējumu Berlīnes Schaubühne, pie kura ir vērts apstāties atsevišķi. Bet vispirms vēlreiz uz Amsterdamu, kur „Vasarnieki” tika sveikti ar stāvovācijām. Ar šo izrādi tika atklāta Alvja Hermaņa darbu skate, un Amsterdamas skatītājs nebija redzējis ne „Vasu”, ne Burgteātrī iestudēto „Platonovu”, kas pērngad bija iekļauts Berlīnes „Theatertreffen”, Vācijas, Austrijas, Šveices teātra uzmanības vērtāko izrāžu desmitniekā.

Amsterdamas skatītājam „Vasarnieki” bija pirmais Hermaņa „laika kapsulu” iestudējums viņu mūžā. Un kā atzīst „Brandstichter” programmas veidotājs Renē van der Plijims (René van der Plujim), arī par Alvi Hermani Amsterdamas skatītājs nezināja tikpat kā neko. Pirms gada šeit bija izrādīts viņa Minhenē tapušais iestudējums „Senču asiņu balss”, kas tika atzinīgi novērtēts, bet šaurā lokā. Pēc „Brandstichter” Alvis Hermanis ir kļuvis skavens Nīderlandes mākslas aprindās, atzīst Renē van der Plijims. „Brandstichter” un Amsterdamas pilsētas teātra programmas veidotājs arī piekrita pastāstīt, tieši ar ko Alvis Hermanis liekas īpašs Holandes teātra kontekstā. Lūk, ieskats mūsu sarunā.

Kas no nīderlandiešu teātra skatapunkta ir būtiskākais un interesantākais tajā, ko dara Alvis Hermanis?

Pirmkārt, tas ir īpašais līmenis, ko režisoram izdodas izrādēs panākt caur aktieru darbu. Man nav nācies redzēt daudz līdzīgu piemēru visā pasaules teātrī. Tas ir neparasti, ko režisoram izdodas sasniegt tieši caur aktieri. Viņam izdodas uzrunāt skatītāju trijos līmeņos vienlaicīgi – caur sirdi, caur galvu un caur erotiku. Runājot par vācu aktieriem, režisors saka, ka vācu aktierim viss iet caur galvu. Daļa nīderlandiešu aktieru ir trenēti saslēgt ar tēlu gan galvu, gan sirdi. Bet pavisam reti gadās redzēt tiešām pieslēgtus visus trīs līmeņus. Un, ja tā notiek, tad šāda izrāde kļūst universāla. Teiksim, „Klusuma skaņa”, kuras darbība notiek Rīgā 1968. gadā, bet to var uztvert tikpat labi gan Amsterdamā, gan Ņujorkā. Un nīderlandes skatītājam ir interesanti redzēt universāla mēroga izrādi, kas spēj uzrunāt ne tikai lokālajā kontekstā.

Otrs aspekts ir šī režisora ārkārtīgā daudzveidība. Viņš spēj strādāt gan ar klasiskajām lugām un milzīgu teksta daudzumu kā „Vasarniekos” un „Vasā”, gan arī veidot izrādes pavisam bez vārdiem, attīstīt tās no aktieru improvizācijām, kā „Garā dzīve” un „Klusuma skaņa”. Izrādē „Tēvi” savienojas abas šīs pieejas, arī šī ir izrāde, kas ir attīstīta no improvizācijām, bet tajā ir arī daudz teksta. Tik milzīgs spektrs viena režisora darbiem ir ļoti neparasts visā pasaulē. Parasti režisori attīsta savu stilu un veido izrādes viena rokraksta ietvaros, Alvim Hermanim tie ir daudzi dažādi rokraksti. Ja nezinātu, nekad nevarētu pateikt, ka tie ir viena režisora dažādi darbi – gan stila ziņā, gan tas, kā viņš strādā ar scenogrāfiju un cilvēkiem tajā. Kad pirmoreiz satiku Alvi Amsterdamā, es zināju, ka viņš veido izrādi Minhenē, tad viņš strādā Berlīnē, tad Cīrihē, tad Rīgā, tad veido operas iestudējum Zalcburgā, un tas viss viena gada laikā. Citi režisori to nesasniedz visas savas dzīves laikā, vai dažs sasniedz varbūt desmit gados. Bet šis režisors tā strādā vienas sezonas ietvaros. Un tad es sapratu, ka šis ir tiešām labs brīdis parādīt šo mākslinieku.

Vai publika Amsterdamā interesējas par sev vēl nezināmu mākslinieku? Lieliskajā izrādē „Tēvi”, kuru nākamgad varēs redzēt arī Rīgā, bija vēl brīvas vietas skatītāju zālē un balkonos.

Visas izrādes bija izpārdotas, izņemot „Tēvus”. Man pašam tā ir mīkla, kuru varu skaidrot tikai ar savu personisko versiju. Taču nezinu, vai tas tiešām tā ir. Kurš pērk biļetes uz teātri Nīderlandē? Pie mums pamatā tās ir sievietes, kuras iegādājas biļetes un tad atved uz teātri savus vīrus vai draugus. Vīrieši pērk biļetes ļoti reti. Un, iespējams, šīs izrādes tēma – tēvu un dēlu attiecības – Nīderlandes sievietēm nav bijusi tik interesanta. Ja izrāde sauktos „Mātes”, esmu drošs, ka situācija būtu pavisam citāda. Cita izskaidrojuma man vienkārši nav, jo Vīnes Burgteātris ir slavens augstas klases teātris. Katrā ziņā priekšroka tika dota „Vasai”. Turklāt tajā galveno lomu spēlē nīderlandiešu aktrise Elsī de Brauva (Elsie de Brauw), kuru skatītāji pazīst un mīl.

Gan pēc „Tēviem”, gan pēc „Vasas” teātrī bija stāvvovācijas. Vai šāda skatītāju reakcija ir ierasta Nīderlandes teātros?

Ja jūs iegriezīsieties teātrī, kas atrodas mums kaimiņos un kur izrāda tikai un vienīgi komercgabalus, tad 99% gadījumu pēc izrādes būs stāvovācijas. Mākslas notikumos tas notiek retāk, jo skatītājs ir zinošāks un kritiskāks. Šādos gadījumos tikai 40 - 50% izrāžu izpelnās stāvovācijas, un tad tā būs puse zāles. Alvja Hermaņa izrādēs kājās piecēlās lielākā daļa skatītāju.

Ar ko jūs skaidrojat „Vasarnieku” panākumus Amsterdamā? Vācijā šī izrāde nokļuva pamatīgās kritikas krustugunīs un izsauca vairāk kritiskas iebildes nekā sajūsmu.

Mums ir astoņas lielas teātra grupas, kurām ir savs repertuārs un kuras varētu iestudēt „Vasarniekus”. Bet, ja šo lugu iestudētu pie mums, noteikti būtu noīsināta puse teksta, izrāde nebūtu garāka par divām stundām un notiktu bez starpbrīža. Tā būtu mūsdienīga adaptācija, bez vēsturiskas scenogrāfijas un satura. Ja pie mums iestudē „Otello”, tad varonis noteikti būs šodienas karavīra apģērbā. Šī atļaušanās atvēlēt teātrim laiku un veidot izrādi trīsarpus stundu garumā, izveidot uz skatuves vidi, kas pārraida gadsimtu senu sajūtu, es nekad to neesmu redzējis nīderlandiešu teātrī. To vēl var redzēt Holandes festivālā, kad tiek izrādītas ārzemju izrādes, bet ne nīderlandiešu teātrī. Mūsu kultūrā viss ir kļuvis ātrs un īss. Holandē mēs oficiāli strādājam 38 stundas nedēļā, bet šajā laikā izdarām divtik, cik cilvēki Vācijā tādā pašā laika nogrieznī. Tāpēc mēs vienmēr esam skrienoši, pieslēdzamies īsi un ātri. Un tas pats notiek teātrī, tas nevar ilgt četras stundas. Lielākā daļa izrāžu sākas pulksten 20.30 vai 20.00 un pēc divām stundām skatītājs jau ir laukā. Desmitos tu esi brīvs, vēl iedzer kaut ko un ej mājās.

Vai Holandes teātrī vispār vairs nepastāv klasisko lugu iestudējumi pilnā garumā?

Nē. Ar vienu izņēmumu, kas tiek spēlēts Amsterdamas pilsētas teātrī katru gadu 1. janvārī. Tā ir nacionāla vēsturiska luga „Gijsbrecht van Aemstel”, kas sarakstīta 17. gadsimtā. Un 20. gadsimtā četrdesmit gadu garumā tā bija tradīcija, ka šī luga tiek parādīta 1. janvārī. Uz šo iestudējumu nāca pilsētas mērs un iedzīvotāji, līdzīgi kā tas ir Vīnē uz Jaungada koncertu kopā ar Vīnes Filharmoniķiem. Tad kādu brīdi bija pārrāvums. Un pirms trijiem gadiem viena teātra grupa izlēma atjaunot šo tradīciju, un tagad katru gadu 2. un 3. janvārī šī luga tiek spēlēta senajā holandiešu valodā un pilnā teksta apjomā. Bet tas tiešām ir vienīgais piemērs, kuru es varu nosaukt.

Un tiešām pilnīgi visas izrādes Holandes teātrī ir modernizētas, gan to darbība, gan izskats pārcelts uz šodienu? Un klasiskais režijas un aktieru spēles veids ir pilnībā izzudis?

Tas ir izzudis. Reizēm ir interese parādīt šo veco stilu, ietērpt aktierus senos kostīmos, bet tad attīstīt kaut ko radikālu, traku, līdzīgi kā to dara Franks Kastorfs ar savu Moljēra iestudējumu Berlīnē. Bet tā vienmēr ir režisora versija par lugu, adaptēta viņa skatījumam. Es atceros, kā astoņdesmitajos gados braucu uz Berlīni skatīties Pētera Šteina „Oresteju”, kas sākās divpadsmitos dienā un turpinājās vienpadsmit stundas. Tagad pie mums ir anotēts, ka nākamgad viens slavens nīderlandiešu režisors iestudēs „Oresteju” un izrāde būs divarpus stundu gara. Tā vairs nav īstā „Oresteja”, bet režisora versija par tēmu.

Kādu vietu teātris ieņem nīderlandiešu dzīvē?

Ja Holandi salīdzina ar Franciju vai Vāciju, teātrim nav lielu tradīciju. Diemžēl. Un ja politiķi jautā, vai noņemt 10 % finansējuma medicīnai vai mākslām, vēlētāji atbild – mākslām. Un nav protestu. Protams, ir cilvēki, kas mīl mākslu, un viņiem ir iebildumi, bet tas nav kā Francijā, kad bērni desmit, divpadsmit gadu vecumā iet ar vecākiem kopā uz teātri un skatās Moljēru, vai Vācijā visa ģimene kopā iet uz Gēti vai Šilleru. Nīderlandē tā nenotiek. Uz teātri iet neskaitās „cool”, ja tu esi jaunos gados. Un šajā ziņā teātris nav nīderlandiešu dzīves centrā. Mēs esam 16 miljoni, varbūt viens miljons par to tomēr interesējas.

Tas ir interesanti, ka iet uz teātri Amsterdamā neskaitās „cool”. Jo Nīderlandes teātris citās zemēs asociējas ar mutimedialitāti, jaunajām tehnoloģijām. No malas liekas tieši otrādi, ka tas ir magnēts jauniem cilvēkiem. Iznāk, ka patiesībā tas īsti nedarbojas. Arī tā teātra modernizācija, cenšanās būt mūsdienīgiem, īsti nestrādā.

Tā kā mums nav īstas sava teātra tradīcijas, tad viss ir iespējams. No vienas puses - tā ir tāda kā dzīvāka teātra forma. Taču interesanta ļoti mazai cilvēku daļai. Uz teātri nāk cilvēki, kuriem ir lieli ienākumi. Cilvēki, kuriem ir maz naudas, šurp nenāk. Šajā ziņā tas nav „cool”, teātris nav starp prioritātēm. Cilvēki labāk iet vakariņot vai uz bāru iedzert.

No jūsu teātra ēkas savukārt rodas pilnīgi cits iespaids – vairākus gadsimtus sena, neorenesanses stilā veidota skaista celtne, visos stāvos un gaiteņos karājas aktieru portreti, gleznoti dažādos laikos un tehnikās. Liekas, ka tradīcija te reiz ir bijusi.

Nīderlandē ir tradīcija uzturēt ēkas un kolekcionēt. Katru gadu tiek portretēti divi nīderlandiešu aktieri, kuri ir ieguvuši balvas. Un to dara moderni mākslinieki. Šajā ziņā mēs uzturam tradīciju. Bet tas nenozīmē, ka ēku saturs, proti, izrādes attīstās tradīcijas ietvaros. Galīgi nē. Ēkai ir tradīcija, bet ne izrādēm. Režisors Ivo van Hove ar saviem darbiem piesaista auditoriju vēl nosacīti jaunu gados – vecumā no 20 līdz 40, un šai ēkai tā ir visjaunākā auditorija. Citai grupai, kas strādā šajā teātrī, auditorija ir sešdesmitgadnieki. Katru vakaru mums ir cits teātra stils. Te nav kā JRT, kur spēlē vienmēr vieni un tie paši aktieri. 120 izrādes sezonā pie mums spēlē „Toneelgroep Amsterdam”, un 250 izrādes spēlē citas teātra grupas. Šīs izrādes ceļo tālāk arī pa citām pilsētām.

Kā pie jums teātri atbalsta valsts? Latvijā lielie teātri ir spiesti nodarboties ar komercmākslu, lai izdzīvotu, un valstij patiesībā tas ir ļoti izdevīgi, jo teātri vairs liekus, sabiedriski svarīgus jautājumus neuzdod. Un tikai Jaunais Rīgas teātris, pateicoties gan skatītāju pieprasījumam Latvijā, gan interesei ārzemēs, var strādāt ekonomiski neatkarīgākos noteikumos. Ko paši ar savu darbu ir izcīnījuši.

Nīderlandē valsts atbalsta teātra grupas, pilsēta - teātra ēkas. Pēdējo gadu laikā pie mums ir noticis milzīgs finansu samazinājums mākslām. Pirms četriem gadiem valdībā priekšgalā bija populistu partija, kura teica – mēs apturēsim finansējumu visām mākslām. Ja viņi grib taisīt mākslu, lai paši par to maksā. Mēs to nefinansēsim. Un šī populistu partija vairs nav valdībā tikai no pagājušā gada. Tik radikāli visu atņemt viņiem neizdevās, jo bija vēl arī citas partijas valdībā, bet viņiem izdevās panākt milzīgus samazinājumus tieši teātra grupu finansējumam. Viņi teica - mēs atbalstīsim muzejus un senās mākslas kolekcionēšanu, nevis jaunas mākslas radīšanu. Un īpaši tika noņemta nauda teātrim. 15% teātra grupām tas nozīmēja bojāeju. Un tas ir iespējams, ja cilvēki vairs par makslām neiestājas un neprotestē. Ja teātris cilvēkiem nav vajadzīgs.

„Vasarnieku” cilvēki

Tieši šī jautājuma dēļ, kāpēc teātris cilvēkiem ir vajadzīgs, joprojām nākas domāt par Alvja Hermaņa izrādi „Vasarnieki”. Jo atbilde, kas ir tik skaidra gan „Garajā dzīvē”, gan „Klusuma skaņā”, gan „Tēvos”, gan „Vasā”, šajā izrādē man nerodas. Kāds no JRT aktieriem reiz teātri nodēvēja par cilvēciskuma paplašināšanas vietu. Un tieši šis līmenis, nezinu, ciktāl režisora apzināti kultivēts, ciktāl viņa mākslas izpratnei dabiski piemītošs, ir viena no Hermaņa darbu īpašajām kvalitātēm. Un visā milzīgajā izrāžu klāstā, kas tiek saražots katru gadu pasaulē, tā nav pašsaprotamība. Tas ir retums. Režisori un arī viņu kritiķi pamatā koncentrējas uz estētiskajiem jautājumiem un labākajā gadījumā vēl arī uz izrāžu saturu. Tāds „aiz rokas nenoķerams” lielums kā izrādes cilvēciskais līmenis, parasti apspriests netiek. Taču skatītājs, pat ja viņš sev to tā neformulē, šo cilvēciskumu, ja tāds izrādei piemīt, instinktīvi sajūt un tam atsaucas visdziļākajā būtībā. Un šis ir viens no pašiem svarīgākajiem teātra mākslas aspektiem, ko līdzās dažādiem estētiskiem jaunievedumiem Alvis Hermanis ir aktualizējis vācvalodīgajā teātrī. Izrādei pāraugot intelektuālas sarunas un estētiska risinājuma ietvarus, turpinoties vēl svarīgākā līmenī – cilvēciskajā.

Jautāts par apsvērumiem tieši ar „Vasarniekiem” atklāt Alvja Hermaņa darbu skati, Renē van der Plijims atbildēja, ka tā ir bijusi vēlme parādīt pašu jaunāko režisora darbu, kas tobrīd vēl tikai tapa. Protams, zināmā mērā tas ir bijis riska faktors, taču Berlīnes Schaubühne labā reputācija kombinācijā ar Alvi Hermani un Maksima Gorkija „Vasarniekiem” bijis garants tam, ka, pat ja izrāde nebūtu izdevusies, tā būtu interesanta neizdošanās. Pašam Renē van der Plijimam „Vasarnieki” patīk, viņš arī komentē, ka Nīderlandes prese šo izrādi novērtēja ļoti augstu - ar četrām, piecām zvaigznēm, izpaliekot jelkādām diskusijām. Tikmēr Vācijā, kur šī izrāde ir tapusi, Vasarnieki” ir nonākuši atšķirīgu viedokļu krustugunīs, dominējot noraidījumam. Gan Rīgā, gan Amsterdamā ir nācies dzirdēt runas par to, ka vācu kritika šo izrādi nepieņem, tāpēc ka tā iet pilnīgi citu ceļu nekā gandrīz pirms 40 gadiem šajā pašā teātrī Pētera Šteina veidotie „Vasarnieki” un revidē mītu. Kurā visiem labprātāk gribētos dzīvot arī tālāk.

Šteina izrāde tiešām ir kļuvusi par mītu, taču tas nedzīvo vienīgi atmiņās, bet joprojām ir apskatāms filmas formātā un tika rādīts gan Berlīnes Schaubühne neilgi pirms jauno „Vasarnieku” pirmizrādes, gan Amsterdamas „Liesmas aizdedzinātājā”. Tā skaidri iezīmējot Alvja Hermaņa polemisko uzstādījumu ar lielo leģendu.

Kas īsti ir šī polemika? No režisora izteikumiem presē varēja saprast, ka runa ir par radikāli citu skatījumu uz Gorkija cilvēkiem. Pēters Šteins un līdz ar viņu Rietumvācijas skatītājs gan toreiz, gan joprojām dzīvojoties romantizētos priekšstatos par Krieviju kā zemi ar bērzu birzīm un gaišās drēbēs ģērbtiem inteliģentiem cilvēkiem, kas daudz un skaisti runā. Un šis romantiskais skatījums ir meli. Jo mēs zinām vēsturi, visu, kas notika Krievijā pēc 1904. gada, kad tika sarakstīti „Vasarnieki”.

Ar svaigu aci noskatoties Pētera Šteina „Vasarniekus”, kur viss tieši tā arī ir – gan bērzu birzis, gan baltas drēbes un skaisti vārdi, var ieraudzīt, ka šo režisoru tomēr ir interesējis kas cits. Pavisam nepolitisks, bet ļoti cilvēcisks aspekts – mīlestības un dziņu visdažādākās dabas, kas dzīvojas šīs lugas cilvēkos. Uz tām koncentrējoties, Pēters Šteins kopā ar dramaturgu Boto Štrausu pārstrādāja Gorkija darbu, neko daudz neinteresējoties par Krievijas sabiedrības portretējumu, kas arī šajā lugā ir atrodams. Nevis sabiedrības kritizēšana, bet padziļināta ielūkošanās cilvēkā un viņa dabā bija tas, kas nodarbināja vācu māksliniekus sarunā ar skatītāju 1974. gadā. Alvja Hermaņa iestudējums savukārt vērš uzmanību uz to, kas Šteina inscenējumā palika aiz borta, un visu to, kas Krievijā ir noticis pēc tam. Par atslēgu saviem „Vasarniekiem” Alvis Hermanis ir izvēlējies Faberžē ģimenes villu, 20. gadsimta sākumā vērienīgi būvētu vasaras māju, kas atrodas netālu no Pēterburgas. Mūsdienās izdemolēta, dedzināta, vandāļu regulāri apciemota un pilnīgi aizlaista postā. Slavenais „Faberžē olas” radītājs Karls Faberžē to cēla kā dāvanu savam dēlam - vasaras māju ar divdesmit istabām, deju zāli, gleznu galeriju, ēdamistabu, ar savu guļamistabu katram no pieciem bērniem un grandiozām marmora kāpnēm, kas veda uz otro stāvu. Griesti bija veidoti no stikla, ļaujot gaismai ienākt mājā tieši no debesīm. Agatons Faberžē ir bijis izglītots cilvēks, kurš pārvaldījis piecas valodas, un bijis ne tikai turīgs, bet arī draudzīgs. Viņa nama durvis bijušas atvērtas – vakari šeit bieži pavadīti sarunu, klaviermūzikas un dziesmu, laba ēdiena, cigāru un dzērienu pavadībā. 1917. gadā boļševikiem nākot pie varas, mājas lielā bibliotēka tika iznīcināta. Pats īpašnieks aizbēga uz Somiju. Meklējot bijušās bagātības, vandāļi Faberžē villā ierodas arī mūsu dienās, turpinot demolēt bijušo godību.

Scenogrāfe Kristīne Jurjāne grandiozā skaistumā ir pārradījusi šo villu vēlreiz uz Berlīnes Schaubühne piecdesmitmetrīgās platformāta skatuves. Ieaugusi zālē un augos, aplupusi un izdrupusi, tā glabā laika kapsulas spēku, kurā ir ieslēgta reiz notikusi dzīve. Gan pirms, gan pēc visām revolūcijām. Ar Pētera Vaska mūzikas mūžības elpu skatītājs tiek katapultēts citā laikā. Jeb tomēr nē. Šie zombiji, kādos pārvērtušies „Vasarnieku” tēli, atdzīvojoties satriecoši skaistajā aizmirstībā, nepieder nevienam laikam. Tie ir miroņi, kas dzīvojas šodienā. Alvis Hermanis rāda „Vasarnieku” cilvēkus no mūsdienu perspektīvas, ar zināšanām par visu, kas noticis pēc 1904. gada, uzskatot, ka arī inteliģences konformisms ir novedis Krieviju tur, kur tā ir.

Rakstnieks Maksims Gorkijs uz savas ādas un dvēseles dabūja izjust krievu cilvēkus un proletārisko režīmu kā reti kāds, pēc Staļina rīkojuma beigu galā tiekot vēl arī noindēts. Lai nu kurš, bet Gorkijs tiešām bija cilvēku pazinējs. Un no tās visdrausmīgākās puses. Gorkija „Bērnību” un „Manas universitātes” var uzlūkot par dokumentāliem pierakstiem, var uzlūkot par literāriem sacerējumiem, bet tos ir rakstījis cilvēks, kuram, vēl mazam zēnam esot, vectētiņš uzrīdīja suņus, liekot meklēt patvērumu mežā. Kurš vienpadsmit gadu vecumā bija izlikts ārā no mājas un spiests doties svešos cilvēkos, strādājot savam vecumam nepiemēroti smagus fiziskus darbus, ar zobiem un nagiem cīnoties vienīgi par kailo eksistenci. Septiņpadsmit gadu vecumā pēc pašnāvības mēģinājuma viņš izlēma tomēr turpināt dzīvot, vadot dienas provinces stacijās kā mantu svērājs un sargs. Dienām un gadiem neredzot neko citu, kā vien dzīves grūtumu, cilvēku cietsirdību un trulumu, Gorkijs tomēr par cilvēku nīdēju nekļuva. Bet viņa skatiens ieguva skaidrību. Uz cilvēkiem un dzīvi. Pilnīgi bez jelkādām ilūzijām un sentimentiem, bet arī bez cilvēka nicināšanas, bez skatiena no augšas. Gorkija darbos visnepievilcīgākais cilvēks tiek atsegts bez augstprātīga vērtējuma, bez jelkādiem iepriekšpieņēmumiem vai aizspriedumiem, vien precīzā aprakstā.

Kā teātrī likt kritiski paskatīties uz cilvēku? Tas ir jautājums, par ko nākas domāt, skatoties Alvja Hermaņa „Vasarniekus”, kur uz skatuves dzīvojas nevis cilvēki, bet piecpadsmit kretīni karikatūras formātā, par kuriem viss ir skaidrs pirmajās desmit minūtēs, bet izrāde turpinās vēl trīs stundas, neatklājot par cilvēku vairs pilnīgi neko. Vien jaunās un jaunās estētiskās mežģīnēs reproducējot cilvēka trulumu un dzīvniecisko dabu. Noskatījos „Vasarniekus” divreiz, un no visas izrādes palika pāri tikai šis viens jautājums. Un nevis konceptuālas domstarpības - par ko tad īsti ir Gorkija „Vasarnieki”? Jo galu galā ir vienlīdz cienījami aplūkot kā cilvēku un viņa dabu tuvplānā, tā rosināt domāt par sabiedrību kopumā. Iespējams, izrāde iedarbotos pavisam citādi, ja nostrādātu humors, kas Hermaņa „Vasarniekos” ir iekodēts un kā lasīšanas kods arī iedots pašā izrādes sākumā, kad advokāts Sergejs Basovs elektrības vados neveikli mēģina pakārties, kamēr viņa sieva turpat līdzās uz kušetītes kaist erotiskos sapņos un alkās, un viņu starpā sākas teju beketisks dialogs. Tomēr vācu aktieru tehniskā spēles veida dēļ humors nespēj aizšķilties un piepildīt visu izrādes telpu, kā tas pirms daudziem gadiem notika Hermaņa „Revidentā”, kas viņam un Jaunajam Rīgas teātrim arī izlauza ceļu uz pasauli. Caur smiekliem un asarām.

„Vasarniekos” nav ne smieklu, ne asaru, bet dzīvojas kaut kāds sarkasms. Un skatiena perspektīva piedāvā uz šiem cilvēkiem lūkoties tikai un vienīgi no augšas. Augstprātīgi. Un tas teātrī ir fatāli.

Ko tad raksta vācu prese? Sajūsmināts ir viens pats cienījamais vācu nedēļraksts „Die Zeit”. Avīzes recenzents priecājas, ka beidzot uz Schaubühne skatuves ir parādīts caur un caur sapuvušais pilsoniskais cilvēks, kas sen jau ir pārvērties mironī un tikai bez pārstājas vēl turpina runāt. Iestudējot „Vasarniekus” tieši Berlīnes Schaubühne, kas Pētera Šteina laikos bija sabiedrības pilsoniskās daļas galvenā skatuve, recenzents domā, ka Hermanis „inscenē pilsonības garās drāmas pēdējo cēlienu, tās traģēdiju kā farsu. (..) Šajā lieliskajā izrādē ar lieliskajiem aktieriem pilsonība nevar nomirt, jo tā jau ir mirusi, tāpēc ka tic naudas dievišķajam augšāmcelšanās spēkam un tāpēc ir aizmirsusi par nāvi.” (Recenzija pilnībā šeit )

Tikmēr viens no ietekmīgākajiem Vācijas laikrakstiem „Frankfurter Allgemeine Zeitung” pēc decembra pizmizrādes „Vasarniekus” recenzijas virsrakstā nodēvēja par „Schandtat der Saison”. Sezonas kauna darbu. Uzskatot, ka Berlīnes Schaubühne aktieri šajā izrādē ir nonākuši viszemākajā punktā. Bet režisors „Gorkija gaišos, skumjos, dzīves un mīlestības alkstošos „Vasarniekus” nobeidz tumsā un nodod viņus kā ārprātīgos. Hermanis viņus ienīst un nicina (bet kāpēc tad viņš vispār tos iestudē?). Un to viņš liek viņiem (un mums) just trīsarpus stundu garumā. Kamēr viņi jau pēc piecām minūtēm ir beigti un plakani.” Recenzija noslēdzas ar konstatējumu, ka pēc šīs izrādes „gribas raudāt”. (Recenzija pilnībā šeit)

Lai nu ar ko, bet ar vēlmi raudāt viens no Vācijas visnežēlīgākajiem kritiķiem Gerhards Štadelmaiers nekad nav izcēlies. Viņš tāpat ir spējīgs uz visu Hermanim inkriminēto - ienīst un nicināt. Gan izrādes, gan režisorus, gan aktierus, ja tie nav līmenī. Kāpēc Hermaņa gadījumā viņam tomēr gribas raudāt?

Vienus no saviem skaistākajiem un atzinīgākajiem tekstiem šis kritiķis ir veltījis Alvja Hermaņa Minhenes „Vasai” (skat. šeit) un Vīnes Burgteātra „Plašajai zemei” (skat. šeit), lietojot pat tādu no pragmatiskās ikdienas aprites izgājušu izsaucienu kā „ģeniāli”. Un tas par izrādēm, kurās arī ir darīšana ar caur un caur garīgi sapuvušu sabiedrību un tās cilvēkiem. Tikai pēc Hermaņa „Vasas” paliek pāri nevis riebums, bet „laimīgi skumjš, skaists teātris”. Minhenes „Vasai”, kas tapa sezonu pirms „Vasarniekiem”, piemīt pilnīgs cits efekts. Tās izsmalcinātais gleznieciskais skaistums savienojumā ar cilvēku nežēlību, kāds redzēts vien Lukino Viskonti filmās, tās grandiozais atmosfēriskums, kas atver citu laiku un ietver sevī noslēpumu, tās pilnasinīgie, nesaprotamie cilvēki, skatītājam iedod ārkārtīgi cilvēcisku skatapunktu. Rādot visnecilvēciskākos notikumus. Kurus skatoties, tu nejūties ne pārāks, ne labāks, bet - arī cilvēks.

Un tieši šīs cilvēciskās perspektīvas dēļ, ar kuru Alvis Hermanis ir ienācis Eiropas teātrī un pārliecinājis visskeptiskākos prātus, viņam nepiedod to, kas ļoti veiksmīgi dzīvojas no „Vasarnieku” skatuves dažus desmitus kilometrus tālāk esošajā dekonstruktīvistu un destruktīvistu šūpulī - Franka Kastorfa vadītajā Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz, kur cilvēks vemj, visu laiku kliedz, mētājas ar ēdienu, producē mēslus un ķēpā ar tiem skatuvi un līdzcilvēku dvēseles. Tas viss sen ir kļuvis par meinstrīmu, par ko neviens neuztraucas. Bet arī vairs nepriecājas, kā tas bija vēl pirms divdesmit gadiem. Šobrīd paceļas citas balsis. Nedēļu atpakaļ vienā no Vācijas lielajiem dienas laikrakstiem jauns režisors pa visu valsti uzdod jautājumu: „Varbūt ka jaunajai režisoru paaudzei beidzot ir pienācis laiks atbrīvoties no dekonstrukcijas mānijas un no postdramatiskā vectētiņu teātra, liekot tiem pretī jaunu stāstu? Varētu taču pārmaiņas pēc teātris reiz atkal runāt par kaut ko īsti nopietnu!”

No vācvalodīgā teātra Alvis Hermanis atvadījās ar savu „Kasparu Hauzeru”. Spriežot pēc izrādes aprakstiem vācu kritiķu rakstos, Cīrihes dramatiskā teātra iestudējums kardināli neatšķiras no Jaunā Rīgas teātra izrādes, ko vēl nesen bija iespēja noskatīties Latvijas televīzijā. No šīs pagaidām pēdējās Alvja Hermaņa izrādes vācvalodīgajā dramatiskajā teātrī „Frankfurter Allgemeine Zeitung” atvadās ar: „Viņa Cīrihes „Kaspars Hauzers” katrā ziņā saglabāsies atmiņā, jau tāpēc ka Hermanis neatvadās ar rupju civilizācijas kritiku. Kultūras un dabas, Gulivera un liliputu satikšanās nav nekāds karš, tas ir tikai traģiskomisks pārpratums. Un kad beigās Kaspars atkal ierokas savā smilšu kaudzē, kad bērnu stīgu kvartets svētā nopietnībā spēlē Ernsta Roberta Šūmaņa „Nabaga bāreni” un Johana Štrausa valsi „Tagad tu atkal smejies” un ponijs ar skumji zinošu skatienu raugās sirreālajā norisē, nav vairs saprotams, vai ir jāsmejas, vai jāraud, vai vienkārši tikai jābrīnās.”