Rasa Bugavičute-Pēce

Dramaturģe, rakstniece

Pirmā pīppauze

Vilcienā uz Salaspili sēž kāds vīrs. Aptuveni gadus 65 – 70 vecs. Samērā drukns un omulīgs, sirmiem matiem, kuros atstutētas riktīgi skaistas – aviatortipa optiskās brilles tālumam, bez rāmjiem, bet spožiem, bieziem stikliem. Viņam līdzās pusņurcīts koferis, bet rokās krievu – turku valodas vārdnīciņa un zīmulis. Jā, tieši tik skaisti – viņš mācās turku valodu, ar zīmulīti atķeksēdams ik pa brīdim kaut ko vārdnīcā, un aizvērtām acīm, kustinot lūpas, cenšas atcerēties jauniemācītos vārdus.

Lūk – viena no iespējami tīrākajām mīlestības formām pasaulē. Kāpēc? Tāpēc, ka manās domās viņš mācās turku valodu, jo viņam pavisam drīz jābrauc uz mazmeitas kāzām, kura, protams, sak, nejēga tāda, kā tāda vidējā aritmētiskā precas ar turku. Un tad nu viņš, būdams vienkārši labākais opis pasaulē, saņēmās, sakoda zobus, aizgāja uz “Globusu” un nopirka to vārdnīcu, lai tad tas švabraks redz, ko viņš, labākais opis pasaulē, dara un darīs savas mazmeitas dēļ. Lai redz, ka nebūs te nekādi joki, ka viņš jau nu iemācīsies to elles valodu, lai skaidri zinātu, ka neviens neviena slikta vārda viņa mazmeitai nepateiks. Punkts un āmen. Seni seviyorum, torunu.* Nu, vai kaut kā tā. Dzīvā dramaturģija.

Tā es tur sēžu un domāju, un mazliet gribu apkampt konkrēto opi, jo žēloju viņu par to, ka viņš pats sevi neredz no malas. Un tajā pašā laikā saprotu, ka, lūk, svēts pierādījums tam, kāpēc vajadzīga dramaturģija un teātris kā tāds. Lai es, pamanījusi opi, viņu “uzrakstītu”, kāds viņu “uzliktu” uz skatuves, un viņš pats, šis vīrs, aizgājis uz teātri, sevi tajā redzētu. Jo skaisti, ja ar cilvēku atgadās viņš pats.

Kāds teiks – nu, kur tik naivi vispār var domāt! Bet es esmu sapratusi, ka to naivumu pazaudēt negribu, jo, to pasējot, tu teātra mašinērijā kļūsti par zobratu, nevis ķīmisku elementu. Taču teātris ir ķīmija, un mans ideālais teātris un tā radīšana ir tāda, kurā visas teātra profesijas izšķīst cita citā, kļūstot vienlīdz svarīgas, domājot tikai un vienīgi par gala rezultātu – izrādi. Visveselīgākais saplūšanas, saprašanās, izšķīšanas veids? Runāšana. Ilga, gara, konkrēta, ar veselīgu strīdēšanos pilna runāšana. Citādāk katrs urd sevī iekšā, un ne vienmēr no izteiksmīgām, attieksmi aktīvi paudošām sejas grimasēm viss top skaidrs.

Pēc nedēļas pirmizrāde. Taisām Liepājas teātrī izrādi bērniem. Varbūt tāpēc šobrīd pastiprināti gribas lopsēt iekšā cukuru visos iespējamajos veidos. Lai enerģija plūst pāri malām un tu kā uzvilkts vilciņš vari izspiest no sevis maksimumu. Jo, lai nu kurās, bet izrādēs bērniem jau nu gan derētu ieguldīt visu, cik vieni ir, un tad vēl mazliet. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši tad, kad tiks rādīts tavs gabals, zālē var sēdēt vismaz viens mazs pipars, kurš, pateicoties konkrētajai izrādei, turpinās mīlēt teātri visu savu dzīvi. Tāpēc haltūra (vienalga, kurā darba attīstības līmenī) šajā gadījumā ir sitiens sev pašam pa počkām.

Tāpēc veselīgi reizēm aiziet uz Mālderzāli, palūkot, kā tur cilvēki strādā, saprast, ka apbrīno visus, kas iesaistīti, un nobildēt grīdu, jo neviena cita grīda pasaulē nav tik skaista. Un tad, turpinot just Mālderzāles grīdu zem kājām, iet un strādāt tālāk.

Pēc nedēļas pirmizrāde, un teātra sienās arvien biežāk sāk skanēt labi zināmi un silti histēriski smiekli. Seni seviyorum, tiyatro.** Lai tad par tevi šīs četru nedēļu ilgās/īsās rakstiskās pīppauzes.

* Es tevi mīlu, mazmeitiņ.

** Es tevi mīlu, teātri.