Meistars ar burvju spoguli
Atvadvārdi režisoram un pedagogam Mihailam Gruzdovam (1953-2023)
Pirmā asociācija, kas nāk prātā, domājot par Mihailu Gruzdovu, ir kas ļoti trausls un ļoti stiprs vienlaikus. Šādi savienojumi dabā saliekas ļoti reti, lai neteiktu, ka nepastāv nemaz. Cilvēcisks smalkums, pietāte un garīgums viņā apvienojās ar vitalitāti un jauneklību. Apbrīnoju viņa spēju atkal un atkal stāties pretī slimībai, celties, iet un strādāt. Brīžam šķita, ka tieši māksla un teātris ir viņa īstā dzīve, jo realitāte ir sāpīgi grūta.
Neizlikšos, ka pazīstu Gruzdovu vairāk nekā, nelielā valstī un vēl šaurākā teātra profesionāļu kopienā dzīvojot, sanācis. Tomēr tieši viņa iestudējumi ir sagādājuši tās visai retās teatrālās pieredzes, kad izrāde dzīvo un rezonē, atstājot krietni paliekošākas sekas par vārdos aprakstāmu intelektuālu vai estētisku baudu.
Deviņdesmitajos gados Gruzdova izrādes Latvijas teātrī pavēra koša teatrālisma lappusi ar spilgtu tēlainību, misterioziem elementiem, farsa, klaunādes un groteskas klātbūtni. Viņa izrādēm piemita kāda obligāta deformācijas pakāpe, kas notiekošajam piešķīra jaunu perspektīvu. Mērķtiecīgi izvēlētie formas elementi ideālā variantā iedarbojās uz skatītāju maņām, atklājot kādu jaunu pieredzi vai izgaismojot kādus rūpīgi slēptus dvēseles nostūrus. Vismaz tā notika ar mani izrādē “Veltījums Tai Dāmai” (1992), kas Valmieras teātrī tapa pēc Sartra lugas ”Aiz slēgtām durvīm”. Teātra vēsturei manas atmiņas būtu pilnīgi nederīgas, jo es skaidri neatceros ne uz skatuves notiekošo, ne mizanscēnas, vien to, kā es jutos izrādes laikā: kā mans prāts kūleņoja kopā ar varoņiem un kā es biju pazudusi izrādē. Izstāstīt, kāda ir atšķirība starp izrādi, kas tev patīk, un izrādi, kurā tu pazūdi, ir gauži grūti, bet es novēlu katram to kaut reizi piedzīvot.
Līdzīgas sajūtas manī saglabājušās no viņa veidotās “Terēzas Rakēnas” (1996). Tomēr šoreiz prātam un pieredzei izdevās piefiksēt dažus pamatprincipus (ko var attiecināt uz virkni Gruzdova lielisko iestudējumu), kas viņa izrādes padara tik īpašas. Mihailam Gruzdovam izdodas savienot šķietami nesavienojamo: jutekliskumu un garīgumu, realitāti un zemapziņas vīzijas, un arī manī kā skatītājā raisīt sajūsmu un riebumu vienlaikus. Šķiet, ka viņam ir kāds burvju spogulis, kas ļauj ielūkoties un parādīt visslēptākās varoņu domas un jūtas, lai pēc tam kopā ar scenogrāfu tās materializētu telpā, bet ar horeogrāfu – kustībās. Taču, lai spoguļattēls nebūt tik skaidrs, tad izrādē ir kāda obligātā nepareizība vai dīvainība. Var šo attēlu pārprast un nesaprast, bet, ja izdodas ieraudzīt būtību un ielūkoties līdz cilvēka sirds dziļumiem, tas saviļņo un aizķer uz ilgu laiku. Gruzdovs nemāca skatītāju, viņš to konfrontē, aizkustina, liek domāt. Paldies Mihailam Gruzdovam par šo pieredzi!
Pasakas māca, ka visi, pat vislieliskākie spoguļi reiz saplīst. To lauskas sīkās druskās izbirst pa zemi. Cerams, ka ne viens vien spoguļa gabaliņš ir ieķēries Gruzdova skolēnu sirdīs un mums turpinās rādīt cilvēka dabu visā tās daudzveidībā.
