Andra Rutkēviča

Teātra kritiķe

Jaunības stāsts lupatu deķa raibumā

Recenzija par Rēzeknes teātra “Joriks” izrādi “Nākotnes lēmējas” Roberta Daubura režijā

Rēzeknes teātra “Joriks” izrāde “Nākotnes lēmējas” ir interesanta pieredze klasiskajā teātra ikdienā. Dzirdēt tik tīru, nepastarpinātu jauniešu balsi viņu pašu izpildījumā uz profesionālajām teātra skatuvēm negadās bieži. Profesionāla radošā komanda – režisors Roberts Dauburs, dramaturgs Jānis Golubovs, māksliniece Marta Madara Grantiņa kopā ar aktieri Juriju Djakonovu un piecām Rēzeknes teātra studijas “Joriks” audzēknēm mēģina stāstīt stāstu par nākotni, ļoti skaidri liekot saprast, ka mūsu nākotne veidojas ne tikai no šodienas, bet arī no vakardienas. Tieši tāpēc, ka vakardiena un nesenā pagātne ir tāda, kāda tā ir, mūsu nākotne savā ziņā jau ir nolemta.

Jānis Golubovs izrādes dramaturģisko materiālu sadiedzis no dažādiem īsiem un šķietami pat savstarpēji nesaistītiem stāstiem. Savā ziņā šis fragmentārisms un neobligātums labi raksturo šodienas pusaudžu klipveida domāšanu un komunikāciju ar apkārtējo pasauli. Viens īss stāstiņš par izlaidumu un meiteni, kura izdarīja pašnāvību, ko nomaina gaismas bļāviena demonstrācija, ieskats aizkulisēs un katram savs īss tuvplāna slavas mirklis, un tālāk ugunsgrēka epizode ar lekšanu pa 10. stāva logu. Visam pa vidu uzspēlēti jautri un bezjēdzīgi, kaut saturā ļoti būtiski TV viktorīnas un nākotnes portretējumi. Viss notiekošais ir vienlīdz svarīgs un vienlīdz neobligāts. Skatuves darbība rada haotisku iespaidu, vairāk atgādinot mēģinājuma procesu nekā nostrādātu izrādi. Ainas klumpačaini nomaina cita citu – brīžiem uzgāzdamās cita citai virsū, brīžiem gaidot uz ilgām pārbūvēm. Taču iedomāties, ka šis šķietamais haoss nav mērķtiecīgi vadīts, ir maldīgi. Režisors Roberts Dauburs no fragmentētajām reālās dzīves lauskām būvē ļoti pārdomātu stāstu par šodienas pusaudzību, vienlaikus portretējot arī dzīvi Rēzeknē.

Stāsts par pagātni, kas ietekmē nākotni

Izrādes sākumā no skatītāju rindām atskan Jurija Djakonova balss. Tā ir lecīga un nedaudz izaicinoša, mēģinot novilkt robežas starp “mēs – jaunieši”, kas visu zina, var un saprot, un “jūs – pieaugušie”, kas krīt uz nerviem. Djakonovs stāsta par vidusskolas izlaidumu un tai sekojošo futbola spēli ar savu spožāko vārtu guvumu. Verbatim stilā stāstītie personīgie stāsti ir šīs izrādes pamatatslēga. Sportisko panākumu audzētai pašapziņai seko Sprīdīša cienīga došanās pasaulē, lai kļūtu par IT speciālistu kaut kur Eiropā un pelnītu lielo naudu. Tālāk secīgi to nomaina “aplaušanās” un atgriešanās dzimtajā Rēzeknē. Ar dažām precīzām detaļām režisors un aktieris izveido ne tikai konkrētu, atpazīstamu tipāžu, bet arī precīzi iezīmē darbības laika rāmi. Roberts (tādu vārdu šim puisim 7. maija vakarā piešķīra skatītāji) dodas pasaulē, tiklīdz Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā. Tātad šobrīd Robertam ir apmēram 45 gadi. Tieši tāpat kā izniris no publikas, pēc sava garā stāsta, burkšķēdams par ikdienas nejēdzībām, Djakonova Roberts atgriežas skatītāju zālē, visai nepārprotami liekot saprast, ka publikas rindās tādu robertiņu ir gana daudz.

Vecumam šoreiz ir liela nozīme, jo jau pēc neilga brīža sevi pieteikt gatavas ir piecas starojošas jaunietes Anastasija Železņekova, Sofija Smirnova, Aleksandra Jakovļeva, Elīna Zeltiņa un Madara Zeltiņa – 13 līdz 17 gadus vecas teātra studijas “Joriks” audzēknes, kas izrādē šķietami spēlē pašas sevi. Attiecīgi par meiteņu nākotnes izvēli pamest Latviju un saistīt savu dzīvi ar suņu staidzināšanu, sociālo darbu vai aktrises karjeru ārzemēs atbildība būtu jāuzņemas mums – zālē sēdošajai vecākajai paaudzei. Mūsu iepriekšējās izvēles ir noteikušas, ka jaunā paaudze ir tieši tāda, kāda tā ir. Ļoti tiešs un reizē arī visai vienkāršots vēstījums. Iedziļināšanās niansēs vispār neietilpst šīs izrādes dabā. Te viss ir enerģiski, skaļi un skaidri.

Jaunieši par jauniešiem

Prologu par neizdevušos vecāku paaudzi turpina šodienas jauniešu portretējums. Lai saprastu, ar ko mums ir darīšana, meitenes ļoti enerģiski uzskaita visas galvenās pusaudžu iezīmes. Ausīs iegriež vēstījuma samākslotība – intonācija, kas īsti neiederas ne jauniešu savstarpējā komunikācijā, ne priekšlasījuma sniegšanai, kā arī raksturojuma virspusība, kas ir vairāk izklaidējoša nekā izzinoša. Tāda pusaudžu lietošanas rokasgrāmata glancēto žurnālu stilā.

“Nākotnes lēmēju” galvenā vērtība ir pusaudžu personiskie stāsti. Tie nedaudz paver tēmu loku, kas ikdienā nodarbina jaunietes. Draudzeņu bara sajūta un līderība, vēlme būt pamanītām. Izcelties un būt pirmajām, ja ne lielākā mērogā, tad vismaz savā ciemā un savā pulciņā. Ģimenes un māju sajūta, un nebeidzamie stāsti par radiniekiem un draugiem, kas šobrīd mīt ārzemēs. Atšķiras stāstu gurums un intonācija – no spiedzoši skaļas līdz klusināti personiskai, kā arī stāstīšanas veids. Papildu autentiskuma noti izrādei piešķir arī meiteņu dzīvā valoda, kas brīžam ir gramatiski ačgārna, brīžam skan ar ļoti izteiktu krievu akcentu. Tieši šī intonatīvā daudzveidība padara izrādi tik interesantu.

Piemēram, lai neieslīgtu teatralitātē vai aktieriskajos melos, režisors stāstu par klasesbiedrenes pašnāvību skatītājiem visai atjautīgi liek klausīties pilnīgā tumsā. Tas vedina koncentrēties uz pašu stāstu un atbrīvo jaunās aktrises no nepieciešamības vērot citai citu vai publiku, radot intimitāti un personiskāku pieeju. Intonāciju un vēstījuma maiņa padara izrādi neprognozējamu. Kaut kādā ziņā tas ļoti atbilst pašai pusaudzības dabai, kas ir gan neprognozējama, gan arī emocionālām svārstībām pārpilna.

Pēc uzbūves principa “Nākotnes lēmējas” var uzskatīt par kopienas teātri, jo tas pievēršas vienas (nosacīti marginalizētas) grupas atklāšanai. Nosaukt pusaudžus par marginalizētu grupu ir visai izaicinoši. Tomēr šai grupai piemīt dažas ļoti specifiskas iezīmes: lai arī socioloģiski skaidri identificējama, savā būtībā tā ir ļoti neviendabīga. Vēl grūtāk ir šai grupai piekļūt un radīt vienotu identitāti. “Postmodernas sabiedrības kontekstā identitāte jeb “kas es esmu?” ir kļuvis par vienu centrālajiem jautājumiem. Tiek minēts, ka piederību dažādām kopienām var uzskatīt par veidu, kā veidot savu identitāti, piemēram, izmantojot sociālo mediju platformas. No tā izriet, ka cilvēku piederību kopienai nenosaka sociālie spēki, bet cilvēki paši sevi ievieto kopienā vai kopienās.” [1] Pusaudzība ir laiks, kad sava pašidentitātes radīšana ir īpaši aktuāla. Izrāde ir tāds koordināšu sistēmas tīklojums, pret kuru pozicionējoties meitenēm iezīmēt savu vietu pasaulē.

Socioloģiskās un citas aptaujas

Līdzās individuālajām balsīm izrādei ir svarīgi parādīt pusaudžu kā sociālas grupas viedokli. Šādam mērķim iestudējumā tiek izmantotas dažādas aptaujas formas. Izrādes sākumā izskan katras meitenes individuālais pieņēmums, kāda būs viņas nākotnes dzīve. Plāni ir dažādi, bet visām tie saistās ar dzīvi prom no Latvijas – plašajā pasaulē. Šajā gadījumā izrādes veidotāju uzdevums bija nodemonstrēt vienu no nākotnes prognozēm, ka pēc 50 gadiem Latvijā būs neskaitāmas spoku pilsētas bez cilvēkiem.

Otrā gadījumā TV viktorīnas stilā organizētā aptauja aicina meitenes paust savu viedokli, izkārtojoties skatuves telpā. Ja viņu uzskati sakrīt ar apgalvojumu, tad tuvāk zaļajam lukturim, bet ja nesakrīt – tad tuvāk sarkanajam. Šoreiz jautājumi skar dažādas sociālpolitiski sensitīvas tēmas – gan karu, gan valsts valodas jautājumu, gan izglītību Latvijā. Vienīgais jautājums, uz ko visas meitenes vienojas kopīgā atbildē, ir sliktā izglītības sistēma. Visos citos gadījumos viņu uzskati un domas atšķiras. Līdz pat radikālai provokācijai, ka karš ir labs. Ar laika distanci vairs neatceros visus jautājumus un sniegtās atbildes, bet manī dziļu nospiedumu atstāja personīgās bažas un pārdomas par mūsu valsts gaidāmo attīstību. Tieši uzskatu un priekšstatu vienkāršotais tvērums un visu iespējamo problēmu norakstīšana uz iepriekšējās paaudzes neizdarību man izrādes kontekstā radīja vislielākās pārdomas un bažas par mūsu kopīgo rītdienu.

Tomēr šīs bažīgās domas malā pabīda fināla aina. Kamēr priekšplānā viena meitene (atvainojos, ka nenosaucu izpildītāju vārdus, jo iepazīšanas mirklis bija par īsu, lai tos atcerētos) stāsta par savu kuplo ģimeni un tās kopā sanākšanas brīžiem, tikmēr aizmugurē kāda cita no skapīša, kastēm un segām būvē māju. Tikai, rūpīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka veidojumam ir Gaismas pils aprises. Neliels brīdis, kas zīmē citādu nākotni… Grūti saprast, kuram stāstam vairāk noticēt – tam par izmirušo Latviju vai tam par stiprām ģimenēm?