Vēsma Lēvalde 01.02.2020

Valentīna Freimane un “kultūras kults” Liepājā

opera
Valentīna Freimane (Gurviča), 1949. gads // Foto no personīgās lietas Liepājas Universitātes arhīvā

Valsts Kultūrkapitāla fonda 2019. gada 3. kultūras projektu konkursā netika saņemts finansiālais atbalsts teātra aktuālo procesu vietnes KrodersLV darbībai 2020. gadā. Gaidot 2020. gada 1. projektu konkursa rezultātus, KrodersLV redakcija vēlas akcentēt elektroniska teātra nozares medija nepieciešamību Latvijas teātra kopainā. Lai portāla darbība teātra sezonas vidū neapstātos, KrodersLV redakcija no 2020. gada 1. februāra līdz 1. martam īsteno īpašu ziedošanas akciju “ZIEDOTS KRODERAM”, aicinot vietnes autorus – gan teātra teorētiķus, gan praktiķus – ziedot pa vienam rakstam, apliecinot savu atbalstu vietnes nākotnei. Vēlamies, lai ziedotie raksti kļūtu par liecību Latvijas teātra procesa bagātībai, kura atspoguļošanai nepietiek tikai ar drukāto periodiku.

KrodersLV galvenā redaktore Ieva Rodiņa

 

 

20. gadsimta 50. un 60.  gadu mijā Valentīna Freimane (dz. Lēvenšteina, 1922. g. 18. II – 2018. g. 16. II) , viena no erudītākajām Eiropas kino un teātra zinātniecēm, pilnībā izmainīja publicistikas stilu Liepājā un radīja sava veida kultūras kultu, ko, pārfrāzējot apzīmējumu šim periodam politikā, droši var dēvēt par radošo atkusni.

Pēckara gados Liepāja kļuva par dzīvesvietu ne vienam vien inteliģences pārstāvim, kurš tādu vai citu iemeslu dēļ nebija vēlams galvaspilsētā. Valentīna Freimane, acīmredzot savas biogrāfijas dēļ [1], bija saņēmusi tā saukto “tukšo” augstskolas diplomu – bez norīkojuma darbā. Intervijā žurnālam Rīgas Laiks viņa komentē: “Cilvēks uzaudzis ārzemēs, runā nez kādās tur valodās, partijā nav stājies.” [2] Turklāt pēc diploma saņemšanas 1949. gadā sākas tā sauktā kosmopolītu lieta, tad – “ārstu lieta” – notikumi, kas saistīti arī ar antisemītismu, un viens no iemesliem varēja būt arī viņas tautība – ebrejiete. Turklāt Valentīnas otrais vīrs Persijs Gurvičs drīz vien (1950.g. maijā) tika apcietināts tā sauktajā angļu spiegu lietā. Iespējams, viņš jau tobrīd bija čekas uzmanības lokā [3]. Ar sava pasniedzēja, profesora Jāņa Zuša palīdzību Valentīnai atrodas skolotājas vieta Liepājas pedagoģiskajā skolā. V. Freimane stāsta: “Liepājnieki bija ļoti priecīgi, ka viņiem sūta cilvēku, kuram ir diploms ar izcilību, un 1950. gada 1. aprīlī es sāku strādāt Liepājas pedagoģiskajā skolā. Es, protams, nedomāju, ka aizkavēšos tur 13 gadus…” [4] Šie 13 gadi Liepājas kultūras dzīvē kļūst par spilgtu, pamanāmu periodu, lielā mērā pateicoties Valentīnas Freimanes stāstnieces talantam un plašajai erudīcijai, kas atspoguļojas arī kultūras publicistikā laikrakstā “Komunists”.

Izziņa par izcilību. No personīgās lietas Liepājas Universitātes arhīvā.

1954. gada augustā V. Freimani (Gurviču) atbrīvo no vēstures pasniedzējas amata un viņa sāk strādāt par vēstures skolotāju Liepājas 1. vidusskolā. Viens no viņas skolēniem ir vēlākais kolēģis laikrakstā “Komunists” Andžils Remess. Viņš atceras: “ [..] kā mēs to uzzinājām, ka viņu interesē teātris un kino, nezinu. Un tad kāds viņai tā nejauši ieprasījās – vai jūs to filmu redzējāt, kas tagad iet? Un tad viņa apsēdās pirmajā solā un sāka stāstīt. Tas bija laiks, kad parādījās franču jaunais vilnis, bija modē itāļu neoreālisms. Protams, Fellīni Saldo dzīvi mums neviens nerādīja, Bergmana Zemeņu lauks arī, šķiet, tika rādīts vēlāk, taču toreiz bija Džina Lolobidžida, Sofija Lorēna, Simona Siņorē, Žerārs Filips – Parmas klosteris, Sarkanais un melnais, itāļu Roko un viņa brāļi. Kad parādījās šīs filmas, pie kinoteātriem stāvēja rinda – atceros, toreiz “Sarkanajā bākā”, bijušajā “Palasā”. Un Valentīna – kāda Valentīna, toreiz skolotāja Gurviča, sāka mums stāstīt par ķinīti. Par aktieriem, par filmām. Un tā stunda pagāja.” [5]

Stāstnieces talants Valijai, kā viņu dēvē kolēģi, atver vietējā laikraksta “Komunists” redakcijas durvis. Pirmā viņas publikācija ir vēl kā skolotājai – 1956. gadā. Tā ir anotācija VDR kinostudijas DEFA mākslas filmai “Velna loks”. Publikācija nav tipiska lokālajam laikrakstam, jo autore neaprobežojas ar satura atstāstu un obligāto ideoloģisko vērtējumu, bet analizē filmu profesionāli – apraksta kulminācijas punktu, analizē aktiera Johena Brokmaņa (filmā – bulgāru revolucionārs Georgijs Dimitrovs) tēlojumu, kā arī atšķetina filmas paralēlās sižeta līnijas. Turklāt norāda, ka scenārijā iekļauta ne tikai vēsturiskā patiesība, bet arī fikcionālas epizodes. [6]

1957. gadā Freimane jau ir redakcijas darbiniece, turklāt viņa uzreiz tiek ievērota – gan kā personība, gan arī savdabīgā, tēlainā rakstības stila dēļ. Valijas personības šarmu raksturo Andžils Remess: “Bija mums toreiz tādas bijušās frontinieces [..] Valentīna uz viņu fona bija kā smalka, gracioza porcelāna figūra – labi ģērbās.” [7] Cits tā laika redakcijas kolēģis, literāts Ēriks Hānbergs uzsver: “Viņa prata būt dāma. [..] bija tā šarmantā gaita, neskatoties uz traumētajām kājām. Viņa apzinājās savu dāmas, sievietes vērtību!” [8]

Ar pašcieņu un pārliecību Valentīna Freimane veido rakstus par dažādām kultūras un mākslas jomām, turklāt vienmēr demonstrējot plašas zināšanas un izpratni ne tikai par sev tuvajām kino un teātra tēmām, bet arī par klasiskās mūzikas koncertiem, tēlotājmākslas un pat daiļamatniecības izstādēm.

Pārsteidzoša ir viņas spēja saskatīt radošo potenciālu un vērtību šķietami marginālās lietās. Īpaši tēlaini un silti ir Valentīnas Freimanes veidotie radošo cilvēku portreti, savukārt, rakstot par problēmām, kuru kultūras jomā tobrīd netrūkst, viņas stils kļūst nesaudzīgs un ass. Piemēram, 1959. gada pavasarī Freimanes publikācija saasina tēmu par kinofilmu pieejamību reģionos. “Liepājā darbojas trīs stacionāri kinoteātri, vasarā četri, regulāri filmas demonstrē Dzelzceļnieku klubs, laiku pa laikam arī Flotes virsnieku nams (gan bez latviešu uzrakstiem). Ar to, bez šaubām, nepietiek, lai pilnīgi apmierinātu mūsu pilsētas kinodraugu augošās prasības, taču arī tā varētu panākt, lai visas uz Padomju Savienības ekrāniem iznākošās filmas vismaz kādu nedēļu tiktu izrādītas arī pie mums, un pie tam vienā laikā ar Rīgu.” [9] Pēc diviem gadiem laikraksts ziņo – panākts, ka Liepājā atvērta Valsts kinofilmu iznomāšanas nodaļa, kas daļēji problēmas atrisina [10]. Liels nopelns šeit ir Freimanes publikācijām, kuras tiešām atbilst Viktora Freiberga teiktajam, ka “Valentīnas kino mīlestība bija infekcioza” [11]. Turklāt viņa šo “infekciju” apzināti izplata – laikrakstā tiek ieviesta rubrika “Skatītāji par filmām”, rosinot ārštata autorus rakstīt atsauksmes par redzēto kinoteātros.

"Komunista" redakcijas kolēģi 1960. gada 1. maijā pie redakcijas Pasta ielā. No kreisās Anna Hānberga, Valentīna France, Vladimirs Kišenkovs, Valentīna Freimane, Valentīna Putāne un Vilma Jākabsone (rindas galā) // Foto no Zālamana Eidusa ģimenes arhīva

Tikpat tuva, iespējams, Liepājas periodā pat tuvāka tēma nekā kino, Valentīnai Freimanei ir teātris. Kopīgi ar dzīvesbiedru Valtu Grēviņu, tolaik Liepājas teātra literārās daļas vadītāju, viņa pētījusi Liepājas teātra vēsturi. 1958. gadā iznāk Valentīnas Freimanes monogrāfija “Liepājas teātra 50. gadi”, kas vēlāk kļūst par pamatu viņas disertācijai. Freimane savās publikācijās uzmanīgi seko līdzi teātra, režisoru un aktieru izaugsmei. Viņas tolaik rakstītajām izrāžu recenzijām varētu veltīt atsevišķu pētījumu – Freimane ir gan skatītāju gids, gan teātra barometrs, gan asprātīgs un jūtīgs sarunu biedrs, kurš izrādes noskaņu un stilu spēj iekausēt recenzijas tekstā.

Pirmo publikāciju kā štata autore “Komunistā” viņa velta šķietami maznozīmīgam notikumam – izrādē “Vecā jūrnieka ligzda” saslimušo Jāni Gudriķi Kārļa Zītara lomā aizvieto Valdemārs Zandbergs, kurš kādu laiku bijis prom no teātra, jo filmējies. Raksts it kā ieved lasītāju skatītāju zālē, tad – aizkulisēs, aktieru grimētavā, kur sākas saruna. Nemanāmi jau ievīta Zandberga biogrāfija, ieskicētas personības šķautnes un atklāti gan Rīgas kinostudijas, gan Liepājas teātra nākotnes plāni [12]. Šāds gandrīz kinematogrāfisks stāstījuma paņēmiens ir īpaši raksturīgs Valentīnas Freimanes veidotajiem portretrakstiem. Citu portretrakstu par aktieri Vili Verneru viņa iesāk šādi: “Sirms, mazliet salīcis vīrs, kas palēnu, vecīgu gaitu apstaigā rūpnīcas cehu. Zem kuplajām uzacīm paslēptās acis raugās ļaudīs, īpaši jauniešos, ar neslēptu neuzticību, sak, ko nu atkal būs savārījuši. Lakoniskajā, asi aprautajā valodā, balss bieži vien īgnajās intonācijās pavīd dziļš rūgtums par mūsdienu jaunās paaudzes šķietamo nenopietnību, neatzīta nožēla par to, ka paša labākie gadi bijuši pavisam citādi un ne jau laimīgāki. /../” Pāris rindkopu zemāk: “Bet tagad mūsu priekšā cits vīrs. Tas pats, un tomēr pavisam cits. Masīvs, pieēdies līdz atraugām un dziļi apmierināts pats ar sevi, viņš sēž pie sava rakstāmgalda kā aiz neieņemama cietokšņa mūriem. Vai tam kas nelūgts tuvojas!” [13] Un tikai raksta vidū lasītājam tiek atklāts, ka tie ir Viļa Vernera atveidotie skatuves tēli. Seko stāstījums par 28 gadu laikā atveidotajām lomām, radošajām veiksmēm. No privātās dzīves minēts tikai viens fakts – Vilis Verners ir arī kaislīgs fotogrāfs. Tā raksta autore fokusē uzmanību uz aktiera radošo darbu, pretēji tā laika praksei jau ievadā uzsvērt “dzīves jubileju” kā notikumu vai mūsdienās iecienītajai privātās dzīves iztirzāšanai.

Freimane gan veido arī tādus rakstus, kuros ievītas mākslinieku personīgās dzīves epizodes, taču tās izmantotas, lai burtiski vizualizētu sadzīves problēmas, kas traucē attīstīties talantam. ““Bērni var saindēties, ēd krāsas,” nelaimīgi piebilst Dailis Rožlapa. Tā nu molberti un krāsas ceļo no mājām uz muzeja palīgtelpām, no muzeja uz teātra lielo dekorāciju zāli (kur tik auksts, ka ziemā līmes krāsa sasalst un tā ik pa piecām minūtēm jākausē uz plītiņas).” [14]  Stāstam par Liepājas mākslinieku grūtajiem darba apstākļiem un nepieciešamību pēc gleznotāju darbnīcām autore virsrakstā likusi dzejas rindiņas – “Mūsu jaunais/ spars un rosme,/ Kur tiem mala,/ Kas lai vied?”, ironiski sastatot padomju laika plakātiskos, heroiskos saukļus ar realitāti. Valentīnas Freimanes uzmanības lokā nav tikai māksla, viņa ir Čehova tēzes “cilvēkā visam jābūt skaistam” piekritēja. Asu ironiju viņa velta Liepājas veikalos valdošajai vienveidībai un bezgaumībai, izmantojot vizuālu metaforu – veci plīša aizkari veikala interjerā un plīša mētelīši bērniem: “ .. veikals “Bērnu pasaule”. Kā gan tā vadībai noraidīt rīdzinieku ražotos bezgaumīgos plīša mētelīšus, ja jau visas trīs ieejas veikala dienesta telpās sedz tumši zaļi, drūmi un neglīti plīša aizkari, kuri tik ļoti nepiemēroti kaimiņi jautrajām rotaļlietām, gaiši rozā un zilajām mazbērnu drēbītēm un pašiem mazajiem apmeklētājiem.” [15]

4.	V. Freimanes vīzēts dokuments laikraksta "Komunists" redakcijā. Liepājas zonālā valsts arhīva krājums 464/2/25.

Pateicoties erudīcijai un personīgajām īpašībām, Valentīna Freimane kļūst par autoritāti ne tikai lasītāju vidū, bet arī redakcijas kolektīvā, un 1961. gadā viņa pilda atbildīgās sekretāres [16] pienākumus, tostarp izskata arī iesūtītos ārštata autoru materiālus. Liepājas zonālā valsts arhīva krājumos saglabājušies Freimanes vīzēti autordarbu oriģināli, kur redzami redakcionālie labojumi, svītrotās teksta daļas, kā arī ar atbildīgā sekretāra parakstu pievienota piezīme – vai un kad materiāls izmantots avīzē. Gandrīz bez labojumiem avīzē izmantoti Oļģerta Krodera un Valta Grēviņa raksti, Leona Spingas, Egona Līva un Jāņa Silazara literārie sacerējumi. Savukārt ideoloģiski piesātinātam rakstam par mūzikas attīstību “atbrīvotajā” Čehoslovākijā ir ar sarkanu zīmuli Freimanes parakstīts spriedums – “Nav izmantots vietas trūkuma dēļ. Atbildes nevajag”, lai arī šo Pāvela Ekšteina sacerējumu “Komunista” redakcijai ar norādi “publicēt” atsūtījusi Kultūras ministrijas Mākslas daļa [17]. Toties avīzē ir ievietots valodnieka Jāņa Rozenberga izvērstais apraksts par folkloras vācēju ekspedīciju Liepājas rajonā, turklāt tekstā ir izsvītrotas “ideoloģisko nodevu” frāzes ievadā un nobeigumā.

13 gadi, ko Valentīna Freimane dzīvoja un strādāja Liepājā, ir nozīmīgi gan viņas kā radošas personības biogrāfijā, gan Liepājai kā pilsētai, kurā bija nepieciešams atjaunot padomju okupācijas nonivelēto mākslas un kultūras nozīmi sabiedrībā.

 

No vienas puses, tieši Liepājā Valentīna Freimane kļūst par profesionālu publicisti, atrod un izslīpē savu īpatnējo, kinematogrāfisko rakstības stilu, te viņa izstrādā arī pamatu savai vēlākajai disertācijai. Valentīnas Freimanes publicistika saturiskā, mākslinieciskā un sociālā nozīmīgumā tālu pārsniedz tā laika reģionālās un pat republikāniskās preses līmeni, jo atspoguļo notikumus un faktus plašākā kontekstā, pildot gan estētisku, gan māksliniecisku, gan izglītojošu funkciju, turklāt uzspiestos ideoloģiskos ierobežojumus virtuozi padarot nenozīmīgus. No otras puses, Valentīnas Freimanes klātbūtne Liepājā būtiski ietekmējusi kultūras telpu, jo gan kā skolotāja, gan kā publikāciju autore, gan arī kā cilvēks, kas spēj ietekmēt avīzes saturu, viņa vairojusi sabiedrības izpratni par kultūras un mākslas procesiem, lokālai sabiedrībai sniedzot priekšstatu par globālu kontekstu un tā paaugstinot prasības pret mākslu. Protams, viena personība nevar noteikt veselas pilsētas kultūrvirzību, taču tā var paplašināt inteliģences loku, piesaistīt domubiedrus un ietekmēt kā sabiedrības, tā lēmējvaras attieksmi pret kultūru.

Uzziņa

  • Teātra un kino zinātniece, mākslas zinātņu doktore, Triju zvaigžņu ordeņa virsniece
  • 1950 – 1952.g.vēstures pasniedzēja Liepājas pedagoģiskajā skolā (Skolotāju institūtā)
  • 1950 – 1956.g. vēstures lektore Liepājas Marksisma – ļeņinisma vakara universitātē
  • 1954.g. – vēstures skolotāja Liepājas 1.vidusskolā
  • 1957. – 1963.g. strādājusi Liepājas pilsētas laikrakstā “Komunists”

 

Raksta pamatā ir 2019. gada 24. oktobrī Liepājas Universitātes konferencē “Piemares ļaudis un likteņi” nolasīts referāts.


[1] Izziņas avots: Freimane, V. Ardienu, Atlantīda! Rīga : Atēna, 2010.
[2] Žolude, I., Tomsone, L. Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš ir brīvs. Rīgas Laiks, marts, 2018.
[3] Angļu spiegu lieta. Latvijas Vēstnesis. Atrodams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/88550
[4] Rīgas Laiks, marts, 2018.
[5] Lēvalde, V. Saruna ar Andžilu Remesu 2019.gada 20.martā Liepājā, A. Remesa dzīvoklī. Sarunas ieraksts un atšifrējums autores privātajā arhīvā.
[6] Freimane, V. Velna loks. Komunists. 1956. g. 15.decembrī.
[7] Lēvalde, V. Saruna ar Andžilu Remesu 2019.gada 20.martā.
[8] Lēvalde, V. Saruna ar Ēriku Hānbergu 2019. gada 2. aprīlī Rīgā, Baloža ielā, Ē. Hānberga dzīvoklī. Sarunas ieraksts un atšifrējums autores privātajā arhīvā.
[9] Freimane. V. Kur palikusi pirmā sērija? Komunists, 1959.gada 19.aprīlī.
[10] Freimane, V. Filmas saņems Liepājā, Komunists, 1961.gada 2.septembrī.
[11] Freibergs, V. In memoriam. Valentīna Freimane. Punctummagazine. 2018.g. 19.martā. Skatīts: 15.10.2019. Atrodams: https://www.punctummagazine.lv/2018/03/19/in-memoriam-valentina-freimane/
[12] Freimane, V. Atgriešanās teātrī. Komunists. 1957.gada 14.aprīlis.
[13] Freimane, V. Aktieris un lomas. Komunists, 1962.gada 13.oktobris.
[14] Freimane, V. Mūsu jaunais spars un rosme, Kur tiem mala, kas lai vied? Komunists, 1959.gada 15.februāris.
[15] Freimane, V. Par gaumi jāstrīdas. Komunists, 22.04.1961.
[16] Amata nosaukums minēts atbilstoši A. Remesa un Ē. Hānberga atmiņām.
[17] Liepājas zonālais valsts arhīvs 464/2/25.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • kultūras interesente 06.02.2020

    Ļoti vērtīgs pētījums, kas plašāk atklāj Valentīnas Freimanes darbības maz zināmus aspektus un viņas erudītās personības nozīmi ne tikai Liepājas kultūras vides, bet visas mūsu kultūras vēstures veidošanā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt