Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

2017./2018. gada teātra sezona šķērsgriezumā. II

Jau ceturto gadu [*] Kroders.lv teātra sezonas noslēgumā organizēja apaļā galda diskusiju, kurā aicināja izteikties trīs aktīvi strādājošus teātra kritiķus – Zani Radzobi, Edīti Tišheizeri (Teātra Vēstnesis; šīgada Spēlmaņu nakts žūrijas priekšsēdētāja) un Tomu Čeveru. Diskusijā tika pārrunātas gan vispārīgas aizvadītās teātra sezonas tendences un nozīmīgākie procesi, gan spilgtākie individuālie iespaidi.

Diskusijas 1. daļa lasāma šeit –  http://www.kroders.lv/verte/1127

Ieva Rodiņa: Arī aizvadītajā sezonā Spēlmaņu nakts nomināciju sarakstā kā spēcīgākais līderis izceļas Latvijas Nacionālais teātris, šogad kvantitatīvi vēl vairāk atraujoties no pārējiem lielajiem Rīgas repertuārteātriem.

Toms Čevers: Jā, manuprāt, Nacionālais teātris ir nostiprinājis to distanci, ko panācis pēdējos gados, piesaistot jaunos režisorus. Šim teātrim šosezon bijušas dažādas izrādes, kas katram režisoram ļāvušas nostiprināt savu rokrakstu, tāpēc, manuprāt, Nacionālajam teātrim sezona bijusi visinteresantākā. Jaunā Rīgas teātra sezona man likās vāja, salīdzinot ar to intelektuālo un emocionālo jaudu, ko šī teātra aktieri varētu sniegt, pārējie teātri, domāju, strādājuši ne labāk, ne sliktāk kā citus gadus.

Zane Radzobe: Nacionālais teātris laikam ir teātris, kur redzama vispārdomātākā repertuārpolitika. Var būt veiksmes vai neveiksmes, bet tajā pašā laikā ir skaidri redzams, ka tās izrādes, ko viņi ir izlaiduši šajā sezonā, nav nejauši izvēlētas. Veidojas trīs četras tēmu grupas, par kurām viņi interesējas, virzieni, kuros viņi iet, estētikas, ko viņi attīsta. Tas, protams, padara šo teātri ļoti spēcīgu, jo tas nozīmē, ka pat nosacītas neveiksmes cita citu tomēr balsta, attīsta. Teātris ar katru iestudējumu iet uz augšu. Šajā kontekstā – nominētie Man 30 gadi (rež. Ināra Slucka – I. R.) ir specifiska izrāde, par ko pirms gadiem pieciem mēs būtu teikuši, ka tas ir izteikts koncertiestudējums, kur galvenais pievilcības objekts ir Raimonds Pauls pie klavierēm, smukas kleitas un Dita Lūriņa. Bet šobrīd tas ir uzvedums, par kuru ir pietiekami interesanti domāt. Pirmām kārtām, tas tomēr pārvērtē nacionālās dramaturģijas lietas, tai skaitā godīgi parādot, ka mūsu dramaturģijā ne viss ir zelts, bet arī spējot ar to smuki strādāt un tikt galā. Otrām kārtām, tas ir mazliet slidens mēģinājums risināt jautājumu par 60. gadiem. Manuprāt, ironija, kas parādās šajā izrādē, ir tik ļoti maiga, ka cilvēki, kuriem ir neliela vai nav pieredzes ar padomju laiku, ļoti paļaujas pašlaik modē nākošajai padomju nostalģijai un ļaujas ieaijāties par to, cik 60. gadi bija skaists laiks. Tas, man liekas, ideoloģiskā kontekstā ir mazliet bīstami. Bet kopumā, ja paskatāmies uz šādu darbu, no kura mākslinieciski neviens neko negaida, – tas ir līmenī, jo ir citas izrādes, kas šo līmeni ir uzturējušas.

Edīte Tišheizere: 60. gadi bija lielo ilūziju laiks, kurām pakļāvās pat tādi cilvēki kā Pēteris Pētersons. Šis ir viens no tiem neilgajiem brīžiem, kad atslābst žņaugi, bet vēl nav sākusies smagā stagnācija, – tajā laikā daudz kas varēja notikt, un šīs ilūzijas perfekti atspoguļotas arī šajā dramaturģijā, ko savukārt stilistiski pārliecinoši ir atklājusi Ināra Slucka. Es ļoti ilgi simtgades romānu sērijā (vēstures romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts, Dienas Grāmata – I. R.) gaidīju grāmatu nevis par cilvēkiem, kam bija ļoti slikti vai kuri bija disidenti, bet par cilvēkiem, kuri šajā laikā vienkārši dzīvoja savu dzīvi. Šī izrāde man šo aili aizpildīja.

Z.R. Piekrītu – tā ir ārkārtīgi interesanta un, protams, traģiska tēma, bet mani šajā gadījumā mulsina tas, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri vispār nezina vai ir gatavi aizmirst, ka bija arī smagi brīži.

E.T. Ir ļoti daudz dramaturģijas, kurā šis aspekts ir izcelts. Šis ir viens ļoti konkrēts brītiņš, un izrādē neapšaubāmi skan arī tas, ka šis ir cerību, ilūziju brītiņš.

Z.R. Tā ir pasaka.

E.T. Tas ir mūzikls, un mūzikls kā žanrs ir pasaka.

Z.R. Bet tu zini, ka mūzikls ir ideoloģiski spēcīgākais žanrs?

T.Č. Jā, bet pārējais sezonas repertuārs vēstures tēmu nosedz no abām pusēm. Ir arī Meža meitas (VDT, rež. Mārtiņš Eihe – I. R.) un Mežainis (NT, rež. Valters Sīlis – I. R.), no kurām var salikt kopējo ainu.

E.T. Jā, un arī šis ir mozaīkas gabaliņš – kā pietiekami ironiska pasaka.

T.Č. Tas, ko viņi rāda, ir atkušņa periods, un man šogad un pagājušogad bija iespēja attiecīgi Maskavā (Оттепель, Jaunajā Tretjakova galerijā, skat. šeit) un Pēterburgā (В поисках современного стиля. Ленинградский опыт. Вторая половина 1950-х – середина 1960-х, Marmora pilī, skat. šeit) redzēt divas brīnišķīgas izstādes, kas bija veltītas atkusnim kā šobrīd Krievijā populāram sociālkulturālam periodam. Nezinu, vai tas bija mērķtiecīgi iecerēts, bet visi izstādītie objekti – gan mākslas, gan sadzīves priekšmeti – radīja priekšstatu par trauslumu, vieglumu, un nav grūti noticēt, ka cilvēks visparastākais tajā laikā varēja pie tā pieķerties vai aiz tā paslēpties, un uz tā bāzes just emocionālu pacēlumu.

I.R. Arī šī izrāde ir pietiekami daudzslāņaina – ironija ir tikai viens no slāņiem, pie kura var piekļūt tie, kas zina kontekstu un saprot šo laiku.

Z.R. Jā, tā ir galvenā problēma, es domāju, ka pārāk maz cilvēku zina.

Jau pieminējām to, ka Nacionālajā teātrī var runāt par pārdomātu repertuārpolitiku. Kāds šajā sezonā bijis Dailes teātra mākslinieciskais kurss?

Z.R. Dailes teātris ir milzīgs kuģis. Protams, nav īpaši viegli veselu sezonu iet uz teātri, kurā nav virsotņu un kurā zemākais līmenis mēdz būt diezgan zems. Bet es domāju, ka Dailes teātra problēma, kā tas laiku pa laikam gadās, ir tā, ka viņiem pašiem iekšā viss ir labi, un, kamēr viņiem pašiem viss ir labi, nekādu izmaiņu nebūs. Runa nav tikai par to, ka nav iespējama attīstība, bet arī par to, ka zūd līmenis. Laiku pa laikam iznāk runāt ar inteliģentiem cilvēkiem, kuri iet uz teātri, un man pēdējos gados pietiekami daudzi ir teikuši, ka vairs nepirks Dailes teātra abonementus, ka viņus šis teātris neinteresē. Tāpēc doma par to, ka “mēs ražojam iestudējumus, uz kuriem nāk mūsu skatītājs”, ir diezgan maldīga.

I.R. Bez tevis pieminētā mani jau vairākas sezonas satrauc tas, ka Dailes teātris ir spēcīgi orientēts uz mārketinga stratēģijām, un no tā cieš aktieransamblis – šajā teātrī ir ļoti daudz brīnišķīgu aktieru, kuriem netiek dota iespēja attīstīt savu radošo potenciālu un kuri varētu izcili spēlēt.

Z.R. Man ir vēl viena uzmācīga ideja, no kuras netieku vaļā. Saprotu, ka Dailes teātra vadošie mākslinieki brauc skatīties iestudējumus ārzemēs, bet tas nav normāli, ka Dailē un vēl dažos citos teātros var parādīties tikai pārrakstīti klasikas darbi un tikai darbi, kas iestudēti kaut kur citur. Būtībā tas ir franšīzes pasākums. Bet kāpēc lai viņu skatītāji neaizbrauktu uz Londonu?

E.T. Man radās diezgan bēdīgas pārdomas. Nupat LU Literatūras folkloras un mākslas institūtā mēs, grupa pētnieču – Ieva Rodiņa, Dita Jonīte, Lauma Mellēna, es – esam pabeigušas kārtējo Latvijas teātra vēstures grāmatu. Un šis darbs lika spēcīgi izjust to, cik liela nozīme ir personībai, kas ir teātra priekšgalā – vai tas būtu Alvis Hermanis,  Oļegs Šapošņikovs, Ģirts Šolis vai Ojārs Rubenis. Dailes teātrim priekšgalā ir personība – gudra, talantīga, intelektuāla –, kurai, lai cik tas neskanētu vecmodīgi un triviāli, nav pilnīgi nekādas garīgas vīzijas par dzīvi un mākslu. Tas, ka Džilindžers pēdējos gados nepārtraukti atražo 40-gadnieka un nu jau 50-gadnieka krīzi un saprot mīlestību, kurai ir tik daudzas un tik plašas nozīmes, tikai vienā un visprimitīvākajā truša līmenī, mani vienkārši satriec. Tieši Džilindžera izrādēs esmu pārdzīvojusi lielus garīgos satricinājumus – Liepājas teātra Hananā, Killera piezīmēs, Pūt, vējiņi!... Tāpēc tas, ka viņam pat vairs tur, Liepājā, nav izmēģinājumu placdarms un ka arī tur viņš taisa šīs pašas beigtā truša izrādes, man liekas traģiski.

Vai aizvadītajā sezonā ir manāmas kādas pārmaiņas Rīgas Krievu teātra darbībā? Kaut arī grūti spriest, kādā virzienā teātris attīstīsies pēc direktora maiņas, jau šobrīd redzams, ka Rīgas Krievu teātris mēģina strādāt arī iepriekšējās sezonās nedaudz novārtā pamestajā kamerformātā – gan uzvedot izrādes teātra Mazajā zālē, gan meklējot eksperimentālus telpiskos risinājumus.

E.T. 1900. Leģenda par pianistu (rež. Sergejs Golomazovs – I. R.) bija viena no mūsu kā žūrijas favorītizrādēm, jo tur ir pilnīgi fantastisks skatuves izmantojums – kā ietvars smalkai kamerizrādei. Kopumā man patīk, ka Rīgas Krievu teātris meklē savu vietu un mēģina sevi definēt kā krievu teātri Latvijā. Arī ar strīdīgo izrādi Maģijas atslēgas (rež. Marina Brusņikina – I. R.) par Mihailu Čehovu, kur izmantoti novecojuši, aizspriedumu pilni materiāli, bet tas, ka viņi mēģina definēt savu vietu Latvijā un tas, ka tik daudzi viņu aktieri spēj organiski iekļauties arī citos projektu teātros, manuprāt, ir vērtīgi.

T.Č. Danas Bjorkas pienesums droši vien būs redzams vēlāk, bet mani bažīgu darījis viņas intervijās paustais, diezgan strikti nodalot tās izrādes, kas tiek nominētas Spēlmaņu nakts balvām un kuras iestudē latvieši vai latviešiem pazīstami režisori, un krievu režisoru izrādes. Man liekas, viņa nemēģina saskatīt problēmu, ka tās izrādes, kas ir pašu spēkiem taisītas, objektīvi tiešām ir sliktākas, ja reiz netiek nominētas vai kā citādi izceltas. Acīmredzot jaunās direktores uzstādījums ir turpināt tā arī strādāt – nodalot šos divus virzienus.

I.R. Manuprāt, tas ir jau Edītes pieminētais aspekts – ka šim teātrim jāaizpilda noteiktas repertuārvienības.

Z.R. Man radies iespaids, ka problēma nav faktā, ka tiek pieaicināti režisori, bet tajā, kuri režisori tiek pieaicināti. Izskatās, ka Krievijas teātrī kā tādā ir ieilgusi krīze, un Rīgas Krievu teātrī nenonāk labākie krievu režisori, bet trešā un ceturtā šķira, kuri varbūt ir pietiekami labi tālām Krievijas provincēm. Šajā gadījumā problēma ir tāpēc, ka teātris eksistē nevis Krievijas, bet mūsu kontekstā, un apkārt mums ir ļoti labs teātris. Tad tas izskatās pilnīgi citādāk nekā tad, ja viņi aizbrauc uz Krievijas festivālu, kur tas ir kaut kas jauns un svaigs. Kur ir atskaites punkts, ar ko salīdzināties, – tā ir problēma.

I.R. Turklāt nav tā, ka latviešu kritiķi šo teātri ignorētu.

T.Č. Bez tam tur ir arī ļoti daudz latviešu skatītāju.

E.T. Bet arī latviešu skatītāji iet ne jau uz visu repertuāru – šim teātrim ir noteikts repertuāra segments, kas acīmredzami ir domāts tam skatītājam, kurš patiesībā mentāli dzīvo Krievijā.

Z.R. Ar latviešu-krievu skatītājiem ir problēma, jo, man liekas, liela daļa krievu skatītāju Latvijā nemaz neiet uz šo teātri, bet iet uz anterprīzēm, un tas būtu vislielākais izaicinājums – ja šis teātris dabūtu savus krievu skatītājus un sāktu runāt par viņu un mūsu problēmām. Tad tas būtu kaut kas ļoti īpašs.

T.Č. Varbūt tas ir vieglākais ceļš – piedāvāt to, ko prasa.

E.T. Šis teātris labi pazīst savu auditoriju, un to pierāda arī Danas Bjorkas teiktais.

Z.R. Ja šim teātrim būtu jāattīstās, tad tas varētu būt vienā no diviem virzieniem – vai nu tas kļūst par Latvijas teātri, kas spēlē krievu valodā, vai arī konceptuāli mēģina teātrī dabūt iekšā mūsu milzīgo Latvijas krievu minoritāti.

E.T. Mani vairāk uztrauc tas, ka arī šajā teātrī nav īsti ilgtermiņā domājošu māksliniecisko vadītāju, kas spētu šos ļoti spēcīgos jaunos aktierus (tieši tāpat kā Liepājā) mērķtiecīgi virzīt tālākā attīstībā.

T.Č. Var redzēt, ka atsevišķi aktieri, piemēram, Jana Ļisova tiecas pēc kaut kā eksperimentālāka un dziļāka. Ja Krievu teātra jaunajiem aktieriem būtu iespēja ko tādu darīt uz vietas savā teātrī, varbūt viņi mazāk meklētu iespējas ārpus sava teātra.

E.T. Tā ir problēma gan Rīgas Krievu, gan Liepājas teātrim – kamēr teātrī nav režisora vai drīzāk režisoru kompānijas, kuri ir nepārtraukti ieinteresēti šos cilvēkus vilkt tālāk, sevišķi jaunos aktierus, kamēr nāk tikai viesrežisori, kas izmanto aktieri tajā kapacitātē, kādā viņš ir šodien un ko viņi redz, tikmēr ir drauds, ka vistalantīgākie jaunieši sāks rotēt uz vietas un kādā brīdī apstāsies.

I.R. Tieši to šosezon varēja novērot Liepājas teātrī – stratēģija aicināt viesrežisorus, lai bagātinātu teātra repertuāru, pamazām ir sevi izsmēlusi un kļūst par problēmu.

E.T. Liepājas gadījums ir traģiskāks, jo mūsu pārliecība, ka dzīve notiek tikai Rīgā un ārpus Rīgas ir govis un slaucējas, un abas domā vienādi, diemžēl ir ļoti iesakņojusies. Gandrīz  visus 18 gadus, ko nostrādāju Liepājā (teātra literārās daļas vadītājas amatā – I. R.) notika mokoši mēģinājumi piesaistīt režisorus, kas būtu ar mieru tur nejusties kā prinči trimdā. Tāpēc visu cieņu Oļegam Šapošņikovam, kurš Daugavpils teātrim ir piesaistījis Paulu Pļavnieci un Juri Joneli.

Z.R. Man liekas, ka Liepājā ris darbs un ka viņi piesaista tos krievu režisorus, kas devušies nosacītā emigrācijā. Tas, protams, ir interesanti, jo tie ir interesanti mākslinieki. Tur notiek ļoti normāls process. No malas skatoties, liekas – ja tur nav panākumu, tie būs. Kaut gan – šosezon nejauši pēc gada redzēju Precības (rež. Sergejs Zemļanskis, Spēlmaņu nakts 2016./2017. gada sezonas Gada lielās formas izrāde – I. R.), un šī izrāde gada laikā ir ļoti gājusi uz leju. Tas ir jautājums par to, kas notiek ar trupu. Man liekas, ka tas ir iestudējums, kas ir tik precīzi uzlikts, ka jebkuras izmaiņas, kas ar to notiek, parāda atdevi, kas tur tiek likta iekšā. Domāju, ka tad, ja izrāde būtu bijusi šāda, varētu diskutēt, vai tā ir nominējama.

Mēs aizsākām jautājumu par teātriem, kuru iekšienē notiek organizatoriskas pārmaiņas. Viens no tiem ir Valmieras teātris, kur par māksliniecisko vadītāju kļuvusi Indra Roga, kā arī Leļļu teātris, kurā saskatāmas būtiskas pārmaiņas repertuārpolitikā.

Z.R. Valmierā uz mani lielu iespaidu atstāja Meža meitas – varbūt ne kā teātra notikums, bet kā kaut kas ārkārtīgi emocionāli spēcīgs. Otra izrāde – Lūcis (rež. Elīna Cērpa – I. R.) – ir interesanta kā teātra mēģinājums apzināt pašiem savu pagātni un strādāt ar pretrunīgām lietām.

I.R. Valmierā jau vairākas sezonas var just to, ka ļoti nepieciešams jauns aktierkurss, kas drīzumā arī ienāks teātrī, tādēļ ir grūti prognozēt, kā attīstīsies šī teātra turpmākā darbība. Taču šosezon Valmierā varēja redzēt interesantus eksperimentus – daudzveidīgus gan estētikas, gan tēmu ziņā. Man šķiet, ka Valmieras teātris šobrīd aktīvi meklē savu māksliniecisko kursu, un šis process ir interesants, taču varbūt vēl nav aizvedis pie izteikti augstvērtīgiem rezultātiem. Interesants piemērs ir Vidzemnieki (rež. Indra Roga – I. R.) – tas ir gadījums, kad iestudējums iegūtu, ja tas būtu kompaktāks. Otrajā cēlienā ir sajūta, ka aktieri lido centimetru virs zemes, un, kaut arī pirmais un trešais cēliens izrādi it kā pavelk uz leju, tas noteikti ir sezonas kontekstā atzīmējams notikums.

E.T. Noteikti – Indra Roga nepārtraukti Valmieras teātrī meklē citādas izteiksmes formas, citādas aktierspēles formas, ko iesāka jau Zojkas dzīvoklī un Doktorā Živago. Lūcis man ir mazāk tuvs, izņemot izcilo titullomas tēlotāju Imantu Stradu. Man likās, ka vērtīgs pienesums bija Kaķis uz nokaitēta skārda jumta Mansarda zālē – Inesei Mičulei Valmieras teātrī izdodas interesantas izrādes, pat ja tās neatbilst teātra auditorijas gaidām, jo ir drusku citā, Valmieras teātrim mazāk raksturīgā spēles veidā. Arī tur ir tas, ko es sauktu par šīgada lielāko intereses objektu, proti, brīnišķīgi aktierdarbi – Kārlis Freimanis, kurš jau Muižā kaņepēs (Indras Rogas iestudējumā, 2016 – I. R.) parādīja spēcīgas raksturlomu un varoņlomu tēlotāja potences, arī Ieva Puķe, kurai šosezon ir brīnišķīgas lomas gan Kaķī, gan Vidzemniekos.

T.Č. Esmu redzējis Lūci, Labos bērnus (rež. Reinis Suhanovs – I. R.), Kaķi un Eiridīki (rež. Māra Ķimele – I. R.), kas ir lielās zāles izrāde ar lielu nosaukumu, taču šķita ļoti neobligāta – nespēju noticēt, ka tā iestudēta tikai komerciāla potenciāla dēļ. Tā patiesi bija radoša neveiksme, kas neaizskāra ne ar aktierdarbiem, ne tēmas izvērsumā.

Z.R. Man liekas, ka visiem tiem teātriem, kuriem nesen mainījusies vadība, mēs rezultātu redzēsim pēc vienas divām sezonām.

I.R. Protams, tas ir process, kas ir tikai aizsācies.

E.T. Leļļu teātrī mēs to redzam tāpēc, ka Šolis tur ir trešo gadu.

I.R. Var redzēt jau piemirsto patiesību, ka leļļu teātrim nav jābūt tikai teātrim bērniem.

E.T. Leļļu teātrim laiku pa laikam – 60., 70. gados, arī 90. gados – bijuši mēģinājumi atgriezties pie pieaugušo repertuāra. Man liekas ļoti veiksmīgi, ka atgriežas lielo cilvēku teātris, bet būs ilgi jāstrādā, lai uz to dabūtu ne tikai profesionālos skatītājus, proti, kritiķus, bet arī neprofesionālo publiku. Tas, ka viņi uzaicināja tik fantastisku mākslinieku ar tādu starptautisku atpazīstamību kā Dudu Paivu (Spēlmaņu nakts balvai nominētās izrādes Zelta zirgs režisoru – I. R.), ir ļoti vērtīgi.

T.Č. Esmu redzējis tikai Romeo un Džuljetu (rež. Dāvids Džovanzanna – I. R.), tāpēc par kopainu ir grūti ko teikt, bet par šo konkrēto izrādi... kā jau izskanēja recenzijās, tas, kas tur ir izdevies, šoreiz jāvērtē pēc iestudējuma mērķa. Ja bijis nolūks bijis piesaistīt pusaudžu uzmanību, ļaujot viņiem it kā no malas paskatīties uz to ikdienu, kuru viņi paši sev apkārt veido, tad jaunajiem skatītājiem droši vien par kaut ko nācās aizdomāties.

Z.R. Mērķi ir labi, un skaidrs, ka labs leļļu teātris vajadzīgs ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Pieaugušo repertuārs – tas ir forši, derētu arī vēl drusku strādāt pie bērnu repertuāra, jo skatīties uz bērniem, kas cieš, čīkst un lūdzas, vai nevar iet prom, man nepatīk.

I.R. Būtiski, ka šogad Spēlmaņu nakts žūrija nolēma atsevišķās kategorijās nodalīt bērnu un pusaudžu izrādes.

E.T. Pusaudži tomēr ir tik īpatnēja vecuma grupa, ar savām noteiktām problēmām, un vairāki teātri uz tām ļoti konkrēti atsaucas – uz identitātes, tai skaitā seksuālās identitātes veidošanos, uz virtuālās pasaules ietekmi... Izrādes pusaudžiem veido noteiktu strāvu. Un, piemēram, tos pašus Naksitrallīšus (rež. Laura Čaupale – I. R.) nevar salīdzināt ar Labajiem bērniem vai Romeo un Džuljetu.

I.R. To lielā mērā noteica arī izrāžu piedāvājums.

T.Č. Šis piedāvājums pašsaprotami parāda tendenci, ka ir dažādas izrādes atšķirīgām skatītāju grupām.

Vasara ir laiks, kad atpūsties pēc teātra sezonas beigām un gaidīt nākamo cēlienu, tādēļ noslēgumā vēlos jautāt – ko jūs cerētu ieraudzīt nākamajā sezonā?

Z.R. Es gribētu kaut ko dzīvu, proti, man liekas, ka pēdējās pāris sezonas bijušas diezgan akadēmiskas. Nav, protams, labi, ja teātris ir pārlieku ambiciozs un visiem ir šausmīgi plāni, kas neīstenojas, un ir vilšanās, bet tomēr ir labāk, ja ir ambīcijas un kaut ko mēģina, ir dzīvs process. Man gribētos, lai tas būtu pēc jēgas. Šogad bija tendence, kad, domājot un rakstot par izrādēm, bija formulējums “izrāde ir vizuāli pievilcīga, bet...”. Gribētos, lai būtu vēl kaut kas klāt, lai tas būtu vairāk par to, kas interesē arī pašus māksliniekus, lai būtu mazāk matemātikas. Tā kā nākamā būs īstā simtgades sezona, tas varētu būt ļoti interesanti – ja pēc būtības cilvēki reflektēs par to, kas ir Latvija vai latvietība, kur ir mūsu problēmas un stiprās puses – nevis kaut kādā ideoloģiskā, stulbā urrā-patriotismā, bet pēc būtības.

I.R. Principā tas ir process, ko jau aizsācis Dvēseļu utenis (DDT, rež. Inga Tropa – I. R.).

Z.R. Arī Meža meitas, kas ir daudz patriotiskāks, bet ļoti godīgs darbs. Man negribētos, lai mums būtu piedāvājums, kad uz skatuves nostājas koris tautiskos tērpos un dragā uz priekšu par to, cik skaisti ir dzīvot Latvijā... Patriotismam nevajadzētu nozīmēt prāta atcelšanu, bet visādā citādā formātā tas varētu būt ļoti interesanti.

T.Č. Bet vai teātru izziņotais repertuārs dod pamatu cerēt uz nopietnu reflektēšanu par mums?

I.R. Ir dažas ļoti interesantas kombinācijas – piemēram, Elmārs Seņkovs un Raiņa Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī...

Z.R. Iestudēt labi var jebko, tikai jāzina, ko ar to grib darīt.

T.Č. Man varbūt ir konservatīvāka vēlme – es gribētu uz skatuves redzēt lielus aktierus viņu cienīgās lomās.

E.T. Dzīve man ir iemācījusi neko negaidīt, bet, ja man tomēr kaut kas jāvēlas, es pievienotos Tomam – es gaidītu labas lomas, jo jebkurā laikā mani teātrī pa īstam aizkustina un interesē aktieris, kurš ir interesants, dažāds, negaidīts. Es gribētu sagaidīt tādus aktiermākslas pārsteigumus, kādus man šogad sagādāja Guna Zariņa Ņurbuļa lomā (izrādē Dieviņš pillā – I. R.), kā Vilis Daudziņš Omes un Ļeņina lomā (izrādēs Cerību ezers aizsalis un Pēdējā Ļeņina eglīte – I. R.). Vai kā Daugavpils teātris un Vadims Bogdanovs (izrādē Cilvēks parastais – I. R.), kad pēkšņi saprotu – manā profesionālajā valodā nav vārdu, lai aprakstītu to, kā viņš strādā, kādu iespaidu viņš uz mani atstāja.

I.R. Atsaucoties uz jau pieminētajām vēlmēm, man nākamajā sezonā gribētos, lai būtu vairāk izrāžu, par kurām pēc to noskatīšanās gribētos ilgstoši domāt un par kurām būtu interesanti rakstīt. Aizvadītajā sezonā tādi man šķita divi ārkārtīgi precīzi, asprātīgi oriģināldramaturģijā balstīti komēdiju iestudējumi – Dvēseļu utenis un Arī vaļiem ir bail (NT, rež. Elmārs Seņkovs – I. R.).  Atliek vēlēties, lai arī simtgades gadā Latvijas teātrim būtu iespējas uz sevi paskatīties ar veselīgu pašironiju.