Recenzijas

Foto – Mārtiņš Vilkārsis
11. aprīlis 2022 / komentāri 0

Par teātri un putniem

Izrādes dzimšanu bieži salīdzina ar bērna nākšanu pasaulē. Attīstot šo salīdzinājumu, var teikt, ka ir bērni, kuriem piedzimstot apkārtējie priecājas par pašu faktu, bet ir bērni, uz kuriem jau dzimšanas brīdī tiek liktas lielas cerības un gaidas.

Atgriežoties teātra pasaulē, jāsaka, ka Lauras Grozas Liepājas teātrī iestudētā izrāde “Vairāk par dzīvi/ Teātris” piederas pie otrās kategorijas. Jau krietni pirms pirmizrādes bija jūtamas īpašas cerības un gaidas. Teātris šo jaundarbu pozicionēja kā kovidlaika lielāko atļaušanos iestudēt oriģinālmūziklu ar dzīvo mūziku, bet režisore uzsvērti atkārtoja, ka iestudējumam būs maz kopīga ar leģendāro Jāņa Streiča filmu “Teātris”. Abi šie nosacījumi jau pirms izrādes skatītāju gaidu latiņu pacēla krietni augstu. Vēl viens ļoti spēcīgs arguments gaidām ir arī Liepājas teātra ilglaicīgās muzikālo izrāžu tradīcijas. Kaut vai divi neapšaubāmie mega hiti – “Pūt, vējiņi!” vai “Purva bridējs ugunī” – ir spilgts apliecinājums gan aktieru varēšanai, gan teātra spējai un uzdrīkstēšanās vērienam. Tādēļ droši var teikt, ka ir gana pamatoti sagaidīt daudz no Lauras Grozas jaunā iestudējuma.

Starp dzīvi un skatuvi

Šķiet, Laurai Grozai vienmēr patikuši izaicinājumi. Režisore ar neatslābstošu interesi vairāku gadu garumā pēta cilvēkus robežsituācijās, mēģinot saprast, kur velkama svītra starp “normālo” un “nenormālo”, kā arī preparējot attiecības, kas nekādi neiederas laimīgas un harmoniskas ģimenes modelī. “Nepareizība” varētu būt viens no atslēgas vārdiem Lauras Grozas izrādēm. Neiederība sabiedrībā, nespēja veidot attiecības, pagātnes traumas… tie ir tikai daži no ceļiem uz viņas izrādes varoņu dzīvēm. Šajā grupā labi iederas arī stāsts par mūziķiem vai aktieriem, kas pēc noklusējuma dzīvo daudz intensīvāku un piesātinātāku dzīvi.  

Lai labāk izceltu šo “nobīdi”, režisore iestudējumos visai bieži izmanto ne pašu pirmavotu, bet dramaturģisku parafrāzi par labi zināmu stāstu vai personāžu. Te kā piemērus var minēt arī divus Liepājas teātrī tapušus darbus: Bernarda Pomeransa lugas “Ziloņcilvēks” un Patrika Mārbera “Hedas Gableres” versijas iestudējumus. Arī šoreiz režisore uz Viljama Somerseta Moema klasisko stāstu raudzījusies ar Gaja Boltona lugas “Vairāk par dzīvi” acīm.

Boltons no plašā Moema romāna uzmanību koncentrējis uz Džūlijas Lambertes konfliktu starp viņu kā aktrisi un kā sievieti. Nelielā romāna epizode, kur Džūlija iziet naksnīgās Londonas ielās pārbaudīt savu sievišķīgo šarmu, lugā ieguvusi visa pirmā cēliena pamattēmas vērienu. Runājot izrādes varoņu vārdiem: “Lielākās sievietes šausmas ir sajūta, ka visiem par tevi nospļauties.” Šādā sakāpinātā novecojošas sievietes dzīves brīdī Džūlijas attiecības ar Tomu Fennelu arī iegūst ne tikai sievišķas pašapliecināšanās, bet gluži vai izdzīvošanas mērogu. Īpaši tādēļ, ka viņas attiecības ar Maiklu ir krietni apdzisušas, visu kaislību pārvirzot uz savstarpējo izaicinājumu lauku.  

Teikt, ka dramaturgs psiholoģiski grodi vērpj lugas intrigu, īsti nevar. Lugas intonācija ir ļoti mainīga. Ja pirmajā cēlienā visa uzmanība ir koncentrēta uz attiecībām un mīlas peripetijām, kas attālināti atgādina Edvardam Olbijam raksturīgās psiholoģiski terorizējošās laulāto spēles, tad turpinājumā fokuss pavēršas uz teātri un stāstu par izrādes dzimšanu. Tomēr lugā principiāli ir tas, ka no visa plašā romānu varoņu klāsta Boltons ir saglabājis tikai Džūlijas Lambertes tuvāko cilvēku loku, rādot veidu, kā katrs no viņiem izspēlē un piespēlē Džūlijai kā aktrisei un kā sievietei. Var teikt, ka dramaturgs koncentrētā veidā pievēršas aktrises dzīvei, par ko arī liecina autora izvēlētais nosaukums – “Vairāk par dzīvi”.

Īvija – Anete Berķe, Džūlija Lamberte –  Inese Kučinska // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Ar izrādi ir citādāk. Kā jau var lasīt izrādes nosaukumā, šeit apvienojas gan dzīve, gan teātris, tieši teātrim atvēlot lielāko lomu. Izrādes radošā komanda visu darbību no Goselinu ģimenes savrupnama pārnesusi uz teātra bufeti. Izvēlētā spēles vieta ir visnotaļ trāpīga, jo tieši teātra bufeti vai kafejnīcu var uzskatīt par visa teātra sirdi. Tā ir galvenā tikšanās vieta, kas jauc sociālās lomas un hierarhiju. Šī ir vieta, kurā notiek viss… Arī izrādē visas tikšanās un sarunas notiek kafejnīcā. Skatuves malā novietotais dīvāns, ko var uzskatīt par Džūlijas grimētavu, ir tikpat atvērts publikai kā pārējā telpa. Nepārtrauktā atrašanās cilvēkos nosaka un veido Džūlijas izpausmes.

Ineses Kučinskas Džūlija Lamberte visu laiku ir uz skatuves. Katrs viņas žests, dialogs vai replika ir daļa no publiskās izrādes. Plašie žesti, teatrālās pozas ir domātas ne tik daudz sarunu biedram, kā visam plašajam skatītāju lokam.

“Līdz ar to šīs Džūlijas Lambertes drāma vairāk ir savdabīgs teatrāls inscenējums, lai iegūtu sev nepieciešamo uzmanību.”

Inese Kučinska filigrāni tiek galā gan ar skatuves auditoriju, gan ar to, kas atrodas skatītāju zālē, atļaujoties paņemt ļoti plašu amplitūdu. No novecojošas, histēriskas un pat neglītas lauvenes izrādes sākumā, ar aci piemiedzot Vijas Artmanes Džūlijai Lambertei, viņa aizved savu varoni līdz absolūti majestātiskai, žilbinošai aktrisei un sievietei izrādes finālā. Šī loma nešaubīgi piedāvā Kučinskas talantam un spējām atbilstošu mērogu. Savā ziņā tā ir kā nospriegota atspere – jo vairāk to saspiež, jo augstāk tā uzlido. Līdzīgi ar Džūliju – jo dziļāks ir izmisums, jo spožāks ir viņas triumfs.

Jautājums – kas šo atsperi īsti spriego vai, citiem vārdiem sakot, kas izaicina un iedvesmo šo Džūliju Lamberti? Režisore līdzās Kučinskas Džūlijai uz skatuves ir izvedusi spilgtu un deformētu tēlu plejādi. Lai uzsvērtu teātra iracionālo būtību un ne-normālību, Laura Groza uz skatuves ir sapulcinājusi “cilvēkus ar putniem”. Viss, ko aktieriem būtu vajadzējis un ko viņi varētu nospēlēt, tagad ir piesprausts pie krūts kā medālis. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi asprātīgus tērpus, kas tiešāk vai netiešāk izzīmē katrā varonī mītošo putnu.

Maikls Goselins – Egons Dombrovskis, Valts Skuja –  Toms Fennels // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Pirmajā cēlienā šī līdzība vēl ir tikai nojaušama, dodot iespēju aktieriem izpausties ar tēlu. Egona Dombrovska Maikls ir apveltīts ar veselīgu pašapziņu un racionālu tiešumu. Viņa un Džūlijas savstarpējie izaicinājumi ir kā tonusa pārbaude, kas vienlīdz nepieciešama gan vienam, gan otram. Maikla un Dollijas savienība, kā arī Džūlijas un Toma Fennela attiecības ir kārtējais abu provocētais izaicinājums. Valta Skujas Toms Fennels ir kā Čipendeilu un trusīša krustojums. Viņa jaunība, atlētiskais augums un dievināšana piesaista Džūlijas interesi un kairina viņas mednieces instinktus. Jaunais aktieris labi variē starp biklumu un izaicinājumu. Nedrošs ir arī Edgara Pujāta Čārlzs, vienīgi viņa apmulsums ir tik bezpalīdzīgs, ka grūti saprast, kas Džūliju vēl saista šajā cilvēkā. Uz šī fona daudz cēlāka ir Karīnas Tatarinovas Dollija. Ar svētsvinīgu sajūtu pret teātri un neglābjami iemīlējusies Maiklā, šī Dollija ir gatava sekot teātra kompānijai vienmēr un visur. Skaidrs, ka Dollijas pietuvinātība teātrim ir veids, kā izcelt sevi sabiedrības acīs. Pāvs, kas izlien kā viņas patiesā daba, kad iegūts Maikls, ir gauži paredzams. Vēl Goselinu ģimeni pavada Anetes Berķes bargā kundze Īvija un Gata Malika izspūrušais ūpis Vilsons. Visdīvainākais visā šajā pulkā ir Džūlijas un Maikla dēls Rodžers Rolanda Beķera atveidojumā. Lai paspilgtinātu Džūlijas drāmu un sievišķo norietu, Laura Groza Rodžeru ir padarījusi desmit gadus vecāku nekā autoram. Beķera Rodžeram ir 26 vai 27 gadi, un tā vien liekas, ka viņš joprojām meklē savu identitāti un vietu dzīvē. Absolūti mulsinoša ir aina, kur Rodžers uzstājas, pārģērbies par sievieti. Godīgi sakot, mulsuma brīžu izrādē netrūkst. Sākot ar režisores aizrautīgo varoņu deformāciju un ārēji piekabinātajām putnu identitātēm, kas tik ļoti sašaurina personību amplitūdu, ka Džūlijai Lambertei šai spēlē īsti nav pretspēlētāju, un beidzot ar pašu teātra interpretāciju.

Teātris teātrī

Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves izveidojis ideālo teātra pasauli ar bufeti pirmajā stāvā (zemes līmenī) un skatuvi – otrajā, tā pietuvinot to debesīm. Šajā izrādē skatuve ir vieta, kurā var nokļūt tikai izredzētie. Visi sviedri, darbs, kaislības ir lejā uz zemes, lai skatuvei tiktu tikai prieks un aplausi. Jēdzieniski šis dalījums ir ļoti skaists, bet izrādes kontekstā tas strādā shematiski. Lielāko iestudējuma daļu skatuvi sedz sarkans samta priekškars, kas atveras tikai uz atsevišķiem numuriem. Interesanti, ka šādā dalījumā Džūlijas Lambertes slavenais iznāciens, kurā viņa aktieriski iznīcina Eivisu Kraitoni, uz skatuves īsti neparādās. Izrādē dzirdamas vien atskaņas un Džūlijas apgalvojums, ka viņa neļaus nekam nostāties starp sevi un publiku. Lugas teksts vedina domāt, ka jaunā aktrise varētu būt patiesi talantīga, bet izrādē Everitas Pjatas-Gertneres Kraitone ir apzīmogota ar pērļu vistiņas tēlu. Tādējādi Džūlijai sanāk vienīgais baltais gulbis (ja vien baltās spalvas signalizē tieši par šo putnu) pelēcīgo vistu barā.

Skats no izrādes // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

To var saukt par konsekvenci, bet var arī par kāpšanu uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem: tā vien liekas, ka režisore netic izvēlētajam stāstam vai aktieriem, kā baidīdamās, ka tas varētu būt par maz un par vienkāršu. Tādēļ tas tiek papildināts un izpušķots tik ļoti, ka beigās dažādie inscenējuma elementi draud nosmacēt pašu pamatu.

“Arī šoreiz – stāsts par Džūlijas Lambertes sievietes un aktrises lielumu draud pazust putnu raibumā un nogrimt mūzikā.”

Kārlis Auzāns ir sarakstījis ļoti teatrālu muzikālo partitūru, kurā brīžam saklausāmas gan “Kabarē”, gan “Mulenrūžas” intonācijas un motīvi, gan ieskanas Raimonda Paula filmas mūzika. Liepājas simfoniskā orķestra izpildījumā mūzika burtiski pārpludina teātri. Brīžiem pat tik ļoti, ka kļūst apgrūtinoša un iecerētais operiskais vēriens draud pārvērsties grūti uztveramā troksnī.

Līdzīgi – maksimālā sakāpinājumā – darbojas arī Liepājas jaunie aktieri, kas savā ziņā izrādē spēlē paši sevi – jaunos aktierus. Viņu uzdevums primāri ir sēt prieku un dzīvību. Aktieri labi dzied un perfekti dejo. Izrādē izmantotā 30. gadu estētika un kabarē stilistika (lielisks horeogrāfes Lienes Gravas darbs) vedina uz domām par teātri kā par dzīrēm pret apkārt valdošo depresiju. Šāds vēstījums precīzi iederas šodienā, piedāvājot teātri kā glābiņu no ikdienas problēmām. Tomēr sakāpinātais drudžainums, kas valda uz skatuves, liedz šai svētku sajūtai pilnībā ļauties. Aktieri svin dzīvi un priecājas, bet mani uzmanīgu dara tas, ka pārāk bieži smejas vien aktieri uz skatuves, bet ne skatītāji zālē.

Iestudēt teātri par teātri ir bezgala grūti. Iespējams, tādēļ, ka pietrūkst veselīgas distances starp attēlojamo objektu un priekšnesumu. Radošā komanda, kas teātra dzīvi un ikdienu labi pazīst, var par to ironizēt, tomēr pārlikt ironizējamo objektu skatītājiem saprotamā valodā nav viegli. Lauras Grozas vēlme izmantot 30. gadu estētiku likās kā labs atsvešinājuma solis. Tomēr rezultātā pašu joki ir palikuši nosacītas stilizācijas mērcē. Sekojot izrādē redzamajai teātra ikdienai, aina veidojas pavisam mulsinoša. Šajā teātrī valda džungļu likumi un bohēma. Te izdzīvo tikai spēcīgākais, kas pirmais paspēs nostumt no ceļa pretinieku. Aktieri tiek dresēti kā zvēri cirkā. Īvija, kura vienlaikus arī vada aktieru dejas stundas, dara to ar pātadziņu rokā. Bohēmu vistiešāk raksturo labi zināmā trīsvienība: drugs (jo izrādes laikā zālē uzvēdī marihuānas smarža), sex (lai to ilustrētu uz skatuves, neizpaliek puskaili un kaili aktieru ķermeņi), rok’n’roll (citiem vārdiem, mūzika un dejas). Iespējams, šis viss no režisores puses ticis iecerēts kā ironisks izkāpinājums sabiedrības priekšstatiem par teātri (bet vai tādi tie tiešām ir?), taču nolasīt to nevar. Skatīties to visu ir mulsinoši, jo rodas priekšstats, ka režisore tieši šādu redz teātri – zemisku, izvirtušu un lētu.

Skats no izrādes // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Grūti teikt, kāpēc notikusi nobīde no iecerētās vēlmes radīt vieglu, asprātīgu un komisku teātra pasauli ar izcilo aktrisi Džūliju Lamberti centrā. Varbūt izvēlētie atskaites punkti bijuši neprecīzi vai pietuvinājums par lielu, bet tas īsti nav teātris, kurā man gribētos ilgstoši uzkavēties. Izrādē ir ļoti daudz labu lietu, bet nepamet sajūta, ka es uz to visu raugos caur greizā spoguļa prizmu.

Rakstīt atsauksmi