Baiba Kalna 28.02.2020

Vienatnē kopā ar visiem

opera
Skats no izrādes "Izskatās, ka tu mirsi" // Foto – Aivars Ivbulis

Valsts Kultūrkapitāla fonda 2019. gada 3. kultūras projektu konkursā netika saņemts finansiālais atbalsts teātra aktuālo procesu vietnes KrodersLV darbībai 2020. gadā. Gaidot 2020. gada 1. projektu konkursa rezultātus, KrodersLV redakcija vēlas akcentēt elektroniska teātra nozares medija nepieciešamību Latvijas teātra kopainā. Lai portāla darbība teātra sezonas vidū neapstātos, KrodersLV redakcija no 2020. gada 1. februāra līdz 1. martam īsteno īpašu ziedošanas akciju “ZIEDOTS KRODERAM”, aicinot vietnes autorus – gan teātra teorētiķus, gan praktiķus – ziedot pa vienam rakstam, apliecinot savu atbalstu vietnes nākotnei. Vēlamies, lai ziedotie raksti kļūtu par liecību Latvijas teātra procesa bagātībai, kura atspoguļošanai nepietiek tikai ar drukāto periodiku.

KrodersLV galvenā redaktore Ieva Rodiņa

 

Kas notiek, ielaižot savā biogrāfijā otru cilvēku un pašam cenšoties iekļūt otra iekšējās pieredzes telpā? Šos jautājumus sev un skatītājiem uzdod režisors Valters Sīlis un māksliniece Kate Krolle, Dirty Deal Teatro kopīgi iestudējot izrādi ar nedaudz provokatīvu nosaukumu “Izskatās, ka tu mirsi”, kuru DDT producējis kopā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Abi jau reiz – 2010. gadā tikušies kopdarbā “Hipnotizē mani” un tagad sadarbojas atkal. Interesanti, ka pēc vairākām veiksmīgām sociālpolitiskajām izrādēm jaunais Sīļa iestudējums ir pētījums citā estētiskajā teritorijā un žanrā. Ik pa laikam izejot ārpus lielo valsts teātru sienām, režisors radoši izmanto neatkarīgo teātru sniegtās iespējas strādāt ar domubiedriem, eksperimentēt un pārbaudīt dažādus teātra izteiksmes veidus. Šoreiz Dirty Deal Teatro tapušajā iestudējumā Sīlis un Krolle, būdami līdzautori, kā arī vienīgie izpildītāji, piedāvā kamerstila performanci – sarunu par savu personisko atmiņu, sajūtu, identitātes raksturu un dabu, ko nereti var definēt, vienīgi salīdzinoties ar citiem.

Iestudējums risinās askētiski minimālistiskā iesaiņojumā, ko veidojis mākslinieks Reinis Bērziņš. Nelielo spēles laukumu, kas ir absolūti tukšs, ja neskaita palielu, vienā laukuma stūrī novietotu kasti, kuras nozīme atklāsies tikai nobeigumā, no trim pusēm iežogo skatītāju rindas. Vienīgo dekorāciju veido gaismas un skaņu celiņš – tā autors Arvīds Saulītis. Publikai ieņemot vietas zālē, abi mākslinieki skatītājus sagaida, acīm ciet stāvot balti izgaismotā laukuma vidū. Viņi ģērbti viens otram maksimāli līdzīgā ielas apģērbā un neatpazīti varētu iejukt starp skatītājiem. Izrāde sākas kā divi paralēli monologi, kas pamazām savijas dialogā. Sākotnēji, kā var noprast, abi stāsta viens par otra izjūtām un pārdomām dažādos dzīves posmos, piemēram, par izrādes tapšanu un bērna piedzimšanu, kas dažādos veidos personificē radīšanas procesu. Pēc tam aktieru stāstītais saplūst kopā un ir grūti (un nevajadzīgi) šifrēt, kurš tieši ir kuras replikas autors. Izpildītāju teksti darbības gaitā kļūst aizvien aprautāki un fragmentārāki, savukārt ritms – ātrāks un saspringtāks, ko uztur gan pieaugošā skaņas intensitāte, gan kustība. Abi sāk soļot apkārt spēles laukumam, blakus, tad viens aiz otra, apņēmīgi un mērķtiecīgi, aizvien ātrāk un ātrāk, raisot asociācijas ar nebeidzamu skrējienu pa apli, riņķa danci, kurā esi ierauts un no kura ir gandrīz neiespējami izkļūt.

Izrāde ir būtiska kā eksperimentāls radošās laboratorijas darbs, kurā intriģē divu radošu personību kopīgā autorība un sadarbība.

Sīļa un Krolles darbošanās spēles laukumā ir koncentrēta, ritmiski precīza un lieliski saskaņota. Ar īsiem teikumiem, frāzēm vai atsevišķiem vārdiem viņi rada noskaņu, kas ar atbruņojošu atklātību ļauj ielūkoties katra iekšējā pasaulē notiekošajā, šaubās, cerībās, meklējumos, – savdabīga apziņas plūsmas glezna, kur fiksētas patvaļīgi atdzīvojušās atmiņu ainas un acumirklīgas domas. Tas vienlaikus ir gan personiski (jo kā lai racionāli izskaidro, kāpēc atmiņa saglabā un izgaismo vienus mirkļus, citus atstājot aizmirstībai), gan arī vispārināti, jo tādā vai citādā veidā ko līdzīgu piedzīvojis vai par to reflektējis ir jebkurš. Kaut arī šķietami esam tik individuāli un unikāli, tomēr būtiskie jautājumi, kas ikvienu nodarbina, laikam ejot, ir visnotaļ līdzīgi. Veiksmīgi izvēlētā izrādes forma dod iespēju it kā no malas vērot citu domas un izjūtas, samērojot tās ar savu pašreizējo pieredzi. Šķiet, ka autori vēlējušies iestudējumu saglabāt zināmā mērā nepabeigtu gan ārējās formas, gan iekšējo uzdevumu ziņā, atstājot gaisu katra skatītāja asociācijām, lai viss vienmēr rastos no jauna tieši rādīšanas brīdī. Ja skatītājam izdodas pieslēgties izrādes enerģētiskajam laukam, tad kopā ar tās veidotājiem ir aizraujoši doties viņu rosinātajā ceļojumā, arī pa savu privāto telpu, ļaujoties individuālajā pieredzē balstītai reflektēšanai.

Skats no izrādes "Izskatās, ka tu mirsi" // Foto – Aivars Ivbulis

Līdzās autoriem izrādē ir trešā darbības persona – tas ir laiks, tā cikliskais ritējums, jo viss un visi, laikam ejot, maināmies un paši piešķiram jēgu tā plūdumam, arī radot darbus, ko tas pats laiks iznīcina. Teksta, kustības, telpas un skaņas mijiedarbībā atklājas atšķirība starp objektīvo un subjektīvo laiku, ārēji noteikto un personisko laika uztveri, to, kā pavadām savu vienīgo laiku. Zīmīgi, ka notiekošā caurviju motīvs, kas periodiski tiek atkārtots, ir es eju.

Brīžam gandrīz fiziski sajūtams, kā izrādes ritmā pulsē laikstas, kas notiek ar mums, kamēr paši veidojam plānus un cenšamies īstenot dažādas apņemšanās.

Nobeigumā Valters Sīlis un Kate Krolle atver noslēpumaino kasti, kas visu laiku atradusies spēles laukumā, un, izņemot no tās dažādus priekšmetus, vairākas minūtes ar lielu rūpību klusumā veido sarežģītu konstrukciju. Kad tā beidzot gatava, abi nostājas tai blakām, paiet brīdis, un pēkšņi viss cītīgi veidotais acumirklī sabrūk, raksturojot mākslas darba (kā arī katra paša būvētā kāršu namiņa) īslaicīgo, gaistošo dabu. Tomēr, neraugoties uz to, izrāde atstāj optimistisku pēcgaršu un aicina gaidīt abu mākslinieku nākamo tikšanos kopīgā darbā pēc desmit gadiem vai varbūt ātrāk. 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt