Andra Rutkēviča

Teātra kritiķe

Teātris vienmēr atradīs veidu, kā izdzīvot

Jau gadu Rēzeknes teātra “Joriks” vadība ir uzticēta režisoram Mārtiņam Eihem. Kā ir pagājis šis ļoti sarežģītais gads, un kādi mērķi un uzdevumi gaida teātri nākotnē? Savā teātra redzējumā dalās Mārtiņš Eihe.

Kādas tev ir bijis gads, vadot Rēzeknes teātri “Joriks”?

Oficiāli laikam sanāk – gads, bet reāli tas jau ir pusotrs.

Skatījos, ka jums tagad repertuārā ir ļoti daudz izrāžu.

Visu ziemu mēs, tāpat kā citi, “ražojām” jaunas izrādes. Šobrīd mēs varētu vēl daudz vairāk izrāžu rādīt tiešsaistē. Pagājušajā gadā mums īsti tam nebija materiāli tehniskās bāzes, kas arī bija lielākais šķērslis. Tomēr daļu izrāžu mēs arī Covid laikā spējām rādīt attālināti. Tas nav pats labākais variants, bet atšķirībā no citiem teātriem mēs izvēlējāmies visas izrādes rādīt tiešsaistē, nevis nofilmēt un piedāvāt ierakstus, kā to darīja daļa no lielajiem teātriem. Manuprāt, tas nav īsti godīgi pret skatītāju.

Kā pašiem aktieriem ir spēlēt tukšā zālē? Tas prasa milzīgu savākšanos un koncentrēšanos.

Mēs diezgan daudz spēlējām “Ziemas māju”. Parasti izrādes notika Zoomā, kur mums vienmēr pretī bija bērni. Mēs ar viņiem sarunājāmies. Divas reizes mēs spēlējām, izmantojot YouTube strīmu, jo tāda bija skolas izvēle. Pēc cipariem jau mēs redzam, cik skatītāju bija pieslēgušies, bet, vai viņi skatās kopā vai atsevišķi, to mēs nezinām. Zoom platformā tu patiešām redzi un vari sarunāties ar publiku. Tie tomēr ir mazi bērni (1.-3. klase). Zoomā tu vari savu skatītāju redzēt, vari pārliecināties, ka viņi saprot, kad viņiem ir jānoslēdz skaņa un kad jāieslēdz. Saprot, kā viss darbojas. Tas bija diezgan forši.

Izrādes, kuras mēs spēlējām, strīmojot no zāles, izskatījās ļoti dīvaini. Es pāris reizes sēdēju pie montāžas pults, lai dzīvajā montētu kā hokeja spēli. Mēs ar aktieriem bijām vienojušies, ka viņi ik pa laikam skatīsies kamerā, jo izrādē viņi skatās skatītājiem acīs. Tas izskatījās diezgan dīvaini, jo mūsu gadījumā bija divas kameras sānos un viena pa vidu, un tās, kas ir sānos, ir aktieriem  tuvāk. Rezultātā viņi skatījās sānu kamerās, un visas mizanscenas, skatoties no zāles, mainījās, jo aktieri pēkšņi lūrēja kaut kur pa malām.

Pat ja zāle ir klusa, pat ja skatītāji ir noraidoši un noskaņoti pret aktieriem, tev vienalga ir iespēja turpināt iedarboties uz publiku. Tiešsaistes izrādēs vispār nav nekādas saprašanas, ko tas cilvēks otrā galā dara. It sevišķi, ja tā ir izrāde pusaudžiem, kuri sēž mājās. Skolotāji viņiem jau laicīgi sadod uzdevumus, viņš ieslēdz to strīmu fonā un iet darīt ko pilnīgi citu. Viņš ir it kā klātesošs, bet reāli jau viņš nepiedalās.

Mums bija ieplānoti mākslinieki, kas taisītu izrādes, bet kaut kādu iemeslu pēc izrādījās, ka viņi nevar atbraukt. Uzreiz viss ir jāpārplāno. Tāpēc man sanāca pašam ļoti daudz darīt, kas īsti nebija veselīgi.

Kad tu piekriti vadīt Rēzeknes teātri, kāds bija tavs teātra nākotnes redzējums?

Pirmais un lielais uzstādījums ir ļoti precīzi aptvert jauniešu auditoriju un strādāt tieši viņiem. Sākotnēji fokusējoties uz Latgali un vietējo skatītāju, lai nodrošinātu kvalitatīvu mākslu šejienes bērniem un jauniešiem. Mēs esam sagatavojuši visai daudz jaunu izrāžu, tai skaitā krievu valodā. Visgrūtāk mums ir ar skatītājiem no 12 līdz 15 gadu vecumam, jo viņi var skatīties gan “My Little Pony", gan lasīt filozofijas grāmatas. Tā ir visinteresantākā auditorija.

Otrs uzstādījums, ņemot vērā mūsu aktieru trupu, ir iet prom no pastāvošiem priekšstatiem par teātri. Piemēram, taisīt tādas izrādes kā “Mans kaimiņš ebrejs”. Mēģināt veidot krievu un latviešu teātra sasaisti. Šobrīd šīs abas kultūrtelpas ir ļoti nošķirtas. Nav tā, ka tās pilnībā būtu divas dažādas pasaules. Sadzīviskajās lietās tās ļoti daudz un ļoti veselīgi pārklājas, bet kultūras jomā vērojamas milzīgas atšķirības. Iespējams, tā ir Kultūras ministrijas politikas kļūda, bet cilvēki savā dzimtajā valodā, ja tā nav latviešu valoda, nevar saņemt kultūru, vai arī šis kultūras piedāvājums ir ļoti neliels. Ja tas nav pieejams šeit, viņi izvēlēsies pirkt kultūru no citiem avotiem. Mums ir tikai Rīgas Krievu teātris un Daugavpils teātris, bet, ja mēs esam puse latvieši un puse krievvalodīgie, tad kultūras piedāvājuma īpatsvars neatbilst. Skolas jau tāpat krievu bērniem pērk izrādes latviešu valodā.

Vai jaunieši arī dzīvo atšķirīgās kultūrtelpās?

Skolas ir nodalītas. Tās tāpat ir krievu skolas, tikai tagad tur drusku vairāk māca latviešu valodu. Mēs varam domāt, ka, mācot latviešu valodā un piedāvājot viņiem mazliet vairāk latviešu kultūru, viņi integrēsies. Neviens negrib integrēties. Mēs arī negribējām integrēties Padomju Savienības kultūrā. Runājot tādās ļoti lielās līdzībās, turki arī nav integrējušies vācu kultūrā. Neviens negrib integrēties. Tāpēc daudz svarīgāk ir radīt jaunajiem cilvēkiem kopīgu pieredzi. Tai nav noteikti jābalstās kopīgā izrādes apmeklējumā. Es redzēju tajā teātrī aktieru runājam un spēlējam latviski, bet tajā paša laikā cits ir redzējis krieviski. Satiekoties mums ir, par ko kopā parunāt. Tāpat latviešu cilvēks aizies noskatīties izrādi divās valodās vai krievu valodā un krievu cilvēks aizies noskatīties izrādi latviešu valodā. Vēl jau ir arī pedagogi, kas tāpat dzīvo ar saviem aizspriedumiem, aizvainojumiem un sāpēm, turklāt abās pusēs. Nedomāju, ka Latvijas izglītības sistēma kultivē sapratni. Tai vispār nav tāda mērķa. Ja krievvalodīgajā pusē ir mērķis izpildīt datus par apmācību, tad latviešu pusē par to vispār nedomā. Kultūra var būt kaut kas pa vidu. Par tiltiem to nesaukšu, jo Latvijā visi tilti sanāk baigi dārgie un ne visai labi darbojas.

Interesanti, ka mēs trīs režisori vienlaikus uztaisījām bilingvālas izrādes: Vladam (Vladislavs Nastavševs – A.R.) “Trīs māsas”, man “Kaija” un Dimam (Dmitrijam Petrenko – A.R.) “Mališ”.

Māksla šobrīd ir gatava runāt par divvalodības problēmu, par to, ka šāda realitāte eksistē.

Esmu redzējis diezgan daudz latviešu un krievu jauniešus Rīgā, kas savā starpā sarunājas angliski. Mēs runājām ar beļģu māksliniekiem, kas, pateicoties Jaunā teātra institūtam, pie mums viesojās pusotru nedēļu, ka Beļģijā ir līdzīgi. Ir cilvēki, kas runā franču valodā, un cilvēki, kas runā flāmu valodā, bet savā starpā viņi sarunājas angliski. No vienas puses, angļu valodā ir kā neitrālā valoda, bet, no otras, viņi vienkārši nezina viens otra valodu. 

Svarīgas ir arī morāli ētiskās vērtības, kuras nes viens vai otrs informācijas un kultūras lauks. Ļoti spilgts piemērs ir pagājušā rudens RIBOCCA. Izstādē es redzēju tik daudz krieviski runājošus cilvēkus no vides, kas, manuprāt, vispār nepatērē kultūru Latvijā. Līdz viņiem bija nonākusi informācija, un viņi gāja un skatījās. Spriežot pēc viņu uzvedības un reakcijas, daudziem tas likās kas dīvains un nesaprotams. Bet viņi tur bija. Iespējams, daļai tas mainīja priekšstatu par laikmetīgo mākslu. Tas ir svarīgākais.

Izveidojusies visai interesanta situācija, ka latviešu jauniešiem ir daudz grūtāk skatīties divvalodīgās izrādes, jo viņi vienkārši nesaprot krievu valodu. Krievalodīgie skatītāji šajā ziņā ir privileģētākā situācijā.

Mēs to zinām arī no izglītības, ka krievvalodīgie jaunieši šajā brīdī ir ieguvēji. Ļoti bieži to pašu fiziku vai matemātiku, kas viņiem ir jāmācās latviešu valodā, ja skolotājs to prasa, viņi patiešām iemācās. Mūsu izglītības sistēma ļoti daudz kur ir būvēta vienkārši uz atkārtošanu. Ja tu mācies dzimtajā valodā, tev pietiek vienkārši atkārtot, ko skolotājs ir stāstījis, un tu jau esi nolicis. Mācoties svešvalodā, tev ir jāsaprot tēma, lai tu varētu runāt. Tā šobrīd ir krievvalodīgo priekšrocība. Viņi ļoti daudz ko ir spiesti saprast, lai iemācītos. Un darba tirgū tas arī dod lielas priekšrocības.

Kādas ir tavas prognozes par tiem jauniešiem, kas tagad skatās izrādes Zoom platformā – vai viņiem vajadzēs arī klātienes mākslu?

Pateicoties “Latvijas Skolas somai”, notiek mērķtiecīga auditorijas atjaunošana, ko neviens teātris pats nav darījis. Lielajos teātros ir bijis viens iestudējums gadā bērniem. Tas ir smieklīgi maz, lai runātu par mērķtiecīgu procesu. Es nedomāju, ka pusotra, divu gadu laikā Zoomā auditorija ir pazaudēta. Skaidrs, ka viņi ir guvuši citu pieredzi, un pavisam cita pieredze būs, kad viņi atnāks klātienē uz teātri. Cēsīs (Cēsu Mazajā teātrī – A.R.) uz izrādi “Dullais” jaunieši atnāca ar popkornu un kolu, jo viņi pirmo reizi bija uz teātri. Viņiem par teātri bija tāds pats priekšstats kā par kino. Viņi bija reāli pārsteigti, ka tā nedrīkst. Teātra uzdevums ir skaidrot, ka tā nav pieņemts. Vai arī par “sēdēšanu telefonos”. Nele (izrādes “Dullais” aktrise Nele Āboliņa – A.R.) vienas izrādes laikā salasīja trīs telefonus, sakot, ka pēc izrādes viņi tos dabūs atpakaļ. Ja vecāki nepatērē kultūru, tad viņu bērniem arī nav vajadzības patērēt kultūru. Vienīgais veids, kā viņi mācās, kas ir kultūra, ir caur “Skolas somu” vai pilnīgi “trakiem” skolotājiem, kas viņus ved uz kultūras pasākumiem. Domāju, ka tas veido augsni, lai kāda daļa no šiem jauniešiem vēlāk atgrieztos teātrī. Protams, viņi pazudīs vecumposmā 18 – 30 gadi. Tā ir viszūdošākā teātra paaudze. Šajā laikā viņi studē, vienlaikus strādā un vēl mēģina veidot ģimenes. Viņi ir nenormāli noslogoti, un viņiem ir citas prioritātes dzīvē. Pēc 30 gadu vecuma viņi ir sabūvējuši karjeras, sakārtojuši savu dzīvi un atgriežas teātrī jau kā pilnvērtīgi patērētāji. 

Šobrīd jūs primāri strādājat “Latvijas skolas somas” ietvaros?

Mēs ļoti daudz strādājama ar “Skolas somu”. Paralēli kopā ar Ģertrūdes ielas teātri, Valmieru un Dirty Deal Teatro esam kopējā projektā “Jauno maiņa”. Otrs virziens, ko mēģinām darīt un darīsim vēl vairāk, ir iet iekšā dziļāk Latgalē. Šobrīd mums ir izrāde par ebrejiem. Nākamais darbs būs par Latgales mālu jeb Latgales keramiku, kāda tā ir šodien un kāda tā bija vakar. Mums ir skaidrs, ko mēs gribam, bet pagaidām vēl ir neskaidrs, kā to realizēt.

Saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu mums ar Jāni Balodi ir projekts, kuru esam nodēvējuši par “Dziļurbumu”. Mēs gribam latvieti un kādu ārzemnieku ielikt viņiem pilnīgi svešā vidē Latgales laukos, lai urbtos dziļumā, mēģinot saprast, kas tas bija, un to pēc tam pārvērst teatrālā pieredzē.

Vēl viens jauniešiem domāts projekts, ir mākslas autoveikals. Kopā ar Pamelu Butāni esam iecerējuši mobilo mākslas festivālu, katru gadu izvēloties vienu vai divus ciematus – pilsētas Latgales reģionā, kur mēs strādātu ar vietējiem jauniešiem, radot  mākslas produktu. Šajā gadījumā tā nav obligāti izrāde. Tā var būt keramikas vai gleznu izstāde, ko veido jauniešu kopā ar profesionāliem māksliniekiem radīti darbi. Tad mēs atbraucam uz to vietu ar kādu koncertu, izrādi, un mums tur ir divu, trīs dienu festivāls, piemēram, Zilupē, Preiļos vai Rudzātos. Festivāla centrs joprojām ir Rēzekne, kur mēs visi satiekamies uz gala koncertu vai izrādi. Man liekas smieklīgi, ka centrālie pasākumi teātros, piemēram, simtgades svinībās, ir koncerti. Tas ir Latvijas paradokss – tā koncertu būšana teātros. Skaidrs, ka izrāde prasa daudz lielāku pieslēgšanās pakāpi no publikas. Uz koncertu var atnākt paskatīties, kā mans mīļākais aktieris, skaisti saģērbies, dzied. 

Primāri jūs Rēzeknes teātrī orientējaties uz bērniem, jauniešiem, tātad strādājat nākotnes skatītājam. Vai Rēzeknes teātrim ir arī pastāvīgā auditorija?

Pat ja ir tāda auditorija, tad, ņemot vērā, cik cilvēku šobrīd Latgalē ir vakcinējušies, mēs vispār varam aizmirst par klātienes izrādēm. Bērnu un jauniešu auditorija ir vienīgā, kurai mēs varam strādāt. Mēs mēģinājām pārdot izrādes pieaugušajiem. Pieci, seši cilvēki norezervē biļetes. Rezultātā mēs esam spiesti izrādi atcelt. Biļešu cenas ir smieklīgas – pieci līdz septiņi eiro, bet, ja tev ir jātaisa tests, tie ir vēl 15 eiro. Neviens Latgalē nemaksā 15 vai 25 eiro, lai aizietu uz teātri. Līdz ar to šobrīd ir ļoti skarbs izaicinājums, ko darīt ar “pieaugušo izrādēm”.

Kaut tajā pašā laikā, kad uz GORU bija atbraukušas “Tutas lietas”, viss bija pilns. Es gan nezinu, cik daudz tur bija vietējo un cik daudz atbraucēju. Uz kādu ļoti zināmu vārdu, iespējams, var dabūt publiku.

Kas bija tā “pieaugusī” auditorija, kas līdz kovidam apmeklēja Rēzeknes teātri?

Praktiski viņi visi ir savstarpēji pazīstami – skolotāji, dakteri un citi, kas netīšām iemaldās. Tāpēc, ja tas nav galīgais izklaides gabals, mēs sākām spēlēt uz skatuves ar visu publiku, t.i., 70 – 80 cilvēkiem. Šādi var nospēlēt 10 izrādes, ko kopumā noskatās 600 – 800 cilvēki. Tas arī ir cilvēku skaits, ar kuriem Rēzeknē un tās apkārtnē var rēķināties kā teātra patērētājiem. 

Mēs primāri strādājam uz jauno auditoriju, bet par šo “pieaugušo” auditoriju es neko šobrīd nevaru pateikt. Uz izrādi “Mans kaimiņš ebrejs” vietējā publika praktiski vispār nebija. Iespējams, dēļ Covid situācijas un vakcinēšanās. Iespējams, tādēļ, ka viņu izpratne par to, kas ir laba izrāde, atšķiras no manējās. Šeit mums ir vēl ļoti garš un tāls ceļš ejams. Pēc tās pašas manis iestudētās “Kaijas”, parunājot ar skatītājiem, dzirdu: “Jā, ļoti interesanti, bet tas nav Čehovs.” Patiesībā tur nav izsvītrots neviens vārds. Mēs esam pielikuši klāt četras dziesmas kā intermēdijas. Ir viena izmaiņa –Trigorins mums ir sieviete. Ja mēs tehniski skatāmies uz Čehova laiku, tad fakts, ka vecākai sievietei ir jaunāks draugs vīrietis, toreiz bija diezgan skandalozs. Samērojot mūsu izmaiņas ar šodienas apstākļiem, tas ir tikpat skandalozi vai pat ne tik skandalozi. Mēs to pat īpaši neakcentējam. Es šo skatītāju attieksmi pat nesauktu par skepsi. Tā drīzāk par neliela pieredze ar atšķirīgām teātra formām.

Kāda bija vietējo iedzīvotāju attieksme? Vai jums nepievienojās garāmgājēji uz ielas?

Tehniski telpa bija norobežota. Ja kāds teica, ka iet uz mājām vai kafejnīcu, mums bija jālaiž iekšā. Bija kādi pāris forši garāmgājēji ar riteņiem, bet bija arī pāris ekscesi ar vietējiem subkultūras elementiem. Vienā ainā vietējie iedzīvotāji izlika tumbu uz loga un pilnā skaļumā uzgrieza mūziku. Mēs piezvanījām uz policiju, bet viņi saka: “Jūs tur neko nevarat darīt. Viņš ir savā telpā un var tur darīt, ko grib.” Mēs, protams, atradām veidu, kā vienoties, bet tas galīgi nebija viegli.

Valmieras Vasaras teātra festivālā es jau pāris gadus novēroju tieši pretēju tendenci: vietējie iedzīvotāji nāk un skatās ap stūri.

Tas ir nenormāli forši. Es ceru, ka mums kādā brīdī būs līdzīgi. Es Valmierā skatījos KVADRIFRONA izrādi (“Marija un zibens” – A.R.), un tur vietējie bija paņēmuši krēslus, salika aiz žoga un skatītajās. Patiesībā tā ir augstākā atzinība, ja tavs vietas kaimiņš izvēlas apsēsties un paskatīties izrādi. Tas nozīmē, ka tu jau sasniedz pilnīgi citu auditoriju. Iziešana ārpus telpām vispār ir ļoti forša.

Kā tu domā, cik tālu teātris vispār ir gatavs iet ar publikas iesaisti?

Krista (režisore Krista Burāne – A.R.) bija uz kādu festivālu Anglijā, kur bija lekcija-izrāde par to, kā mēs esam teātri padarījuši par veselu, normālu cilvēku pasākumu ar to, ka izslēdzam gaismu, visiem ir jāsēž, jābūt klusiem. Tas ir noticis vairāku gadsimtu garumā. Šekspīra laikā skatītājs visai aktīvi dzīvoja līdzi, kaut vai ar to, ka pauda savas emocijas skaļi un līdzdarbojās, kas droši vien bija visai nomācoši aktieriem.

Šodien visi var redzēt visu, tādēļ teātra spektrs paliek aizvien plašāks. Katrs var atrast to, kas viņu saista. Skaidrs, ka jaunajai paaudzei ir vajadzīgi citādāki kairinātāji. Manā gadījumā izrādes formu tomēr nosaka ideja – tas, ko tu gribi izdarīt un panākt. Nezinu, vai kāds apzināti izvēlas iesaistīt. Tas vairāk izriet no tavas idejas, ko tu vēlies pateikt. 

Māra Ķimele mums teica, ka tev ir ļoti precīzi jāzina, kam tu taisi izrādi. Reizēm tu taisi sev. Es 90% gadījumos taisu sev un ceru, ka tas sakritīs ar auditoriju, kurai mēs esam mērķējuši izrādi. Parasti tā notiek. Ja tu izvēlies materiālu, kur darbības vide ir pilnīgi sveša, tad arī es mērķtiecīgi pētu to subkultūru, kas tur darbojas. Meklēju cilvēkus, kas var palīdzēt to izdarīt, un strādāju ar viņiem. 

Pēc kādiem atlases kritērijiem un principiem tu uzrunā režisorus darbam Rēzeknes teātrī?

Pēc tā, ko viņi dara. Vai ja mums ir kopīgas intereses. Otrs rādītājs, vai mēs šo režisoru varam atļauties. Pat Latvijas kontekstā ir režisori, kurus mēs nevaram atļauties. Viens ir viņu augstie honorāri, otrs, zinot, ar kādiem māksliniekiem viņi kopā strādā, kādas būs kopējās izrādes izmaksas.

Tas, uz ko es gribētu tiekties (ļoti ceru, ka arī izdosies...) – tā kā Rēzeknes teātris ir repertuāra teātris, būtu svarīgi izveidot kodolu ar diviem līdz trim režisoriem, kas strādāt tur uz vietas. Protams, aicinot arī klāt cilvēkus, bet vienlaikus pašiem mēģinot daudz nestrādāt citur ārpusē.

Tā kā iestudējuma procesi ir šausmīgi īsi, maksimums divi mēneši, pēc kuriem no tevis prasa rezultātu, tu patiešām dari to, kas tev sanāk. Nacionālajā teātrī, Valmierā, Liepājā un Dailē konkrētā režisora izrādes ir pilnīgi vienādas. Ja mēs kādi trīs, četri režisori nobraukājam un sezonā uztaisām tur izrādes, tad skatītājam īsti nav starpības, uz kuru teātri iet. Jā, atšķiras aktieri, bet pat strādājot tu mēģini no aktierim dabūt laukā vairāk vai mazāk līdzīgu rezultātu.

Tev ir jau padomā režisoru komanda, ar kuru tu gribētu strādāt?

Padomā man tāda ir, bet mēs to šobrīd nevaram atļauties. Vēl mums ir skaidrs, ka ir jādomā, kā atjaunināt trupu, aktieru vidējais vecums ir diezgan liels. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs pie sevis nedabūsim Kultūras akadēmijas beidzējus. Šis jautājums mums ir diezgan strauji jārisina. Līdzīgi kā Daugavpilij. 

Vai un kādas “Jorikam” ir attiecības ar Daugavpils teātri? Vai jūs jebkā mērojaties?

Mēs vienu reizi esam tikušies ar Oļegu (Daugavpils teātra vadītāju Oļegu Šapošņikovu – A.R.) un parunājuši.. Mēs kā režisori pārstāvam pilnīgi atšķirīgas domāšanas. Es gribētu atrast kādu lielāku mērķi, lai mēs varētu sadarboties. Droši vien, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta mūs uz to piespiedīs. Es ceru, ka Latgale dabūs šo titulu par spīti tam, ka citiem ir vairāk naudas. Tas būtu viens no spēcīgākajiem instrumentiem, kā Latgali sapurināt. Tur gan mēs varētu sadarboties.

Kā arī jautājumā par jauno aktieru apmācību, jo pirmo kursu viņi izaudzināja tepat mākslas skolā. Divarpus gadus ilga profesionālā apmācība būtu o.k. arī mums. Jautājums, protams, ir – kā šai programmai piesaistīt pedagogus? Zinu, ka arī Daugavpils domā par jaunu aktieru uzņemšanu nākamgad. Ja tie paši jaunieši mācīsies Rīgā, skaidrs, ka viņi uz Latgali vairs neatbrauks. Šeit tās iespējas ir miljons reižu mazākas nekā galvaspilsētā. Mēs jau redzam, cik grūti Valmieras teātrim ir noturēt cilvēkus. Tāpēc arī Liepājas teātris jaunos aktierus nemāca Rīgā, jo pēc tam viņi vienkārši neaizbrauc prom. Rīgā situācija un darba iespējas ir pilnīgi citas. Mēs redzam, ka šobrīd jaunajiem aktieriem reizēm ir izdevīgāk strādāt kā frīlanceriem un izmantot dažādās darba iespējas. Tas ir VKKF darbības rezultāts. Ja vēl vairāk sakārtotu sistēmu, tad šis lauciņš mainītos vēl vairāk. Es nedomāju, ka par labu vai sliktu, bet tas vienkārši mainītos. Piedāvājums kļūtu vēl daudzveidīgāks, jo teātru dažādība, daudzveidība un daudzums attīsta nozari kopumā. Domāju, ka mēs reāli viens ar otru nekonkurējam. Kaut kāda maza berzēšanās pastāv, bet patiesībā mēs papildinām viens otru. Nacionālā teātra skatītājs, kurš izlasa, ka Ģertrūdes ielas teātrī ir kāds aktieris no Nacionālā, iespējams, ziņkārības dzīts, aiziet palūrēt uz ĢIT. Mums bija skaista pieredze, kad uz izrādi “Taņas dzimšanas diena” (Ģertrūdes ielas teātra izrāde, režisors M. Eihe – A.R.) sāka nākt publika 40+, kuriem bērni bija iesākuši dāvināt biļetes. To varēja redzēt pēc tā, kā viņi ienāk zālē un nobīstas, ka nav, kur sēdēt. Zālē ir tikai garš svētku galds. Tu redzi, ka viņi nesaprot, ko tagad darīt. Kur es esmu nokļuvis?

Šis Covid laiks ir daudz ko izmainījis teātra valodā un formā. Iespējams, tas ir paplašinājis skatītāja pieredzi, izpratni par to, cik dažāds var būt teātris. Mūsu publika redzēja, ka teātris nav tikai ēka, zāle un skatuve. 

Lēnām jā. Man nav ilūziju par to, ka teātris varētu aiziet bojā. Tas ir bezcerīgi, ja kāds tā domā. Teātris būs citādāks. Tas jebkurā gadījumā atgriezīsies zālē. Iespējams, mazliet citādākā. Teātris un mūzika ir vienīgās formas, kas notiek tagad un šeit. Pateicoties tai, teātris kopš brīža, kad mēs lēkājām ap ugunskuru, pārveidojoties caur Grieķiju, Viduslaiku mistēriju, vienmēr ir atradis veidu, kā izdzīvot.