Dzīvības spēle
Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. 3. diena
Ja iepriekšējā dienā redzētā Elmāra Seņkova izrāde “Kristāla bērni” vēstīja par jaunības dienu ekspresīvākajiem un eksplozīvākajiem piedzīvojumiem, tad Edgara Mākena koncertizrāde “Jaunība” pievēršas daudz intīmākām pieredzēm. Iespējams, tādēļ, ka dzejas žanrs, kas izmantots dziesmu tekstiem, ierasti bijis piemērotāks daudz abstraktāku un vārdos grūti formulējamu jūtu izklāsmei.
Izrāde norisinās Valmieras Kultūras centra ēkas bijušajā kafejnīcā, kuras stikloto logu fasādei priekšā aizvilkti aizkari, skatuvi apgaismo koncentrētas gaismas kūlis, tādējādi radot ekskluzīva vakara atmosfēru. Vēlme apmeklēt visus iespējamos festivāla jauniestudējumus gan rezultējas faktā, ka izrādi baudu gaišas dienas vidū, tomēr tas netraucē mākslinieku iecerei, un, nozūdot tumšajā alā, izdodas aizmirst par spožo sauli un aktīvo pilsētas dzīvi aiz sienas. Skanot mūzikai, kuru izpilda Edgars Mākens, Paula Kronentāle, Edgars Rubenis, Emīls Dreiblats, Klāvs Lauls, Agneses Budovskas balsī izskan galvenokārt dzejnieču sieviešu refleksijas par mīlestību, pievēršoties tieši mazajām, sīkajām, ikdienišķajām par mīlestību atgādinošajām detaļām. Starp dziesmām skan Ivara Šteinberga krājuma “Jaunība” fragmenti par ceļošanu ar stopiem pāri Eiropai; savā ziņā tā ir lokāla “Keruaka ceļa” versija, kurā, lai gan citādi, iespējams sastapties ar tām pašām brīvības tēmām – priekšā ir daudz nezināmā, bet tu ļaujies. Visticamāk, tādēļ, ka vairums vai pat visi (atkarībā, kur novelk robežas) autori pieder mileniāļu vai vecākām paaudzēm, skats uz notikumiem ir nedaudz nosvērtāks, un rezultātā iestudējums iegūst nostalģisku noskaņu par laiku, kad, šķiet, viss bija vienkāršāk.
Festivālu noslēdzu ar, manuprāt, pašu spēcīgāko programmas darbu, kurš būtu pelnījis pilna apjoma recenziju, un mani priecē fakts, ka iestudējums tiks iekļauts Valmieras teātra repertuārā. Tā ir Mārtiņa Eihes izrāde – dokumentālas piezīmes par sievietēm divos karos “Izdzīvošanas piezīmes”, kuras dramaturģisko materiālu Krista Burāne radījusi, izmantojot Martas Hillers un Oksanas Zabužko tekstus.
Marta Hillers savā dienasgrāmatā, kas publicēta ar nosaukumu “Sieviete Berlīnē”, atklāj Otrā pasaules kara pēdējās dienas Vācijas galvaspilsētā, kad tur ienāk padomju karavīri un zvēriski izrīkojas ar tur palikušajām sievietēm un meitenēm. Viņas stāstu skatītājiem atklāj Gerda Embure. Ikreiz, kad Marta tiek izvarota, viņa pati vai Mārtiņš Liepa, kuram uzticēta gan padomju/krievu karavīra, gan citu atbalstošo personu loma, pāri galvai norauj viņas kleitu, tādējādi atstājot sievieti kailu un neizsargātu līdz brīdim, kad viņa aši uzvelk jaunu tērpu. Elements, kas izrādē tik spilgti neparādās, bet padara drūmo notikumu vēl šausminošāku, ir fakts, ka Martas izvarotāju lavīna, līdz viņai izdodas “paglābties” pie galantā Ivana, kurš pret viņu izturas kā līdzvērtīgu būtni, nevis tikai seksa objektu, ilgst nieka četras diennaktis.
Paralēli Berlīnes notikumu izklāstam Sandija Dovgāne skatītājus iepazīstina ar šodienas ukraiņu autores Oksanas Zabužko esejās pausto par savu pieredzi bezgalīgajā februārī, kas aizsākās 2022. gada 24. februārī, konfrontējot Rietumeiropas un pārējās pasaules pieņēmumus par Krieviju un centienus attaisnot tās noziegumus. Viņa oponē daudzu kara sākumā paustajam sašutumam par to, ka 21. gadsimtā kas šāds ir iespējams, atgādinot, ka ar varenajām Millenium svinībām vēsture nesākās no jauna, bet gan turpināja izritēt no 20. un iepriekšējo gadsimta notikumiem. Atsaucoties uz itāļu autoru Umberto Eko, viņa pielīdzina vēstures plūdumu upei, kas var apmest līkumu un nonākt turpat, kur iepriekš; jau kopš 1995. gadā publicētās esejas “Mūžīgais fašisms” autors vairākkārt vilka paralēles tobrīd notiekošajam ar pagājušā gadsimta 30. gadiem. Viņa aicina pārskatīt mājas bibliotēku plaktus, jo kara ceļš bruģēts ar grāmatām, kas kultivē līdzjūtību pret nozieguma izdarītāju. Viņas teikto vairākkārt cenšas slāpēt Mārtiņa Liepas varoņi, pāri telpai skaļi pārvietojot veļas mašīnu vai aicinot skatītājus klausīties tekstu “Puškina valodā. Bez tulkojuma. Ja zālē kāds to nesaprot – nekas, vienkārši klausieties vārdos, jo tie skan kā mūzika”. Pēc šiem vārdiem dzirdami lamām pilni ieraksti, kuros krievu karavīri atklāj Ukrainā padarītos noziegumus.
Oksana Zabužko un izrādes radošā komanda atgādina, ka nesodīts ļaunums nepazūd, bet gan atgriežas nozieguma vietā, pārliecināts par savu nesodāmību. Atliek vien cerēt, ka nesodītā roka šoreiz neaizsniegsies tik tālu un par izdarīto beidzot tiks sodīta.
Ņemot vērā, ka šī ir tikai otrā reize, kad ņemu dalību piedzīvojumā ar nosaukumu Valmieras Vasaras teātra festivāls, ar salīdzināšu daudz nodarboties nevaru, tomēr ar pārliecību varu atzīt, ka šis festivālam ir bijis ļoti veiksmīgs gads, piedāvājot sociālpolitiski aktuālus darbus, transformatīvas pieredzes gan skatītājiem, gan, pieņemu, arī izrāžu autoriem un ļaujot iepazīt šo Latvijas daļu vēl nedaudz vairāk, atgādinot, ka aizraujošas pieredzes meklējamas ne tikai lielajos kultūras centros un metropolēs, bet arī perifērijā. Kā secinājis igauņu semiotiķis Jurijs Lotmans, tieši semiosfēru perifērijā iespējama lielāka attīstība un tajā radītās struktūras, idejas un formas reprezentē šodienu, pretstatā centra – vakardienai.
Festivāla pirmās dienas dienasgrāmata lasāma šeit
Festivāla otrās dienas dienasgrāmata lasāma šeit
Rakstīt atsauksmi