2026. gada teātra jubilāri
2026. gada janvāris
1. janvāri aktrisei ALISEI BREHMANEI – 140 (1886–1981)!
Alise Brehmane dzimusi 1886. gada 1. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Latviešu dramatiskajos kursos un G. Gižicka mūzikas skolas dramatiskajos kursos. 1906. gadā iesaistījusies Apollo teātrī, kur spēlējusi nelielas lomas un dziedājusi korī. Bijusi Jaunā Rīgas teātra aktrise (1908–1914), kā arī spēlējusi Maskavas latviešu teātrī. Pēc atgriešanās Rīgā, iesaistījusies teātrī “Komēdija”, Pagaidu Nacionālajā teātrī Valkā (1918), Padomju Latvijas Strādnieku teātrī (1919) un pēc tam strādājusi Nacionālajā teātrī līdz 1947. gadam. Nozīmīgākā radošā darbība bijusi tieši Nacionālajā teātrī, kur viņai uzticētas atbildīgas lomas; kā arī savā tēlojumā apliecinājusi augstu skatuves kultūru. Vairākiem A. Brehmanes spēlētajiem tēliem raksturīgs traģiskais spēks un karaliska stāja.
Spēlējusi neskaitāmās teātra izrādēs Nacionālajā teātrī, tai skaitā tādās izrādēs kā “Augšāmcelšanās” (1919; Pirmā kantoriste), “Legro kundze” (1920; Marija Antuanete), “Karalis Līrs” (1921; Ragana), “Hamlets” (1923; Ģertrūde), “Trīnes grēki” (1923; Rembēniete), “Raudupiete” (1924; Raudupiete), “Pazudušais dēls” (1926; Matilde), “Sarkanais kungs” (1926; Barvede Trīniņa), “Vesela miesa” (1927; Tomberga kundze), “Žanna d’Arka” (1930; Izabella), “Maija un Paija” (1932; Zīle), “Pūt, vējiņi!” (1935; Zane), “Ausmas dēli” (1937; Rusteiķiene), “Vermlandieši” (1942; Līze), “Ne vienmēr runcim krējuma pods” (1947; Feona) u. c.
E. Virza: “Savas dvēseles pamatos viņa ir patiesa traģēde. Viņā ir daudz kopīga ar nelaimīgo Fedru un viņas latviešu māsu Raudupieti, kuru viņa spēlēs savā goda dienā. A. Brehmani var uzskatīt kā spēcīgas latviešu sievietes dvēseles katastrofu vispilnīgāko iztulkotāju. Ja runā par viņas mākslu, tad viņa, kaut gan impulsīva un no instinktiem izaugusi, tomēr tiek savaldīta caur lielu māksliniecisku disciplīnu. Viņas kustības un žesti žilbina – no tāda dziļa iekšēja ugunskura viņi nākuši.”
Uzzini vairāk Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
5. janvārī teātra režisoram un pedagogam ARKĀDIJAM KACAM – 95!
Arkādijs Kacs dzimis 1931. gada 5. Janvārī. Izglītību ieguvis vidusskolā Nikolajevā, Odesas Teātra skolā, kā arī Ļeņingradas Valsts teātra mūzikas un kinematogrāfijas institūta Režisoru fakultātē (1960). Strādājis Moldāvijas Beļcu Krievu teātrī, Odesas Padomju armijas teātrī, kā arī par režisoru Iževskas Dramatiskajā teātrī. 1964. gadā sācis strādāt par Rīgas Krievu drāmas teātra galveno režisoru. Savulaik bijis arī Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs (1963–1988) un režisors Vahtangova Valsts akadēmiskajā teātrī (1988–2002). Režisējis izrādes dažādos Maskavas teātros, kā arī Latvijas Nacionālajā teātrī un Dailes teātrī. Teātra mākslu pasniedzis Latvijas Valsts konservatorijā un Mičiganas štata universitātē.
Veidojis režijas tādām izrādēm kā “Grēcīgā sādža jeb Aizmirstais velns” (1965), “Dibenā” (1966), "Kaukāza krīta aplis" (1968), “Žanna d’Arka” (1972), “Arī gudrinieks pārskatās” (1973), “Temps – 1929” (1973), “Sarunas ar Sokratu” (1974), “Barbari” (1974), “Pīļu medības” (1976), “Skroderdienas Silmačos” (1980), “Revidents” (1981), “Krauja” (1982), “Kaija” (1983), “Hamlets” (1988), “Ienesīga vieta” (2003) u. c.
1981. gada “Literatūra un Māksla” izdevumā Nr. 2 rakstīts: “Inscenētājā Arkādijā Kacā mani vienmēr saista viņa augstais profesionālisms. Lai cik drosmīgu uzveduma risinājumu viņš ierosinātu, tā nekad nebūs avantūra. Režisora avantūrisms man nozīmē tādu uzveduma risinājumu, kurš ir pretrunā ar dramaturģiskā materiāla garu vai arī netiek nodrošināts ar pārliecinošu aktieru iemiesošanos. Varbūt tieši tādēļ viņa uzvedumi ilgi dzīvo teātra repertuārā. To ritmi vienmēr ir stingri izvērsti, tie nodrošināti ar ekspluatācijas gaitā grūti izļogāmu programmu.”
8. janvārī kino un teātra aktierim ARNIM LĪCĪTIM – 80 (1946–2022)!
Arnis Līcītis dzimis 1946. gada 8. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas 1. vidusskolā, kā arī Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970). Savulaik darbojies Drāmas teātrī (1966–1976), Valmieras teātrī, Jaunatnes teātrī (1978–1992) un Krievu drāmas teātrī, neatkarīgajā teātrī “Kabata” u. c.
Viņa tēlojumam raksturīgs dabisks artistiskums un izkopta formas izjūta. Spēlējis tādās teātra izrādēs kā “Pūt, vējiņi!” (1968), “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968), “Pelnrušķīte” (1971), “Santakrusa” (1971), “Vasarnieki” (1972), “Lorencačo” (1973), “Brīnumainā kurpniece” (1974), “Laupītāji” (1975), “Maija un Paija” (1977), “Ceļš uz Duvru” (2013), “” () u. c.
Darbojies arī kino, Rīgas kinostudijā filmējies no 1965. gada. Filmējies vairāk nekā 160 filmās un seriālos. Zināmākā filma, kurā filmējies, ir “Aveņu vīns” (1984; Juris), filmējies vēl tādās filmās kā “Egle rudzu laukā” (1972; Andrejs), “Cietoksnis” (1978; kapteinis Skvorcovs), “Ilgais ceļš kāpās” (1981; dakteris Lorans), “Mirāža” (1983; policists), “Svešais” (1988; Ziga tēvs), “Depresija” (1991; Volodja), “Baiga vasara” (2000; vēstnieks Derevjanskis) u. c.
O. Štāls: “Arnim bija ļoti viegli piemeklēt repertuāru, viņam ir unikāla balss: gan basbaritons, gan augstais tenors – ļoti reta parādība. Tas dzirdams arī diskos.”
8. janvārī apaļa jubileja Dailes teātra aktrisei KATRĪNAI GRIGAI!
Katrīna Griga dzimusi 1996. gada 8. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Preiļu 1. pamatskolā (2012), Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā (2015), mācījusies Preiļu Mūzikas un mākslas skolā. 2021. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktiera specialitātē. Dailes teātra aktrise kopš 2021. gada.
Spēlējusi tādās Dailes teātra izrādēs kā “Nachtland” (2025; Nikola), “Lauzto siržu klubs” (2025), “Meža gulbji” (2024; Ministre / Vecā kaija), “Meistars un Margarita” (2024; Niza / Lukiņišna), “Spīdolas nakts” (2023; Dedze), “Leopoldštate” (2023; Sallija), “Esiet sveicinātas, skumjas” (2021; Elza), “Zemdegas” (2021; Veldze) u. c. Turklāt Valmieras teātrī spēlējusi tādas izrādēs kā “Meklētāji” (2021; Adorija), “Jaunākā brāļa vasara” (2020; Ilga), “Viktorija” (2019; Viktorija) u. c.
K. Griga par to, kas ir teātris: “Vieta, kur piedzimt, nomirt un transformēties – pārnestā nozīmē. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka manai personībai ir bezgalīgi daudz seju. Teātris ir tā vieta, kur man tiek dota iespēja katru no šīm sejām iedzīvināt caur lomu. Tā ir milzīga bagātība.”
Uzzini vairāk Dailes teātra tīmekļvietnē
Iesakām izlasīt interviju ar Katrīnu Grigu
Iesakām arī noskatīties raidījumu “Teātra garša” ar Juri Kalniņu un Katrīnu Grigu
12. janvārī Latvijas Nacionālā teātra aktierim JĀNIM SKANIM – 75!
Jānis Skanis dzimis 1951. gada 12. janvārī Jaunjelgavā. Izglītību ieguvis Jaunjelgavas vidusskolā un Biržu internātpamatskolā, kur darbojies ar vieglatlētikā, bijis Latvijas čempions augstlēkšanā. Nacionālā teātra aktieris kopš 1975. gada. “Teātrī ienācis kā lirisks raksturlomu tēlotājs ar sportisku stāju un dzejnieka dvēseli, kas vēlāk apliecinās arī dažādās literārās izpausmēs, rakstot ne tikai dzeju, bet trāpīgus kolēģu portretus žurnālam “Liesma””. Piedalījies arī Latvijas Nacionālās operas un baleta operetē “Sikspārnis”, bijis teicējs rokoperā “Lāčplēsis”.
Spēlējis neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Santakrusa” (1971; Matroži), “Skroderdienas Silmačos” (1975; Joske), “Lielo cerību stunda” (1977; Roberts Klāsons), “Moljērs” (1978; Zaharijs Muarons), “Revidents” (1981; Osips), “Alberts” (1983; Dzintris), “Trīs draugi” (1990; Oto Kesters), “Cietsirdīgās spēles” (2005; Terentija tēvs), “Mērnieku laiki” (2007; Tenis), “Osedžas zeme” (2012; Čarlzs Eikens), “Divu kungu kalps. Anno 1963” (2013; Loids Boatengrs), “Uguns un nakts” (2015; Aizkrauklis), “Klūgu mūks” (2017; Zaltarublis, Sētnieks, Ievainotais, Markuničs), “Katls” (2019; Ako vectēvs) u. c.
Nacionālā teātra tīmekļvietnē par J. Skani rakstīts: “Jānis savā ziņā ir katra režisora sapnis – gatavs dažādiem uzdevumiem, uzmanīgs un padevīgs režisora iecerēm, bez aizspriedumiem pret lielu un mazu lomu nozīmīgumu. Viņam ir teicama humora izjūta, ko ilgus gadus baudīja visi Teātra dienas un politisku joku piekritēji, tomēr pašā Jānī ir arī kāda traģiska stīga, ko vērīgs skatītājs pamanīs viņa acīs, balss intonācijā un gaitā.”
V. Lūriņš: “Skanī ir lēkšanas atspere, kaut arī bijuši tādi triecieni, ka likās - vairs necelsies. Ir nogāzts pa podam, arī kļūmju bez gala, tur nav ko brīnīties. Brīnums tikai, kur viņš ķer drosmi tais savās kļūdās un vājībās atzīties.”
Uzzini vairāk Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša” ar Jāni Skani un Janu Herbstu
Iesakām arī noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!” ar aktieri Jāni Skani
12. janvārī MAESTRO RAIMONDAM PAULAM – 90!
Raimonds Pauls dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas Mūzikas institūta muzikālajā bērnu dārzā, Rīgas pilsētas Spilves pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kā arī Latvijas Valsts konservatorijas Hermaņa Brauna klavieru klasē (1953–1958), turklāt vēlāk pie profesora Jāņa Ivanova apguva kompozīciju (1962–1965). Radījis mūziku vairākiem mūzikliem, trīs baleta izrādēm, vairāk nekā 50 filmām. Savulaik bija Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents (1964–1971). Kopš 1986. gada ir Teātra darbinieku savienībā.
Komponējis mūziku neskaitāmām Dailes teātra, Latvijas Nacionālā teātra, leļļu teātra, Rīgas Operetes teātrī, Jaunatnes teātra u. c. teātru izrādēm. Radījis mūziku tādām Dailes teātra izrādēm kā “Filma top...” (1966), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, 2001), “Meža gulbji” (1995, 2005, 2024), “Šerloks Holmss” (1979), “Džons Neilands” (1982, 2012), “Leģenda par Zaļo Jumpravu” (2000), “Cits Šerloks Holmss” (2006) u. c. Turklāt Nacionālajā teātrī tapusi mūzika tādām izrādēm un mūzikliem kā “Man trīsdesmit gadu” (1962), “Silta, jauka ausainīte” (1973), “Tikai muzikants” (1987), “Mērnieku laiki” (2007), “Sapnis par Brodveju” (2009), “Sudraba slidas” (2011), “Man 30 gadu” (2018) u. c.
Tāpat radījis mūziku radiouzvedumiem un raidlugām, Maestro mūzika iedzīvinājusi arī leļļu teātra izrādes, piemēram, “Saslauku vecis” (1962, 1964), “Runčuks Punčuks” (1968, 1998), “Velniņi” (1969), “Ceturtais skriemelis” (1985), “Kā ruksītis ciemos gāja” (1996) u. c.
Radījis mūziku arī neskaitāmām filmām, tai skaitā tādām filmām kā “Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), “Vella kalpi” (1970), “Dāvana vientuļai sievietei” (1973), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Ilgais ceļš kāpās” (1981), “Dubultslazds” (1985), “Likteņdzirnas” (1997) u. c.
Iesakām ielūkoties tīmekļvietnē par Maestro Raimondu Paulu
Tāpat iesakām izlasīt “Nacionālās enciklopēdijas” šķirklī par Raimondu Paulu
18. janvārī Valmieras teātra aktrisei REGĪNAI DEVĪTEI – 70!
Regīna Devīte dzimusi 1956. gada 18. janvārī Amūras apgabalā. Izglītību ieguvusi Valmieras 4. vidusskolā (1974), Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1977), kā arī Teātra mākslas institūtā Maskavā (1985). Valmieras teātra aktrise un izrāžu vadītāja kopš 1978. gada.
Spēlējusi neskaitāmās izrādēs Valmieras teātrī, tai skaitā tādās teātra izrādēs kā “Pasaulīt, tu ļaužu ēka…” (1978; Zanīte), “Sprīdītis” (1982; Lienīte), “Jo pliks, jo traks” (1988; Jete), “Jāņu nakti negulēju” (1992; Lelde), “Leļļu nams” (1994; Helēna), “Anna Kareņina” (1996; Annuška), “Atraitnes” (1999; Roza), “Sarkangalvīte” (2002; Lācenīte), “Dīvainais pāris” (2005; Silvija), “Līdz pavasarim” (2008; Regīna), “Ķiršu dārzs” (2009; Līze), “Mākoņains, iespējams skaidrosies” (2011; Mudrīte), “Līgava bez pūra” (2012; Katja), “Rudenīgais blūzs” (2015; Lūcija), “Kalendārs mani sauc” (2022; Oskara mamma) u. c.
Valmieras teātra tīmekļvietnē par R. Devīti rakstīts: “Maiga, pievilcīga aktrise ar pašapzinīgas sievietes šarmu. Jaunībā izspēlējusies dabasbērnu lomās, aktrise vēlāk saviem tēliem piešķīrusi daudz asprātības un labvēlīgas ironijas. Līdztekus dažādu lomu atveidošanai aktrise pilda izrāžu vadītājas pienākumus, un savu talantu liek lietā kolēģu apvaldīšanā gudrā un humorīgā veidā.”
R. Devīte: “Saka jau, ka ikvienam aktierim ir jābūt kā psihologam, kā izmeklētājam, visu laiku jāuzdod jautājumi, lai saprastu, kāpēc viņa attēlotais varonis ir šādi rīkojies, kāds bija motīvs, kādas emocijas. Šo ieradumu esmu paņēmusi arī ikdienā un ļoti bieži analizēju cilvēkus.”
Par aktrisi uzzini vairāk Valmieras teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties “Daudz laimes, jubilār! Aktrise Regīna Devīte”
23. janvārī apaļa jubileja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei JEĻENAI SIGOVAI!
Jeļena Sigova dzimusi 1976. gada 23. janvārī. Izglītību ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā (1997). Pēc studiju beigšanas strādāja Rīgas Jaunatnes teātrī. Pēc tam – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Spēlējusi tādās MČT izrādēs kā “Ne vienmēr runcim krējuma pods” (2011), “Tango ar Stroku” (2012; Pirmā komjauniete), “Fro” (2014), “Mīlēt” (2016), “Gandrīzlaime” (2017; Sāra), “Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess” (2019; Eloīza de Vilfora), “Vecās dāmas vizīte” (2023; Illa sieva), “Robins Huds” (2023; Klotilde, lēdijas Mariannas kalpone), “Man ar tevi ir labi” (2024), “Lēdija Makbeta” (2025; Kalpone), “Seši Šerloki” (2025) u. c.
Vairāk par aktrisi uzzini MČT tīmekļvietnē
25. janvārī Liepājas teātra aktierim MĀRTIŅAM KALITAM – 40!
Mārtiņš Kalita dzimis 1986. gada 25. janvārī. Izglītību ieguvis Klaipēdas Universitātē, kā arī Kultūras akadēmijas programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” specializācijā “Teātra režija”. Kopš 2009. gada ir Liepājas teātra aktieris.
Spēlējis tādās Liepājas teātra izrādēs kā “Kauja pie…” (2009; Skolotājs), “Ugunī” (2010; Edgars, staļļa puisis), “Malēnieši” (2012; Malēnietis), “Indulis un Ārija” (2014; Indulis), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (2015; Resnītis), “Portreti. Vilki un avis” (2015; Berkutovs), “Heda Gablere” (2017; Lavborgs), “Purva bridējs ugunī” (2019; Puisis), “Roberto Zuko” (2019; Skuķa brālis, arī bērns), “Igauņu bēres 1999” (2022; Sass), “Rītausma Vakaros” (2024; Dzejnieks, Zvērs), “Baltijas teļš” (2025; Mārtiņš), “Trīs bēres un divas kāzas” (2025; Kārlis Silabriedis) u. c.
Radījis režiju tādām izrādēm kā “Tas arī viss” (2021), “Medus garša” (2023), “Patakoļako un teātra visums” (2023), “Freimanis” (2026), mini seriālam bērniem “Patakoļako” (2020) u. c.
M. Kalita: “Veidojot izrādi, ir kaut kāda pasaule, cilvēki un viņu dzīves, ko tu mēģini atvērt un atklāt. Tiklīdz tas ir izdarīts, un pasaule ir tāda, kādu tu visu laiku esi lolojis, tev ir jāpazūd. Bet aktieris paliek. Viņš var ar to dzīvot. Režisoram to bērnu atņem. Un ir jau arī jālaiž vaļā, jo izrāde, tāpat kā dzīve, nekad nebūs gatava. Līdz ar to vairāk izbaudīt varu kā aktieris. Jo tas notiek katru reizi, kad esi uz skatuves.”
Uzzini vairāk Liepājas teātra tīmekļvietnē
Iesakām izlasīt KrodersLV interviju ar Mārtiņu Kalitu
26. janvārī aktierim, Dailes teātra direktoram JURIM ŽAGARAM – 65!
Juris Žagars dzimis 1961. gada 26. janvārī Cēsīs. Izglītību ieguvis Cēsu 1. vidusskolā, Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē (1986). Savulaik bijis Jaunatnes teātra aktieris (1985–1992). 1993. gadā sāka strādāt Dailes teātrī. Kopš 2020. gada ir Dailes teātra direktors. No 2007. gada Cēsu mākslas festivāla direktors. Filmējies arī kino.
Spēlējis neskaitāmās Dailes teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Kad mēs, mirušie, mostamies” (1993; Ulfheims), “Ugunī” (1994; Edgars), “Pūt, vējiņi!” (1998; Uldis), “Āksts” (2000; Viljems Herberts), “Hamlets” (2003; Klaudijs), “Pērs Gints nav mājās” (2007; Pērs Gints), “Marija Stjuarte” (2010; Amijs), “Izraidītie” (2014; Bens), “ART” (2017; Seržs), “Purva bērni” (2019; Vecais), “Talantīgais misters Riplijs” (2020; Herberts Grīnlīfs) u. c. Turklāt Jaunatnes teātrī spēlējis tādās izrādēs kā “Es savos zābakos” (1986; Āris), “Mazais ganiņš” (1987; Bērns), “Vārnu ielas republika” (1989; Osis), “Lupatu Anna” (1991; Tētis) u. c.
J. Žagars: “Manas smadzenes nespēj strādāt, ja nav stresa. Tur ir tāds maģisks moments – aizkulisēs tev ir uztraukums, bet, kad uzej uz skatuves, tas pēkšņi tā kā beidzas, vairs nav. Ja uztraukuma pirms tam nav, ja tu neesi sevī akumulējis to enerģiju, tad tur nekas labs uz skatuves neiznāk. Tā ir interesanta profesionāla specifika, ko tu visu laiku sevī attīsti. Protams, ja ir maza loma, bez īpašas atbildības, tas ir citādāk, bet, ja loma ir liela un atbildīga, šis stress ir obligāti nepieciešams.”
Vairāk par Juri Žagaru uzzini Dailes teātra tīmekļvietnē
28. janvārī aktrisei GUNTAI VIRKAVAI – 75!
Gunta Virkava dzimusi 1951. gada 28. janvārī. Izglītību ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas t. s. Nacionālā teātra kursā Alfreda Jaunušana vadībā (1975), pēc tā pabeigšanas pieņemta darbā teātra štatā. Aktrises dzīvesstāsts lasāms Ainas Liepiņas grāmatā “Gunta Virkava – nakts sarunas” (2013).
Spēlējusi neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Trakā diena jeb Figaro kāzas” (1976; Suzanna), “Spartaks” (1977; Mirca), “Spānijas Isabella” (1983; Isabella), “Heda Gablere” (1991; Heda Gablere), “Ceplis” (1995; Berta), “Pasaka par koka sirsniņu” (1995; Lapsa), “Amariļļi” (2007; Naģe), “Smiltāju mantinieki” (2008; Liena), “Ļaunais gars” (2008; Līze), “Latgola.lv” (2010; Pastniece), “...bagātā kundze” (2013; Pārdevēja), “Avantūrista grēksūdze” (2015; Baņķiera sieva, Prostitūta, Marķīze de Venosta) u. c.
Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē par G. Virkavu rakstīts: “Guntai Virkavai raksturīga vitalitāte, pašlepnums un vēlme mirdzēt, ko viņa arī atklāj gan temperamentīgās varonēs jaunības gados, gan ekscentriskās un pašapzinīgās sievietēs brieduma periodā.”
E. Freibergs V. Lūriņš: “Gunta ir aktrise ar sirdi un dvēseli!”
Vairāk par Guntu Virkavu uzzini Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
2026. gada februāris
3. februārī apaļa jubileja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei VERONIKAI PLOTŅIKOVAI!
Veronika Plotņikova dzimusi 1976. gada 3. februārī. Izglītību ieguvusi Rīgas Krievu drāmas teātra studijā, Semjona Loseva kursā (1997). Kopš 1997. gada ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise.
Spēlējusi neskaitāmās MČT izrādēs, tai skaitā tādās kā “Kaija” (Ņina Zarečnaja), “Kabīrijas naktis” (Kabīrija), “Marija Stjuarte” (Marija Stjuarte), “Kerija” (Kerija), “Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā” (Lāra), “Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess” (2019; Mersedesa; vēlāk grāfiene de Morsera), “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (2023; Emīlija) “Centrālparka Rietumi” (2023; Kerola), “Pelnrušķīte” (2024; Marianna), “Tartifs” (2024; Elmīra, Orgona sieva), “Lēdija Makbeta” (2025; Lēdija Makbeta) u. c.
V. Plotņikova: “Māksliniekam, aktierim, dziedātājam iekšējā sajūta pasaka priekšā, izdarīji darbu labi vai nē. Atšķirībā no cilvēku vērtējuma šī sajūta nekad nepieviļ, nekad nepiemāna. Tikai pats var saprast, vai izdarīji visu uz 150 procentiem, vai tikai uz 30.”
Vairāk par aktrisi Veroniku Plotņikovu uzzini MČT tīmekļvietnē
4. februārī aktierim un režisoram VALDIM LŪRIŅAM – 75!
Valdis Lūriņš dzimis 1951. gada 4. februārī. Izglītību ieguvis Rīgas 49. vidusskolā (1969), Konservatorijas Teātra fakultātē sākumā kā aktieris un tad režisors. Dailes teātra izrādēs “Motocikls” un “Idiots” piedalījies jau vidusskolas gados. Kopš 1975. gada Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors. Diplomdarba izrādi iestudējis 1983. gadā. Iestudējis izrādes ne tikai Nacionālajā teātrī, bet arī Liepājas teātrī. Septiņdesmito gadu otrajā pusē izsācis Teātra dienu tradīciju Doma laukumā, kas tapusi kā aktieru pašiniciatīva, pulcējot daudz skatītāju.
Radījis režiju neskaitāmām izrādēm, tai skaitā tādām kā “Spartaks” (1977), “Emīls un Berlīnes zēni” (1979), “Karnevāls (Žanna d’Arka)” (1982), “Mirabo” (1987), “Trīs draugi” (1990), “Suns” (1992), “Cilvēks grib dzīvot” (1997), “Aktieri” (2001), “Sasiesim astes” (2003), “Saulriets” (2004), “Bille” (2009), “Latgola.lv” (2010), “Trubadūrs uz ēzeļa” (2013), “Latgola.lv – 2” (2014), “Zvani Žurkai 112!” (2017) u. c.
Turklāt kā aktieris spēlējis tādās izrādēs kā “Rudens dārzs” (1975; Leons), “Prom, kaulainā, prom” (1978; Andrus Štats), “Doina” (1981; Fima), “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” (1982; Džims un Nēģeris), “Rīga” (1998; Tomsons), “Ak, tētīt...” (2016; Andrē) u. c.
V. Lūriņš: “Nav gatavas programmas, kā sadzīvot ar otru cilvēku. Mēs visu mūžu mācāmies labestības ābeci. Tas ir nepārtraukts ceļš, un šajā ceļā es mēģinu nedarīt ļaunu cilvēkiem, ar ko esmu kopā, kas man ir nozīmīgi. Tie var būt arī sveši cilvēki. Katram ir kāds tumšais stūris dzīvē, kad šķiet, ka tas, ko dari, nevienam nav vajadzīgs. Tādā brīdī nevis izcila teātra recenzija vai slavas dziesma jubilejas reizē, bet gan uz ielas pateikts teikums – es biju uz jūsu izrādi, un man tā ir svarīga – akumulē vēlmi strādāt, darboties, noticēt sev. Nekas daudz, vien pusotrs teikums, ko pateicis cilvēks, kuru nepazīsti. Bet šie vārdi paceļ tevi spārnos.”
Vairāk par Valdi Lūriņu uzzini Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša”, kur sarunājas Valdis Lūriņš un Anete Krasovska
Iesakām arī ieskatīties KrodersLV tīmekļvietnē
14. februārī rakstniekam, aktierim un režisoram ĀRIJAM GEIKINAM – 90 (1936–2008)!
Ārijs Geikins dzimis 1936. gada 14. februārī Rīgā. Izglītību ieguvis Jelgavas vakarskolā, Dailes teātra 3. aktieru studijā (1962), kā arī A. Lunačarska Teātra mākslas institūta Režijas fakultātē. Jelgavas Kultūras nama dramatiskajā kolektīvā spēlējis režisora Jāņa Lūsēna veidotajās izrādēs. Savulaik bijis aktieris Liepājas teātrī (1963–1964) un Dailes teātrī (1976–1979), kā arī režisors Jaunatnes teātrī (1968–1970), Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama Tautas teātrī (1974–1976; kopš 1980) u. c. Tāpat bijis aktiermeistarības pedagogs Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā (1968–1970) un Latvijas Kultūras akadēmijā (1992–1993).
Pirmā profesionālajā teātrī izrādītā luga “Leģenda par Kaupo” (1973; Valmieras teātrī, rež. O. Kroders), ar šo lugu viņš aizsāka nacionāli vēsturisko lugu iestudējumu tradīciju latviešu teātrī. Teātros iestudētas tādas Ā. Geikina lugas kā “Putenī” (1978; Dailes teātrī, rež. J. Strenga), “Leģenda par Kaupo” (1980; Igaunijas Lidijas Koidulas Pērnavas drāmas teātrī, rež. I. Normets.), “Saules dieva Fēba rotaļas” (1987; Nacionālajā teātrī, rež. Ā. Geikins), “Reiz dzīvoja kāds Jātnieks...” (1988; Nacionālajā teātrī, rež. M. Kublinskis), “Saimnieks” (1993; Dailes teātrī, rež. Ā. Geikins), “Dona Žuāna savaldīšana” (2001; Valmieras teātrī, rež. Ā. Geikins) u. c.
I. Sekste: “Lugu mākslinieciskajam veidojumam raksturīga augsta nosacītības pakāpe, daudzslāņaina kompozīcija. Galvenās tematiskās līnijas – tautas vēsture, cilvēka garīgās pasaules netveramība”.
Iesakām noskatīties raidījumu “Literatūre”
17. februārī teātra un kino aktrisei un režisorei DZINTRAI KLĒTNIECEI – 80 (1946–2016)!
Dzintra Klētniece dzimusi 1946. gada 17. februārī. Izglītību ieguvusi Rīgas 2. vidusskolā (1964) un Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970). Bijusi aktrise Valmieras teātrī (1970–1975), Liepājas teātrī (1975–1991), kā arī bijusi režisore, direktore un aktrise Daugavpils teātrī (1991–1994). Savulaik bijusi arī teātra “Kabata” aktrise un režisore (1995–1997).
Spēlējusi neskaitāmās izrādēs, tai skaitā tādās kā “Teikuma vidū punktu neliek” (1970; Oļa), “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi” (1972; Ģertrūde), “Niskavuori Heta” (1974; Lovīsa), “Sešas vecmeitas un viens vīrietis” (1975; Eka), “Makbets” (1977; lēdija Makbeta), “Uguns un nakts” (1977; Laimdota), “Stilīgais un viņa meita” (1980; Ļusja), “Spēlēsim Strindbergu” (1982; Alise), “Dzimtene” (1986; Čāpiņiete), “No saldenās pudeles” (1994; Lavīze), “Pēdējā izrāde” (1996; Amanda) u. c.
Filmējusies arī kino, kur nozīmīgākās kino lomas bijušas tādās Rīgas Kinostudijas spēlfilmās kā “Mana ģimene” (1982; Baibas māte), “Sprīdītis” (1985; Pamāte), “Dīvainā mēnesgaisma” (1987; Leontīne), “Maija un Paija” (1990; Ragana).
“Dzintrai nepiemita dīvas cēlums, taču viņai piemita kas daudz būtiskāks – savdabīgs, neikdienišķs talants. Ja saslēdzās visas zvaigznes, tad Dzintra uz skatuves radīja tādu supernovas eksploziju, kas lika aizmirst par visu citu. Dzīvē saskarsme ar viņu nebija viegla. Tagad šķiet, ka viņa ikdienā piemērīja sev dažādas lomas, rakņājoties pat savā zemapziņā un izvelkot ārā slēptākās emocijas – izspēlēs šo šajā situācijā – redzēs, kas sanāk! Izdevās satricināt ikdienību? Tad noderēs uz skatuves!”
Iesakām izlasīt interviju ar Dzintru Klētnieci
25. februārī dramaturģei un režisorei BAŅUTAI RUBESAI – 70!
Baņuta Reubesa dzimusi 1956. gada 25. februārī Toronto. Izglītību ieguvusi Karalienes universitātē Kanādā, kur ieguvusi bakalaura grādu vēsturē un drāmā (1977), kā arī Oksfordā ieguvusi doktora grādu vēsturē (1981). B. Rubesas galvenā joma vienmēr ir bijusi teātris, kur darbojusies kā dramaturģe, režisore, aktrise un organizētāja Ziemeļamerikā un Eiropā. No 1998. gada līdz 2012. gadam dzīvojusi un strādāja Latvijā. Pasniedz teātra un skatuves mākslu Toronto Universitātē, raksta grāmatas un iestudē izrādes.
Izrādes iestudējusi ne tikai ārzemēs, bet arī Latvijā, tai skaitā Jaunajā Rīgas teātrī, teātrī “Kabata”, Latvijas Nacionālajā operā u. c. Režiju radījusi tādām izrādēm kā “Putnu opera” (LNO), “Zelta meitenes” (JRT), “Iespējamās pasaules” (JRT), “Glābšanās no Trojas” (Liepājas Karostas krastā), “Sidraba šķidrauts” (JRT), “Atriebēja” (Teātris “Kabata”) u. c. Sarakstījusi tādas lugas kā “Ak, pilot!”, “Galva maisā”, “Trausls ledus”, “Putas”, “Tango Lugāno”, “Tev, Anna” u. c.
“Viņas darbības pamatā ir viņas dziļās vēsturiskās un literārās zināšanas un fundamentālā pārliecība, ka skatuves māksla var mainīt pasauli uz labo. Viņas darbos bieži parādās feminisma un diasporas tēmas, kā arī cilvēces cīņa izdzīvot un pārvarēt vardarbīgo un nežēlīgo pasauli.”
Uzzini vairāk: https://banuta.com/?page=2
2026. gada marts
2. martā aktierim, dramaturgam ĒRIKAM VILSONAM – 70!
Ēriks Vilsons dzimis 1956. gada 2. martā. Izglītību ieguvis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļas dramatiskā teātra aktiera specialitātē (1982), kā arī Liepājas Universitātes rakstniecības studijās (2014). Liepājas teātra aktieris kopš 1985. gada. Savulaik piedalījies arī Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra izrādēs.
Spēlējis daudzās Liepājas teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Kamēliju dāma” (1985; Armāns Divāls), “Sargs” (1988; Astons), “Par purna tiesu” (1990; Andrejs), “Sapnis vasaras naktī” (1992; Tēzejs), “Santa Krusa” (1995; Pedro), “Pērs Gints” (1997; Pērs), “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1999; Mati), “Otello” (2000; Kasio), “Mazais princis” (2001; Lidotājs, Sent-Ekziperī), “Romeo un Džuljeta.Mīts” (2004; Pariss), “Dāma bez kamēlijām” (2006; Sems), “Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu. Pirmais stāsts” (2008; Rulle), “Citi balti krekli” (2009; Cēzars Kalniņš), “Vecās dāmas vizīte” (2016; Skolotājs), “LUV” (2017; ), “Harijs Berlins” u. c.
Vairāk par Ēriku Vilsonu uzzini Liepājas teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!”
Iesakām arī noklausīties sarunu ar aktieri
8. martā režisoram DŽ. DŽ. DŽILINDŽERAM – 60!
Dž. Dž. Džilindžers dzimis 1966. gada 8. martā Kazahstānā. Izglītību ieguvis Jēkabpils 3. vidusskolā, Rīgas Tehniskajā universitātē (1984–1987), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režisoru un aktieru apvienotajā kursā (1993–1996). 1997. gadā angažēts par režisoru Dailes teātrī. Kopš 2010. gada Dailes teātra galvenais režisors, toties no 2012. gada līdz 2019. gadam – mākslinieciskais vadītājs.
Galvenokārt iestudējis izrādes Dailes teātrī un Liepājas teātrī. Dailes teātrī iestudējis neskaitāmas izrādes, tai skaitā tādas kā “Trīs māsas. Ne Čehovs” (1997), “Spēle ar uguni” (1998), “Fausts. Deus ex machina” (1999), “Trīs draugi – Hemingvejs, Selindžers, Bekets” (2003), “Ludviga prodžekts” (2004), “Lolita” (2007), “Amour fou” (2010), “Milēdija” (2014), “Bannija Manro nāve” (2017), “ART” (2017),“Neiespējamā misija” (2019) u. c. Izrādes iestudējis arī Daugavpils teātrī, Valmieras teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, studijteātrī “Skatuve” u. c. Toties Liepājas teātrī iestudējis tādas izrādes kā “Dāma bez kamēlijām” (2006), “Killera diensagrāmata” (2008), “Pūt, vējiņi!” (2011), “Sods un noziegums” (2012), “Lielais Getsbijs” (2014), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (2015), “Mīlestības neprāts” (2016), “Polianna” (2019) u. c
Par režisoru vairāk uzzini Dailes teātra tīmekļvietnē
26. martā aktierim JĀNIM PAUKŠTELL0 – 75!
Jānis Paukštello dzimis 1951. gada 26. martā Jaunpiebalgā. Izglītību ieguvis Jaunpiebalgas vidusskolā, Palsmanes internātskolā, Murjāņu sporta internātskolā, LVU Ekonomikas fakultātē, kā arī Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, Dailes teātra V studijā un Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Dailes teātrī no 1972./1973. gada līdz 2016./2017. gada sezonai un no 2023./2024. gada sezonas.
Spēlējis neskaitāmās Dailes teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973; Ģeņģeru puisis), “Mēs, apakšā parakstījušies” (1979; Šindins), “Kam vajadzīgs efekts?” (1986; Izmeklētājs, Redaktors), “Jāzeps un viņa brāļi” (1981; Jāzeps), “Zelta zirgs” (1990; Antiņš), “Gēsta Berlings” (1993; Bundzinieks Rusters), “Žoržs Dandēns” (1995; Libēns), “Viesības idiotiem” (1997; Fransuā), “Tobāgo!” (2001; Vilis Olektiņš), “Spoka sonāte” (2005; Ignācijs Kozdroņs), “Marija Stjuarte” (2010; Melvils), “Antigone” (2013; Teiresijs), “Granātu krāsas aproce” (2016; Jakovs Mihailovičs Anosovs), “Čūsku vārdi” (2023) u. c. Piedalījies izrādēs arī Jaunajā Rīgas teātrī, Valmieras teātrī un teātrī “Skatuve”.
Savulaik filmējies arī kino, tai skaitā tādās filmās kā “Pilsētas atslēgas” (1973; Raibais), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975; Arvīds Lasmanis), “Trīs minūšu lidojums” (1979; Oļģerts), “Vajadzīga soliste” (1984; Ansis), “Cilvēka bērns” (1991; Tēvs), “Ziemassvētku jampadracis” (1993; Tēvs), “Likteņdzirnas” (1997; Jānis), “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004; Vectēvs), “Augstuma robeža” (2005; Kārlis), “Rūdolfa mantojums” (2010; Mācītājs) u. c.
J. Paukštello mīt “vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums”.
J. Paukštello: “Pirms izrādes nelaižu nevienu klāt, pamīļoju to skatuvi.”
Par aktieri vairāk uzzini Dailes teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!” ar aktieri
Arī iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša”, kurā sarunājas aktieris Jānis Paukštello un Aksels Aizkalns
27. martā teātra darbiniekam, dramaturgam un tulkotājam JĒKABAM DUBURAM – 160 (1866–1916)!
Jēkabs Duburs (īstajā vārdā – Jēkabs Āriņš) dzimis 1866. gada 27. martā Vircavas pagastā. Izglītību ieguvis Jelgavas reālskolā, aktiermākslu apguvis pie K. Ekelmaņa. Bijis aktieris Ādolfa Alunāna vadītajā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī (1884). Savulaik strādājis par aktieri Rīgas Latviešu teātrī (1887–1908). Ir viens no Jaunā Rīgas latviešu teātra dibinātājiem (1908), kā arī bijis tā pirmais direktors. Kopā ar Zeltmati (īst. vārdā Ernests Kārkliņš) nodibinājis Latvju dramatiskos kursus (1909), kas bija pirmā profesionālā aktieru apmācības skola Latvijā. Bijis arī Latvju operas režisors (1913–1915). Tulkojis A. Strindberga grāmatu “Aktiera māksla” (1909).
Dziedājis tenora partiju Rīgas Latvijas teātra operu un operešu izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Korneviļas zvani” (1889, 1898, 1901; Grenišē, Marķīzs de Kornevils, Gaspārs), “Čigānu barons” (1895; Barinkajs), “Marta” (1897; Lionels), “Burvju strēlnieks” (1900; Maksis), “Dons Cēzars” (1903; Dons Cēzars), “Skaistā Helēna” (1905; Pariss) u. c.
Sarakstījis lugas, kas iestudētas arī teātros, tai skaitā tādas kā “Pie nabadzības sliekšņa” (teātrī 1891), “Ērglis un Šperbers” (teātrī 1892), “Precībās” (teātrī 1894) u. c., libretu operai “Spoku stundā” (teātrī 1893), dramatizējis A. Deglava stāstu “Vecais pilskungs” (teātrī 1896) u. c. Tāpat savulaik tulkojis vai lokalizējis vairāk nekā 14 lugu.
Iesakām noklausīties “Vai zini, ka Jēkabs Duburs mēģināja radīt aktiermākslas teoriju, kurā liela nozīme bija zemapziņai?”
Iesakām noskatīties “Teātra Vēstnesī” pieejamo video par Jēkabu Duburu
29. martā Dailes teātra muzikālās daļas vadītājam JURIM VAIVODAM – 60!
Juris Vaivods dzimis 1966. gada 29. martā Preiļu rajonā. Izglītību ieguvis Līvānu mūzikas skolā akordeona specialitātē (1976–1981), Daugavpils mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļā (1981–1985), LMA Kordiriģēšanas nodaļā Edgara Račevska klasē (1985–1992), kā arī Imanta Kokara klasē (1992–1994). LMA fakultatīvi mācījies kompozīciju pie Paula Dambja un Pētera Plakiža. Savulaik izveidojis kori “Akadēmiskais Vanadziņš”, vīru vokālo grupu “Grazia con figurazia”. 1988. gadā nodibinājis pilsētas kapelu “Usma”. Bijis kormeistars Rīgas Doma zēnu korī (1992–1993), kamerkora “Versija” (1993–1997) un vīru kora “Dziedonis” (1992–1998) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs kopš 1997. gada.
Mūziku komponējis ne tikai Dailes teātra izrādēm, bet arī Rīgas Krievu teātrim, Latvijas Nacionālajam teātrim un citiem teātriem.
Komponējis mūziku tādām Dailes teātra izrādēm kā “Pūt, vējiņi!” (rež. O. Kroders, 1998), “Precības” (arī mūzikas režisors, rež. M. Gruzdovs, 2000), “Raudupiete” (rež. M. Gruzdovs, 2003), “Pērs Gints nav mājās” (rež. M. Gruzdovs, 2007), “Preilenīte” (rež. K. Auškāps, 2013), “Klusā daba ar resno puisēnu” (rež. M. Gruzdovs, 2016) u. c.
Tāpat bijis mūzikas režisors, mūzikas konsultants, aranžētājs, muzikālais vadītājs tādām Dailes teātra izrādēm kā “Zāra Leandere” (rež. J. Streičs, 1996), “Stigma” (rež. A. Kantāne, 1997), “No saldenās pudeles” (rež. K. Auškāps, 1999), “Īkstīte” (rež. insc. Dž. Dž. Džilindžers, 2003), “Melanholiskais valsis” (rež. Dž. Dž. Džilindžers, 2005), “Cits Šerloks Holmss” (rež. A. Bērziņš, 2006), “Ceplis” (rež. R. Atkočūns, 2010), “Finita la comedia!” (rež. A. Morfovs, 2012), “Skudru sprints” (rež. M. Gruzdovs, 2014), “Karmena” (rež. R. Atkočūns, 2017) u. c. Turklāt bijis arī daudzu Ziemassvētku koncertu, teātra dienu koncertu muzikālais vadītājs un mūzikas režisors.
V. Kairišs: “Jura zināšanas sniedzas tālu pāri viņa profesionālismam mūzikā, viņš pārzina visus mākslas un kultūras veidus līdz niansēm un smalkām detaļām: kultūra visplašākajā tās izpratnē, kā arī māksla, arhitektūra ir viņa dzīve.”
Uzzini vairāk Dailes teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!” ar Juri Vaivodu
Iesakām noskatīties arī raidījumu “Personība. 100g kultūras. Komponists un diriģents Juris Vaivods”
2026. gada aprīlis
6. aprīlī Nacionālā teātra aktrisei LOLITAI CAUKAI – 80!
Lolita Cauka dzimusi 1946. gada 6. aprīlī Rīgā. Izglītību ieguvusi Rīgas 1. vidusskolā, Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē (1970). Savulaik strādājusi Liepājas teātrī (1970–1973), kopš 1974. gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise.
Spēlējusi neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Silta, jauka ausainīte” (1973; Dainuvīte Raudiņa), “Amorāls gadījums” (1979; Lida), “Filiāle” (1983; Zaiga), “Meteors” (1984; Melisa), “Uguns un nakts” (1985; Laimdota), “Ar Dievu pie zemes” (1991; Teika), “Ceplis” (1995; Zuša kundze), “Ceļojošā komija gals” (1998; Linda), “Jūlija” (1998; Glorija), “Kvēli ilgotā” (2001; Elija), “Rudens un ziema” (2006; Margareta), “Niskavuori jaunā saimniece” (2007; Niskavuori vecā saimniece), “Indrāni” (2013; Indrānu māte), “Pērs Gints” (2016; Sieviete zaļā), “Salome” (2018; Hērodija), “Pūt, vējiņi!” (2018; Orta), “Baltiešu gredzens” (2019; Tante Klementīne) u. c.
L. Cauka: “Man nevajag atiet, es vienkārši pārģērbjos un eju mājās. Ir smagas izrādes, kurām beidzoties tevi pārņem viegluma sajūta, jo tu vienkārši visu esi atrisinājis. Grūtāk ir ar tām lomām, kur tēls neatrisina, bet paliek šinī smaguma punktā. Ar to, protams, ir sarežģītāk. Bet tas ir mans darbs, mana profesija. Un kā es no tā visa tieku vai netieku ārā, tā ir mana problēma.”
Par aktrisi uzzini vairāk Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša” ar aktrisi Lolitu Cauku un aktieri Gati Maliku
6. aprīlī apaļa jubileja Liepājas teātra aktrisei SIGNEI DANCĪTEI!
Signe Dancīte dzimusi 1986. gada 6. aprīlī. Izglītību ieguvusi Klaipēdas Universitātē. Liepājas teātra izrādēs piedalās kopš 2007. gada.
Spēlējusi neskaitāmās Liepājas teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Pidžama sešiem” (2009; Sūzija), “Mīla, džezs un velns” (2010; Gruša), “Pūt, vējiņi!” (2011; Anda), “Šikās kāzas” (2011; Reičela), “Pavasara atmoda” (2013; Ilze), “Boeing, Boeing” (2014; Žaklīna), “Divi kaili vīrieši” (2015; Katrīna Krāmere), “Platonovs un viņa sievietes” (2017; Džoanna), “Mēness neredzamā puse” (2019; Sieviete), “Polianna” (2019; Pollija), “Jaunā līgava” (2021; Meita), “Grimmi” (2024; Karaliene), “Visi mani dēli” (2025; Sjū Beilisa), “Amerikas latvieši” (2025; Dārta Alauksta) u. c.
Par aktrisi vairāk uzzini Liepājas teātra tīmekļvietnē
8. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra aktrisei ASTRĪDAI KAIRIŠAI – 85 (1941–2021)!
Astrīda Kairiša dzimusi 1941. gada 8. aprīlī Rīgā. Izglītību ieguvusi Dailes teātra III studijā, pēc kuras pieņemta darbā Liepājas teātrī. Turklāt 1968. gadā sākusi strādāt Nacionālajā teātrī jau kā vadošo lomu tēlotāja un šo pozīciju saglabājusi līdz sirmam vecumam.
Spēlējusi neskaitāmās Nacionālā teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Pūt, vējiņi!” (1968; Zane), “Lilioms” (1971; Jūlija), “Skroderdienas Silmačos” (1975; Antonija), “Skrandaiņi un augstmaņi” (1978; Luizella), “Mērnieku laiki” (1980; Liena), “Spānijas Isabella” (1983; Isabella), “Uguns un nakts” (1985; Spīdola), “Indrāni” (1988; Ieva), “Spēlēju, dancoju” (1991; Ragana), “Bernardas Albas māja” (1995; Bernarda), “Zaļā zeme” (1996; Osiene), “Filumēna no Neapoles” (1998; Filumena Marturano), “Asperna vēstules” (2004; Džuliana), “Galka Matalka” (2005; tante Taņa), “Santa Krusa” (2007; Elvīra), “Jasmīns. Pārdaugava” (2012; Ģertrūde Eka), “Ezeriņš” (2014), “Trīs māsas. Refleksija” (2017; Anfisa) u. c.
Filmējusies arī kino, tai skaitā tādās filmās kā “Tauriņdeja” (1971; Ieva), “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972; māsa Veronika), “Pūt, vējiņi!” (1973; Zane), “Motociklu vasara” (1975; Māra māte), “Ezera sonāte” (1976; Laura), “Sprīdītis” (1985; Vēja māte), “Likteņdzirnas” (1997; Agneses māte), “Džimlai rūdi rallallā” (2014; tēlo pati sevi), “Melānijas hronika” (2016; Melānijas māte) u. c.
Par A. Kairišu no I. Tomsones grāmatas “Mēness dūriens”: “Astrīda ir kā plūstoša, mierīga upe. Tu vari mest tajā sprunguļus, akmeņus, peldēt un makšķerēt, viņa savu rimto tecējumu nemainīs. Taču šajā upē atrodas dziļas dzelmes, atvari un reizēm pat ūdenskritumi, bet viņa ir uzticama un droša. Ja es saku, ka Astrīdai var uzticēt visu, tad tas patiešām nozīmē, ka visu.”
“Kaut arī ārēji trausla, Astrīda Kairiša ir aktrise un cilvēks ar milzīgu garīgu spēku un dzīvesgudrību. Tā vairs nav tikai sievišķīga intuīcija un neticams jūtīgums, ar kādu viņa savulaik radījusi izcilas lomas. Teātra ikdienā, kas, mākslas darbiem topot, ne vienmēr ir harmonijas mājvieta, Astrīda Kairiša svārstīgos brīžos un izkāpinātās emocijās allaž ir savveida atskaites punkts, kas ar sirdi sajūt un zina, kā saglabāt cilvēcību,” tā par aktrisi raksta teātra zinātniece I. Struka.
Vairāk par aktrisi uzzini Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
10. aprīlī apaļu jubileju svin Liepājas teātra aktrise ANETE RIMKUS!
Anete Rimkus dzimusi 1986. gada 10. aprīlī. Izglītību ieguvusi Klaipēdas Universitātē. Liepājas teātra izrādēs piedalās kopš 2007. gada.
Spēlējusi neskaitāmās Liepājas teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Kauja pie…” (2009; Māte), “Mīla, džezs un velns” (2010; Skolniece, Jauniete, Vājprātīgā), “Pūt, vējiņi!” (2011; Meita), “Atsaldētais” (2012; Stella), “Sasodītais sarkanais mēness” (2013; Anna Bālike), “Zelta pods” (2015; Veronika), “Sprīdītis” (2015; Lienīte), “Heda Gablere” (2017; Heda Gablere), “Paldies Tev, draudziņ!” (2018; Keita Samnere), “Dēmons” (2020; Tamāra), “Dziesmu svētki” (2023; Lāsma), “Māja, kurā vīriešiem ieeja ir aizliegta” (2024; Simona), “Divu siržu zēns” (2025; Fariba) u. c.
Par aktrisi uzzini vairāk Liepājas teātra tīmekļvietnē
16. aprīlī scenogrāfam IVARAM NOVIKAM – 65!
Ivars Noviks dzimis 1961. gada 16. aprīlī. Scenogrāfiju veidojis ne tikai gandrīz visos Latvijas teātros, tai skaitā Dailes teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Daugavpils teātrī, Liepājas teātrī, Valmieras teātrī un citviet, bet arī ārzemēs.
Scenogrāfiju veidojis neskaitāmām izrādēm, tai skaitā tādām kā “Suns” (1992; Latvijas Nacionālais t.), “Santa Krusa” (1995; Liepājas t.), “Lilioms” (1995; Liepājas t.), “Pērs Gints” (1997; Liepājas t.), “Jautrā atraitne” (Operetes teātrī), “Orfejs un Eiridīke” (2000; LNOB), “Zaļais putniņš” (2003; Dailes t.), “Balle Savojā” (Operetes teātrī), “Vasilijs Tjorkins” (2005; MČT), “Bērniņi...” (2008; Liepājas t.), “Dr. Stokmanis” (2010; Valmieras t.), “Par mata tiesu” (2013; Teātris “Skatuve”), “Negaiss” (2018; Daugavpils t.), “Nākamgad tai pašā laikā” (2025; Daugavpils t.) u. c.
Plašāk par izrādēm, kam I. Noviks radījis scenogrāfiju uzzini šeit
19. aprīlī Valmieras teātra aktierim JANUSAM JOHANSONAM – 70!
Januss Johansons dzimis 1956. gada 19. aprīlī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas 6. vidusskolā (1974), kā arī LVK Teātra fakultāti (1978). Kopš 1978. gada ir Valmieras teātra aktieris.
Valmieras teātrī spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā tādās kā “Dibenā” (1978; Barons), “Belgradas emancipēto sieviešu biedrība” (1983; Markoviča kungs), “Daugava” (1988; Aicinātājs), “Desmitais” (1992; Kirē), “Ļaunais gars” (1996; Andrievs), “Draudzes bazārs” (2000; Žigliņš), “Maija un Paija” (2003; Ņurga), “Igauņu bēres” (2007; Stass), “Nāves ēnā” (2007; Birkenbaums), “Krustmāte no Brazīlijas” (2010; Frensiss Česnijs), “Balle būs” (2014; Aleksandrs Berjozkins – Bērziņš), “Nepabeigtās kāzas” (2017; Kronītis), “Dons Kihots” (2020; Dons Kihots/Vectēvs Imants), “Rinda” (2022; Marks), “Ļaunais gars” (2025; Ābrams) u. c.
Teātris J. Johansonam nozīmē: “Laikam jau dzīvi. Tulkošana, aktieru apvienība – tas ir tikai darbs, pārējo laiku aizņem dzīve – teātris”
Par aktieri uzzini vairāk Valmieras teātra tīmekļvietnē
Iesakām noklausīties sarunu ar aktieri
2026. gada maijs
10. maijā Liepājas teātra aktierim AIVARAM KALNARĀJAM – 90!
Aivars Kalnarājs dzimis 1936. gada 10. maijā. Izglītību ieguvis Dailes teātra 3. studijā (1961). Kopš 1961. gada Liepājas teātra aktieris. Liepājas teātrī nostrādāja vairāk nekā 50 gadus un nospēlējis 140 lomas. Savulaik filmējies arī kino.
Spēlējis neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Trīsgrašu opera” (1965; Džimijs), “Skroderdienas Silmačos” (1967; Aleksis), “Antigone” (1969; Hemons), “Trīs musketieri” (1970; Atoss), “Mana skaistā lēdija” (1977; Dūlitls), “Smilšu kūka” (1983; Mārtiņš), “Šveiks” (1986; Vodička, policists, vecītis), “Kaija” (1987; Jakovs), “Kjodžas skandāls” (1990; Tonijs), “Bovarī kundze” (1998; Žirārs), “Maiznieka sieva” (2001; Papē), “Vīnes valsis” (2004; Hiršs), “Zvanu solo” (2006; Františeks Ābels), “Agrā rūsa” (2007; Elzas tēvs), “Ceplis” (2010; Dāvis Dziļupietis, Māris Sīlis), “Pelnrušķīte” (2012; Labais burvis) u. c.
Par darbu teātrī A. Kalnarājs teicis: “Atrasties teātrī vienmēr bijis liels gandarījums, kaut arī tā ir liela nervu bendēšana. Bet gandarījums ir visu šo kreņķu vērts – apziņa, ka tu vari dot prieku gan cilvēkiem, gan gūsti pats, gan vari citam dot atziņa.”
Par aktieri uzzini vairāk Liepājas teātra tīmekļvietnē
Iesakām izlasīt interviju ar aktieri
15. maijā Valmieras teātra aktierim TĀLIVALDIM LASMANIM – 65!
Tālivaldis Lasmanis dzimis 1961. gada 15. maijā Ķeipenē. Izglītību ieguvis Viesturskolā (1979), tās Tautas teātrī Sprīdītis viņa aktierspējas pirmais slīpēja skolotājs Zigurds Ķesteris, kā arī studējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē (1988). Sākotnēji sācis strādāt par skatuves strādnieku Valmieras teātrī (1983), pēc tam kļuvis par aktieri.
Spēlējis neskaitāmās Valmieras teātra izrādēs, tai skaitā tādās kā “Sievu kari ar Belcebulu” (1986; Gaigals), “Ķīnas vāze” (1988; Jānis), “Ziemeļnieki” (1991; Jusis), “Leļļu nams” (1994; Helmers), “Ivanovs” (1997; Ivanovs), “Vasaras ļaudis” (2000; Basovs), “Krauklītis” (2004; Svešzemnieks; Staļins), “Karalis Līrs nabagmājā” (2009; Sandro), “Eldorado” (2010; Krišjānis), “Dr. Stokmanis” (2010; Dr. Tomass Stokmanis), “Šveiks” (2012; Šveiks), “Baladīna” (2018; Vientuļnieks), “Es neesmu klaviernieks” (2022; Emīla Dārziņa tēvs), “Burvju kalns” (2025; Lodoviko Setembrīni) u. c.
Valmieras teātra tīmekļvietnē rakstīts: “Tālim, kā viņu sauc teātrī, ir apbrīnojama spēja jebkuru situāciju padarīt dabisku un tā arī to nospēlēt. Tās dēļ viņu labprāt savās izrādēs ņem visu paaudžu režisori. Bet pats viņš par savu režisoru, kas būtiski ietekmējis viņa aktiera dabu, uzskata Feliksu Deiču. No jaunākās paaudzes režisoriem īpaši veiksmīgi sākusies sadarbība ar Reini Suhanovu, kurš izrādē par Marku Rotko pratis noplēst daudzas aktiera aizsargkārtas.”
T. Lasmanis: “Tas arī ir ideālais variants, ka izrāde var attīstīties – nav vienkārši statiski uzbūvēta un tāda arī paliek. Izrādei labāk ir, ja starp aktieriem valda mazliet tāda kā sacensība. Protams, izrāde sākas tā, kā tai jāsākas, un beidzas tā, kā jābeidzas, bet, ja skaidra tēla domāšana, ja tā dzīvo savu dzīvi cauri izrādei, tad tu arī vari diezgan daudz atļauties, zinot, ka viss būs labi.”
Uzzini vairāk Valmieras teātra tīmekļvietnē
Iesakām noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!” ar aktieri T. Lasmani
Iesakām arī izlasīt interviju ar aktieri
26. maijā komponistam IMANTAM KALNIŅAM – 85!
Imants Kalniņš dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas 24. pamatskolā un Rīgas 6. vidusskolā, apguvis klavierspēli, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas un teorijas nodaļā, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā profesora Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē. Studiju laikā bijis Rīgas pantomīmas pianists (1961–1964) – tajā sacerējis arī teātra mūziku. Savulaik strādājis Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī (1967–1974).
Sacerējis mūziku un dziesmas dažādu Latvijas teātru izrādēm, kā arī komponējis mūziku operai, tai skaitā tādām izrādēm kā “Motocikls” (Dailes t.; 1967; rež. P. Pētersons), “Mīla, džezs un velns” (Dailes t.; 1967), “Princis un ubaga zēns” (Liepājas t.; 1968; rež. A. Migla), “Lilioms” (Nacionālais t.; 1971; rež. A. Jaunušans), “Brīnumainā kurpniece” (Nacionālais t.; 1974; rež. M. Kublinskis), “Princis un ubaga zēns” (Nacionālais t.; 1983; rež. E. Freibergs), “Kārais lauks” (Nacionālais t.; 1985; rež. V. Lūriņš), “Santa Krusa” (Nacionālais t.; 2007; rež. I. Roga), “Cilvēks, kas smejas” (Nacionālais t.; 2015; rež. R. Kalniņa), “” (Nacionālais t.; 2018; rež. E. Seņkovs) u. c. Kopā ar I. Ziedoni tapusi oratorija “Dzejnieks un nāra” (1973). Tapis librets operai pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” (Latvijas Nacionālā opera; 1976, rež. M. Kublinskis; 2019, rež. L. Groza-Ķibere). Uzrakstījis rokoperu “Ei, jūs tur!”, kā arī vairākas rokmūzikas dziesmas. Īpašu popularitāti piedzīvojušas dziesmas no spēlfilmas “Elpojiet dziļi” (1967; rež. R. Kalniņš).
I. Kalniņš: “Es nemaz nelaižu notis no rokām ārā, kamēr pats nejūtu gandarījumu, kamēr nesajūtu, ka nu ir labi. Man pašam nez kādēļ vismīļākā ir dziesmiņa “Kad vēji kalnā rāpjas” ar Knuta Skujenieka dzeju. Šī dziesma arī vienā mirklī atskrēja. Tā emocija kopā ar dzeju man kaut kā ir ļoti tuva.”
Uzzini vairāk “Nacionālās enciklopēdijas” šķirklī par komponistu I. Kalniņu
Ieskaties arī Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē
Iesakām noklausīties LR3 raidierakstu “Jubilāra Imanta Kalniņa mūzika kino un teātrim”
Iesakām arī izlasīt interviju ar komponistu
2026. gada jūnijs
10. jūnijā Dailes teātra aktierim JURIM GORNAVAM – 75!
Juris Gornavs dzimis 1951. gada 10. jūnijā. Izglītību ieguvis Jūrskolā, Politehniskajā institūtā un Teātra fakultātē, kā arī beidzis Dailes teātra 6. studiju. Dailes teātrī spēlējis kopš 1975. gada.
“Gaidot Godo” (1993; Poco), “Arsēns un vecas mežģīnes” (1993; Doktors Einšteins), “Šveika jaunās dēkas” (2000), “Precības” (2000), “Āksts” (2000), “Tobāgo!” (2001), “Hamlets” (2003), “Zilais putns” (Ūdens), “Penelope un Diks” (2004), “Kaija” (2008; Jakovs), “Punktiņa un Antons” (2009), “Kāds, kura nav” (Kāds) u. c.
Filmējies vairākās latviešu filmās, tai skaitā “Ziemassvētku jampadracis” (1993), “Likteņdzirnas” (1997), “Pitons” (2003), “Rīgas sargi” (2007), “Kur pazudis Elvis?” (2008), “Dvēseļu putenis”(2019) u. c.
Vairāk par spēlētajām izrādēm uzzini šeit
14. jūnijā Daugavpils teātra aktierim Mihailam Samodahovam – 60!
Mihails Samodahovs dzimis 1966. gada 14. jūnijā. Daugavpils teātrī spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā tādās kā “Pūt, vējiņi!” (2001), “Negaidīts mantojums” (2006), “Pēdējais termiņš” (2007), “Sapņu karaļvalsts” (2007), “Velniņi” (2008), “Tāda sieviete” (2009), “Raganu piedzīvojumi” (2011), “Tartifs jeb varenā XVII gadsimta afēra” (2011), “Biznesa klases palāta” (2012), “Melu Detektors” (2013), “Baismīgās mājsaimnieces” (2014), “Kailais karalis” (2016), “Mīlestība līdz prāta zudumam” (2017), “Džeina Eira” (2018), “Vecākais dēls” (2023), “Nodzītus zirgus nošauj” (2024) , “Agrā rūsa” (2026), “Ārkārtīgi svarīga persona (VIP)” (2026) u. c.
Vairāk par izrādēm uzzini šeit
29. jūnijā apaļa jubileja dzejniecei, rakstniecei, dramaturģei un teātra režisorei INGAI GAILEI!
Inga Gaile dzimusi 1976. gada 29. jūnijā Rīgā. Izglītību ieguvusi Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā (1993), Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā (1994–1998), beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu (2012), kā arī no 2012. gadam līdz 2014. gadam studējusi režiju maģistrantūras studiju programmā. Dzejas publikācijas kopš 1996. gada. Raksta romānus, dzeju, stāstus un lugas, kā arī tulko dažādus literāros darbus. “Savos darbos viņa pievēršas sievietes iekšējai pasaulei, emocijām un sievietes lomai sabiedrībā. Viņa runā par tabuētām tēmām un marginalizētām sabiedrības grupām un pieredzēm.”
Teātrī iestudētas tādas I. Gailes sarakstītās lugas kā “Āda” (2011; rež. A. Jarovs; Ģertrūdes ielas teātris), “Trauki” (2014; rež. I. Gaile un M. E. Martinsone; Dirty Deal Teatro), “Tēvs varonis ‘69” (2015; rež. D. Auškāps; Dirty Deal Teatro) u. c. Kā režisore iestudējusi tādas izrādes kā “Mūsu Silvija debesīs” (2013; Ģertrūdes ielas teātris), “Trauki” (2014; Dirty Deal Teatro), “Vai otrā grupa mani dzird?” (2017; Dirty Deal Teatro) u. c.
A. Koroševskis par lugu “Sliktā māte”: “Mūsdienu dramaturģiju itin bieži nav iespējams uztvert kā baudāmi lasāmu tekstu, jo tas drīzāk pilda tehniskas dabas nianses un neizbēgami rada mehāniski bezkaislīgu iespaidu, taču Gailes darbs ir teatrāls burtiskā šī jēdziena nozīmē – tā lasīšanas pieredze ļauj katram lasītājam uzburt skatuvi ar mizanscēnām, kļūt, tā teikt, gan par režisoru inscenētāju, gan vienlaikus – par skatītāju. Ja Luidži Pirandelli tēli meklēja savu autoru, tad Ingas Gailes “izsauktās” personības pavisam noteikti ir atradušas savu īsto aprakstītāju un “sarunu biedru”.”
Vairāk par rakstnieci I. Gaili uzzini šeit
