2026. gada teātra jubilāri

2026. gada janvāris

1. janvāri aktrisei ALISEI BREHMANEI – 140 (1886–1981)!

Alise Brehmane dzimusi 1886. gada 1. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Latviešu dramatiskajos kursos un G. Gižicka mūzikas skolas dramatiskajos kursos. 1906. gadā iesaistījusies Apollo teātrī, kur spēlējusi nelielas lomas un dziedājusi korī. Bijusi Jaunā Rīgas teātra aktrise (1908–1914), kā arī spēlējusi Maskavas latviešu teātrī. Pēc atgriešanās Rīgā, iesaistījusies teātrī “Komēdija”, Pagaidu Nacionālajā teātrī Valkā (1918), Padomju Latvijas Strādnieku teātrī (1919) un pēc tam strādājusi Nacionālajā teātrī līdz 1947. gadam. Nozīmīgākā radošā darbība bijusi tieši Nacionālajā teātrī, kur viņai uzticētas atbildīgas lomas; kā arī savā tēlojumā apliecinājusi augstu skatuves kultūru. Vairākiem A. Brehmanes spēlētajiem tēliem raksturīgs traģiskais spēks un karaliska stāja.

Spēlējusi neskaitāmās teātra izrādēs Nacionālajā teātrī, tai skaitā tādās izrādēs kā “Augšāmcelšanās” (1919; Pirmā kantoriste), “Legro kundze” (1920; Marija Antuanete), “Karalis Līrs” (1921; Ragana), “Hamlets” (1923; Ģertrūde), “Trīnes grēki” (1923; Rembēniete), “Raudupiete” (1924; Raudupiete), “Pazudušais dēls” (1926; Matilde), “Sarkanais kungs” (1926; Barvede Trīniņa), “Vesela miesa” (1927; Tomberga kundze), “Žanna d’Arka” (1930; Izabella), “Maija un Paija” (1932; Zīle), “Pūt, vējiņi!” (1935; Zane), “Ausmas dēli” (1937; Rusteiķiene), “Vermlandieši” (1942; Līze), “Ne vienmēr runcim krējuma pods” (1947; Feona) u. c.

E. Virza: “Savas dvēseles pamatos viņa ir patiesa traģēde. Viņā ir daudz kopīga ar nelaimīgo Fedru un viņas latviešu māsu Raudupieti, kuru viņa spēlēs savā goda dienā. A. Brehmani var uzskatīt kā spēcīgas latviešu sievietes dvēseles katastrofu vispilnīgāko iztulkotāju. Ja runā par viņas mākslu, tad viņa, kaut gan impulsīva un no instinktiem izaugusi, tomēr tiek savaldīta caur lielu māksliniecisku disciplīnu. Viņas kustības un žesti žilbina – no tāda dziļa iekšēja ugunskura viņi nākuši.”

Uzzini vairāk Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē

5. janvārī teātra režisoram un pedagogam ARKĀDIJAM KACAM – 95!

Arkādijs Kacs dzimis 1931. gada 5. Janvārī. Izglītību ieguvis vidusskolā Nikolajevā, Odesas Teātra skolā, kā arī Ļeņingradas Valsts teātra mūzikas un kinematogrāfijas institūta Režisoru fakultātē (1960). Strādājis Moldāvijas Beļcu Krievu teātrī, Odesas Padomju armijas teātrī, kā arī par režisoru Iževskas Dramatiskajā teātrī. 1964. gadā sācis strādāt par Rīgas Krievu drāmas teātra galveno režisoru. Savulaik bijis arī Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs (1963–1988) un režisors Vahtangova Valsts akadēmiskajā teātrī (1988–2002). Režisējis izrādes dažādos Maskavas teātros, kā arī Latvijas Nacionālajā teātrī un Dailes teātrī. Teātra mākslu pasniedzis Latvijas Valsts konservatorijā un Mičiganas štata universitātē.

Veidojis režijas tādām izrādēm kā “Grēcīgā sādža jeb Aizmirstais velns” (1965), “Dibenā” (1966), "Kaukāza krīta aplis" (1968), “Žanna d’Arka” (1972), “Arī gudrinieks pārskatās” (1973), “Temps – 1929” (1973), “Sarunas ar Sokratu” (1974), “Barbari” (1974), “Pīļu medības” (1976), “Skroderdienas Silmačos” (1980), “Revidents” (1981), “Krauja” (1982), “Kaija” (1983), “Hamlets” (1988), “Ienesīga vieta” (2003) u. c.

1981. gada “Literatūra un Māksla” izdevumā Nr. 2 rakstīts: “Inscenētājā Arkādijā Kacā mani vienmēr saista viņa augstais profesionālisms. Lai cik drosmīgu uzveduma risinājumu viņš ierosinātu, tā nekad nebūs avantūra. Režisora avantūrisms man nozīmē tādu uzveduma risinājumu, kurš ir pretrunā ar dramaturģiskā materiāla garu vai arī netiek nodrošināts ar pārliecinošu aktieru iemiesošanos. Varbūt tieši tādēļ viņa uzvedumi ilgi dzīvo teātra repertuārā. To ritmi vienmēr ir stingri izvērsti, tie nodrošināti ar ekspluatācijas gaitā grūti izļogāmu programmu.”

8. janvārī kino un teātra aktierim ARNIM LĪCĪTIM – 80 (1946–2022)!

Arnis Līcītis dzimis 1946. gada 8. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas 1. vidusskolā, kā arī Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970). Savulaik darbojies Drāmas teātrī (1966–1976), Valmieras teātrī, Jaunatnes teātrī (1978–1992) un Krievu drāmas teātrī, neatkarīgajā teātrī “Kabata” u. c.

Viņa tēlojumam raksturīgs dabisks artistiskums un izkopta formas izjūta. Spēlējis tādās teātra izrādēs kā “Pūt, vējiņi!” (1968), “Aijā žūžū, bērns kā lācis” (1968), “Pelnrušķīte” (1971), “Santakrusa” (1971), “Vasarnieki” (1972), “Lorencačo” (1973), “Brīnumainā kurpniece” (1974), “Laupītāji” (1975), “Maija un Paija” (1977), “Ceļš uz Duvru” (2013), “” () u. c.

Darbojies arī kino, Rīgas kinostudijā filmējies no 1965. gada. Filmējies vairāk nekā 160 filmās un seriālos. Zināmākā filma, kurā filmējies, ir “Aveņu vīns” (1984; Juris), filmējies vēl tādās filmās kā “Egle rudzu laukā” (1972; Andrejs), “Cietoksnis” (1978; kapteinis Skvorcovs), “Ilgais ceļš kāpās” (1981; dakteris Lorans), “Mirāža” (1983; policists), “Svešais” (1988; Ziga tēvs), “Depresija” (1991; Volodja), “Baiga vasara” (2000; vēstnieks Derevjanskis) u. c.

O. Štāls: “Arnim bija ļoti viegli piemeklēt repertuāru, viņam ir unikāla balss: gan basbaritons, gan augstais tenors – ļoti reta parādība. Tas dzirdams arī diskos.”

8. janvārī apaļa jubileja Dailes teātra aktrisei KATRĪNAI GRIGAI!

Katrīna Griga dzimusi 1996. gada 8. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Preiļu 1. pamatskolā (2012), Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā (2015), mācījusies Preiļu Mūzikas un mākslas skolā. 2021. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju dramatiskā teātra aktiera specialitātē. Dailes teātra aktrise kopš 2021. gada.

Spēlējusi tādās Dailes teātra izrādēs kā “Nachtland” (2025; Nikola), “Lauzto siržu klubs” (2025), “Meža gulbji” (2024; Ministre / Vecā kaija), “Meistars un Margarita” (2024; Niza / Lukiņišna), “Spīdolas nakts” (2023; Dedze), “Leopoldštate” (2023; Sallija), “Esiet sveicinātas, skumjas” (2021; Elza), “Zemdegas” (2021; Veldze) u. c. Turklāt Valmieras drāmas teātrī spēlējusi tādas izrādēs kā “Meklētāji” (2021; Adorija), “Jaunākā brāļa vasara” (2020; Ilga), “Viktorija” (2019; Viktorija) u. c.

K. Griga par to, kas ir teātris: “Vieta, kur piedzimt, nomirt un transformēties – pārnestā nozīmē. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka manai personībai ir bezgalīgi daudz seju. Teātris ir tā vieta, kur man tiek dota iespēja katru no šīm sejām iedzīvināt caur lomu. Tā ir milzīga bagātība.”

Uzzini vairāk Dailes teātra tīmekļvietnē

Iesakām izlasīt interviju ar Katrīnu Grigu

Iesakām arī noskatīties raidījumu “Teātra garša” ar Juri Kalniņu un Katrīnu Grigu

12. janvārī Latvijas Nacionālā teātra aktierim JĀNIM SKANIM – 75!

Jānis Skanis dzimis 1951. gada 12. janvārī Jaunjelgavā. Izglītību ieguvis Jaunjelgavas vidusskolā un Biržu internātpamatskolā, kur darbojies ar vieglatlētikā, bijis Latvijas čempions augstlēkšanā. Nacionālā teātra aktieris kopš 1975. gada. “Teātrī ienācis kā lirisks raksturlomu tēlotājs ar sportisku stāju un dzejnieka dvēseli, kas vēlāk apliecinās arī dažādās literārās izpausmēs, rakstot ne tikai dzeju, bet trāpīgus kolēģu portretus žurnālam “Liesma””. Piedalījies arī Latvijas Nacionālās operas un baleta operetē “Sikspārnis”, bijis teicējs rokoperā “Lāčplēsis”.

Spēlējis neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Santakrusa” (1971; Matroži), “Skroderdienas Silmačos” (1975; Joske), “Lielo cerību stunda” (1977; Roberts Klāsons), “Moljērs” (1978; Zaharijs Muarons), “Revidents” (1981; Osips), “Alberts” (1983; Dzintris), “Trīs draugi” (1990; Oto Kesters), “Cietsirdīgās spēles” (2005; Terentija tēvs), “Mērnieku laiki” (2007; Tenis), “Osedžas zeme” (2012; Čarlzs Eikens), “Divu kungu kalps. Anno 1963” (2013; Loids Boatengrs), “Uguns un nakts” (2015; Aizkrauklis), “Klūgu mūks” (2017; Zaltarublis, Sētnieks, Ievainotais, Markuničs), “Katls” (2019; Ako vectēvs) u. c.

Nacionālā teātra tīmekļvietnē par J. Skani rakstīts: “Jānis savā ziņā ir katra režisora sapnis – gatavs dažādiem uzdevumiem, uzmanīgs un padevīgs režisora iecerēm, bez aizspriedumiem pret lielu un mazu lomu nozīmīgumu. Viņam ir teicama humora izjūta, ko ilgus gadus baudīja visi Teātra dienas un politisku joku piekritēji, tomēr pašā Jānī ir arī kāda traģiska stīga, ko vērīgs skatītājs pamanīs viņa acīs, balss intonācijā un gaitā.”

V. Lūriņš: “Skanī ir lēkšanas atspere, kaut arī bijuši tādi triecieni, ka likās - vairs necelsies. Ir nogāzts pa podam, arī kļūmju bez gala, tur nav ko brīnīties. Brīnums tikai, kur viņš ķer drosmi tais savās kļūdās un vājībās atzīties.”

Uzzini vairāk Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē

Iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša” ar Jāni Skani un Janu Herbstu

Iesakām arī noskatīties raidījumu “Daudz laimes, jubilār!” ar aktieri Jāni Skani

12. janvārī MAESTRO RAIMONDAM PAULAM – 90!

Raimonds Pauls dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas Mūzikas institūta muzikālajā bērnu dārzā, Rīgas pilsētas Spilves pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kā arī Latvijas Valsts konservatorijas Hermaņa Brauna klavieru klasē (1953–1958), turklāt vēlāk pie profesora Jāņa Ivanova apguva kompozīciju (1962–1965). Radījis mūziku vairākiem mūzikliem, trīs baleta izrādēm, vairāk nekā 50 filmām. Savulaik bija Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents (1964–1971). Kopš 1986. gada ir Teātra darbinieku savienībā.

Komponējis mūziku neskaitāmām Dailes teātra, Latvijas Nacionālā teātra, leļļu teātra, Rīgas Operetes teātrī, Jaunatnes teātra u. c. teātru izrādēm. Radījis mūziku tādām Dailes teātra izrādēm kā “Filma top...” (1966), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, 2001), “Meža gulbji” (1995, 2005, 2024), “Šerloks Holmss” (1979), “Džons Neilands” (1982, 2012), “Leģenda par Zaļo Jumpravu” (2000), “Cits Šerloks Holmss” (2006) u. c. Turklāt Nacionālajā teātrī tapusi mūzika tādām izrādēm un mūzikliem kā “Man trīsdesmit gadu” (1962), “Silta, jauka ausainīte” (1973), “Tikai muzikants” (1987), “Mērnieku laiki” (2007), “Sapnis par Brodveju” (2009), “Sudraba slidas” (2011), “Man 30 gadu” (2018) u. c.

Tāpat radījis mūziku radiouzvedumiem un raidlugām, Maestro mūzika iedzīvinājusi arī leļļu teātra izrādes, piemēram, “Saslauku vecis” (1962, 1964), “Runčuks Punčuks” (1968, 1998), “Velniņi” (1969), “Ceturtais skriemelis” (1985), “Kā ruksītis ciemos gāja” (1996) u. c.

Radījis mūziku arī neskaitāmām filmām, tai skaitā tādām filmām kā “Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), “Vella kalpi” (1970), “Dāvana vientuļai sievietei” (1973), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Teātris” (1978),  “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Ilgais ceļš kāpās” (1981), “Dubultslazds” (1985), “Likteņdzirnas” (1997) u. c.

Iesakām ielūkoties tīmekļvietnē par Maestro Raimondu Paulu

Tāpat iesakām izlasīt “Nacionālās enciklopēdijas” šķirklī par Raimondu Paulu

18. janvārī Valmieras Drāmas teātra aktrisei REGĪNAI DEVĪTEI – 70!

Regīna Devīte dzimusi 1956. gada 18. janvārī Amūras apgabalā. Izglītību ieguvusi Valmieras 4. vidusskolā (1974), Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1977), kā arī Teātra mākslas institūtā Maskavā (1985). Valmieras drāmas teātra aktrise un izrāžu vadītāja kopš 1978. gada.

Spēlējusi neskaitāmās izrādēs Valmieras teātrī, tai skaitā tādās teātra izrādēs kā “Pasaulīt, tu ļaužu ēka…” (1978; Zanīte), “Sprīdītis” (1982; Lienīte), “Jo pliks, jo traks” (1988; Jete), “Jāņu nakti negulēju” (1992; Lelde), “Leļļu nams” (1994; Helēna), “Anna Kareņina” (1996; Annuška), “Atraitnes” (1999; Roza), “Sarkangalvīte” (2002; Lācenīte), “Dīvainais pāris” (2005; Silvija), “Līdz pavasarim” (2008; Regīna), “Ķiršu dārzs” (2009; Līze), “Mākoņains, iespējams skaidrosies” (2011; Mudrīte), “Līgava bez pūra” (2012; Katja), “Rudenīgais blūzs” (2015; Lūcija), “Kalendārs mani sauc” (2022; Oskara mamma) u. c.

Valmieras teātra tīmekļvietnē par R. Devīti rakstīts: “Maiga, pievilcīga aktrise ar pašapzinīgas sievietes šarmu. Jaunībā izspēlējusies dabasbērnu lomās, aktrise vēlāk saviem tēliem piešķīrusi daudz asprātības un labvēlīgas ironijas. Līdztekus dažādu lomu atveidošanai aktrise pilda izrāžu vadītājas pienākumus, un savu talantu liek lietā kolēģu apvaldīšanā gudrā un humorīgā veidā.”

R. Devīte: “Saka jau, ka ikvienam aktierim ir jābūt kā psihologam, kā izmeklētājam, visu laiku jāuzdod jautājumi, lai saprastu, kāpēc viņa attēlotais varonis ir šādi rīkojies, kāds bija motīvs, kādas emocijas. Šo ieradumu esmu paņēmusi arī ikdienā un ļoti bieži analizēju cilvēkus.”

Par aktrisi uzzini vairāk Valmieras teātra tīmekļvietnē

Iesakām noskatīties “Daudz laimes, jubilār! Aktrise Regīna Devīte”

23. janvārī apaļa jubileja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei JEĻENAI SIGOVAI!

Jeļena Sigova dzimusi 1976. gada 23. janvārī. Izglītību ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā (1997). Pēc studiju beigšanas strādāja Rīgas Jaunatnes teātrī. Pēc tam –  Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Spēlējusi tādās MČT izrādēs kā “Ne vienmēr runcim krējuma pods” (2011), “Tango ar Stroku” (2012; Pirmā komjauniete), “Fro” (2014), “Mīlēt” (2016), “Gandrīzlaime” (2017; Sāra), “Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess” (2019; Eloīza de Vilfora), “Vecās dāmas vizīte” (2023; Illa sieva), “Robins Huds” (2023; Klotilde, lēdijas Mariannas kalpone), “Man ar tevi ir labi” (2024), “Lēdija Makbeta” (2025; Kalpone), “Seši Šerloki” (2025) u. c.

Vairāk par aktrisi uzzini MČT tīmekļvietnē

25. janvārī Liepājas teātra aktierim MĀRTIŅAM KALITAM – 40!

Mārtiņš Kalita dzimis 1986. gada 25. janvārī. Izglītību ieguvis Klaipēdas Universitātē, kā arī Kultūras akadēmijas programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” specializācijā “Teātra režija”. Kopš 2009. gada ir Liepājas teātra aktieris.

Spēlējis tādās Liepājas teātra izrādēs kā “Kauja pie…” (2009; Skolotājs), “Ugunī” (2010; Edgars, staļļa puisis), “Malēnieši” (2012; Malēnietis), “Indulis un Ārija” (2014; Indulis), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (2015; Resnītis), “Portreti. Vilki un avis” (2015; Berkutovs), “Heda Gablere” (2017; Lavborgs), “Purva bridējs ugunī” (2019; Puisis), “Roberto Zuko” (2019; Skuķa brālis, arī bērns), “Igauņu bēres 1999” (2022; Sass), “Rītausma Vakaros” (2024; Dzejnieks, Zvērs), “Baltijas teļš” (2025; Mārtiņš), “Trīs bēres un divas kāzas” (2025; Kārlis Silabriedis) u. c.

Radījis režiju tādām izrādēm kā  “Tas arī viss” (2021), “Medus garša” (2023), “Patakoļako un teātra visums” (2023), “Freimanis” (2026),  mini seriālam bērniem “Patakoļako” (2020) u. c.

M. Kalita: “Veidojot izrādi, ir kaut kāda pasaule, cilvēki un viņu dzīves, ko tu mēģini atvērt un atklāt. Tiklīdz tas ir izdarīts, un pasaule ir tāda, kādu tu visu laiku esi lolojis, tev ir jāpazūd. Bet aktieris paliek. Viņš var ar to dzīvot. Režisoram to bērnu atņem. Un ir jau arī jālaiž vaļā, jo izrāde, tāpat kā dzīve, nekad nebūs gatava. Līdz ar to vairāk izbaudīt varu kā aktieris. Jo tas notiek katru reizi, kad esi uz skatuves.”

Uzzini vairāk Liepājas teātra tīmekļvietnē

Iesakām izlasīt KrodersLV interviju ar Mārtiņu Kalitu

26. janvārī aktierim, Dailes teātra direktoram JURIM ŽAGARAM – 65!

Juris Žagars dzimis 1961. gada 26. janvārī Cēsīs. Izglītību ieguvis Cēsu 1. vidusskolā, Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē (1986). Savulaik bijis Jaunatnes teātra aktieris (1985–1992). 1993. gadā sāka strādāt Dailes teātrī. Kopš 2020. gada ir Dailes teātra direktors. No 2007. gada Cēsu mākslas festivāla direktors. Filmējies arī kino.

Spēlējis neskaitāmās Dailes teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Kad mēs, mirušie, mostamies” (1993; Ulfheims), “Ugunī” (1994; Edgars), “Pūt, vējiņi!” (1998; Uldis), “Āksts” (2000; Viljems Herberts), “Hamlets” (2003; Klaudijs), “Pērs Gints nav mājās” (2007; Pērs Gints), “Marija Stjuarte” (2010; Amijs), “Izraidītie” (2014; Bens), “ART” (2017; Seržs), “Purva bērni” (2019; Vecais), “Talantīgais misters Riplijs” (2020; Herberts Grīnlīfs) u. c. Turklāt Jaunatnes teātrī spēlējis tādās izrādēs kā “Es savos zābakos” (1986; Āris), “Mazais ganiņš” (1987; Bērns), “Vārnu ielas republika” (1989; Osis), “Lupatu Anna” (1991; Tētis) u. c.

J. Žagars: “Manas smadzenes nespēj strādāt, ja nav stresa. Tur ir tāds maģisks moments – aizkulisēs tev ir uztraukums, bet, kad uzej uz skatuves, tas pēkšņi tā kā beidzas, vairs nav. Ja uztraukuma pirms tam nav, ja tu neesi sevī akumulējis to enerģiju, tad tur nekas labs uz skatuves neiznāk. Tā ir interesanta profesionāla specifika, ko tu visu laiku sevī attīsti. Protams, ja ir maza loma, bez īpašas atbildības, tas ir citādāk, bet, ja loma ir liela un atbildīga, šis stress ir obligāti nepieciešams.”

Vairāk par Juri Žagaru uzzini Dailes teātra tīmekļvietnē

28. janvārī aktrisei GUNTAI VIRKAVAI – 75!

Gunta Virkava dzimusi 1951. gada 28. janvārī. Izglītību ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas t. s. Nacionālā teātra kursā Alfreda Jaunušana vadībā (1975), pēc tā pabeigšanas pieņemta darbā teātra štatā. Aktrises dzīvesstāsts lasāms Ainas Liepiņas grāmatā “Gunta Virkava – nakts sarunas” (2013).

Spēlējusi neskaitāmās teātra izrādēs, tai skaitā tādās izrādēs kā “Trakā diena jeb Figaro kāzas” (1976; Suzanna), “Spartaks” (1977; Mirca), “Spānijas Isabella” (1983; Isabella), “Heda Gablere” (1991; Heda Gablere), “Ceplis” (1995; Berta), “Pasaka par koka sirsniņu” (1995; Lapsa), “Amariļļi” (2007; Naģe), “Smiltāju mantinieki” (2008; Liena), “Ļaunais gars” (2008; Līze), “Latgola.lv” (2010; Pastniece), “...bagātā kundze” (2013; Pārdevēja), “Avantūrista grēksūdze” (2015; Baņķiera sieva, Prostitūta, Marķīze de Venosta) u. c.

Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē par G. Virkavu rakstīts: “Guntai Virkavai raksturīga vitalitāte, pašlepnums un vēlme mirdzēt, ko viņa arī atklāj gan temperamentīgās varonēs jaunības gados, gan ekscentriskās un pašapzinīgās sievietēs brieduma periodā.”

E. Freibergs V. Lūriņš: “Gunta ir aktrise ar sirdi un dvēseli!”

Vairāk par Guntu Virkavu uzzini Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē

2026. gada februāris

3. februārī apaļa jubileja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisei VERONIKAI PLOTŅIKOVAI!

Veronika Plotņikova dzimusi 1976. gada 3. februārī. Izglītību ieguvusi Rīgas Krievu drāmas teātra studijā, Semjona Loseva kursā (1997). Kopš 1997. gada ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise.

Spēlējusi neskaitāmās MČT izrādēs, tai skaitā tādās kā “Kaija” (Ņina Zarečnaja), “Kabīrijas naktis” (Kabīrija), “Marija Stjuarte” (Marija Stjuarte), “Kerija” (Kerija), “Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā” (Lāra),  “Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess” (2019; Mersedesa; vēlāk grāfiene de Morsera), “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (2023; Emīlija) “Centrālparka Rietumi” (2023; Kerola), “Pelnrušķīte” (2024; Marianna), “Tartifs” (2024; Elmīra, Orgona sieva), “Lēdija Makbeta” (2025; Lēdija Makbeta) u. c.

V. Plotņikova: “Māksliniekam, aktierim, dziedātājam iekšējā sajūta pasaka priekšā, izdarīji darbu labi vai nē. Atšķirībā no cilvēku vērtējuma šī sajūta nekad nepieviļ, nekad nepiemāna. Tikai pats var saprast, vai izdarīji visu uz 150 procentiem, vai tikai uz 30.”

Vairāk par aktrisi Veroniku Plotņikovu uzzini MČT tīmekļvietnē

4. februārī aktierim un režisoram VALDIM LŪRIŅAM – 75!

Valdis Lūriņš dzimis 1951. gada 4. februārī. Izglītību ieguvis Rīgas 49. vidusskolā (1969), Konservatorijas Teātra fakultātē sākumā kā aktieris un tad režisors. Dailes teātra izrādēs “Motocikls” un “Idiots” piedalījies jau vidusskolas gados. Kopš 1975. gada Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors. Diplomdarba izrādi iestudējis 1983. gadā. Iestudējis izrādes ne tikai Nacionālajā teātrī, bet arī Liepājas teātrī. Septiņdesmito gadu otrajā pusē izsācis Teātra dienu tradīciju Doma laukumā, kas tapusi kā aktieru pašiniciatīva, pulcējot daudz skatītāju.

Radījis režiju neskaitāmām izrādēm, tai skaitā tādām kā “Spartaks” (1977), “Emīls un Berlīnes zēni” (1979), “Karnevāls (Žanna d’Arka)” (1982), “Mirabo” (1987), “Trīs draugi” (1990), “Suns” (1992), “Cilvēks grib dzīvot” (1997), “Aktieri” (2001), “Sasiesim astes” (2003), “Saulriets” (2004), “Bille” (2009), “Latgola.lv” (2010), “Trubadūrs uz ēzeļa” (2013), “Latgola.lv – 2” (2014), “Zvani Žurkai 112!” (2017) u. c.

Turklāt kā aktieris spēlējis tādās izrādēs kā “Rudens dārzs” (1975; Leons), “Prom, kaulainā, prom” (1978; Andrus Štats), “Doina” (1981; Fima), “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” (1982; Džims un Nēģeris), “Rīga” (1998; Tomsons), “Ak, tētīt...” (2016; Andrē) u. c.

V. Lūriņš: “Nav gatavas programmas, kā sadzīvot ar otru cilvēku. Mēs visu mūžu mācāmies labestības ābeci. Tas ir nepārtraukts ceļš, un šajā ceļā es mēģinu nedarīt ļaunu cilvēkiem, ar ko esmu kopā, kas man ir nozīmīgi. Tie var būt arī sveši cilvēki. Katram ir kāds tumšais stūris dzīvē, kad šķiet, ka tas, ko dari, nevienam nav vajadzīgs. Tādā brīdī nevis izcila teātra recenzija vai slavas dziesma jubilejas reizē, bet gan uz ielas pateikts teikums – es biju uz jūsu izrādi, un man tā ir svarīga – akumulē vēlmi strādāt, darboties, noticēt sev. Nekas daudz, vien pusotrs teikums, ko pateicis cilvēks, kuru nepazīsti. Bet šie vārdi paceļ tevi spārnos.”

Vairāk par Valdi Lūriņu uzzini Latvijas Nacionālā teātra tīmekļvietnē

Iesakām noskatīties raidījumu “Teātra garša”, kur sarunājas Valdis Lūriņš un Anete Krasovska

Iesakām arī ieskatīties KrodersLV  tīmekļvietnē

14. februārī rakstniekam, aktierim un režisoram ĀRIJAM GEIKINAM – 90 (1936–2008)!

Ārijs Geikins dzimis 1936. gada 14. februārī Rīgā. Izglītību ieguvis Jelgavas vakarskolā, Dailes teātra 3. aktieru studijā (1962), kā arī A. Lunačarska Teātra mākslas institūta Režijas fakultātē. Jelgavas Kultūras nama dramatiskajā kolektīvā spēlējis režisora Jāņa Lūsēna veidotajās izrādēs. Savulaik bijis aktieris Liepājas teātrī (1963–1964) un Dailes teātrī (1976–1979), kā arī režisors Jaunatnes teātrī (1968–1970), Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama Tautas teātrī (1974–1976; kopš 1980) u. c. Tāpat bijis aktiermeistarības pedagogs Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā (1968–1970) un Latvijas Kultūras akadēmijā (1992–1993).

Pirmā profesionālajā teātrī izrādītā luga “Leģenda par Kaupo” (1973; Valmieras drāmas teātrī, rež. O. Kroders), ar šo lugu viņš aizsāka nacionāli vēsturisko lugu iestudējumu tradīciju latviešu teātrī. Teātros iestudētas tādas Ā. Geikina lugas kā  “Putenī” (1978; Dailes teātrī, rež. J. Strenga), “Leģenda par Kaupo” (1980; Igaunijas Lidijas Koidulas Pērnavas drāmas teātrī, rež. I. Normets.), “Saules dieva Fēba rotaļas” (1987; Nacionālajā teātrī, rež. Ā. Geikins), “Reiz dzīvoja kāds Jātnieks...” (1988; Nacionālajā teātrī, rež. M. Kublinskis), “Saimnieks” (1993; Dailes teātrī, rež. Ā. Geikins), “Dona Žuāna savaldīšana” (2001; Valmieras teātrī, rež. Ā. Geikins) u. c.

I. Sekste: “Lugu mākslinieciskajam veidojumam raksturīga augsta nosacītības pakāpe, daudzslāņaina kompozīcija. Galvenās tematiskās līnijas – tautas vēsture, cilvēka garīgās pasaules netveramība”.

Iesakām noskatīties raidījumu “Literatūre”

17. februārī teātra un kino aktrisei un režisorei DZINTRAI KLĒTNIECEI – 80 (1946–2016)!

Dzintra Klētniece dzimusi 1946. gada 17. februārī. Izglītību ieguvusi Rīgas 2. vidusskolā (1964) un Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1970). Bijusi aktrise Valmieras Drāmas teātrī (1970–1975), Liepājas teātrī (1975–1991), kā arī bijusi režisore, direktore un aktrise Daugavpils teātrī (1991–1994). Savulaik bijusi arī teātra “Kabata” aktrise un režisore (1995–1997).

Spēlējusi neskaitāmās izrādēs, tai skaitā tādās kā “Teikuma vidū punktu neliek” (1970; Oļa), “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi” (1972; Ģertrūde), “Niskavuori Heta” (1974; Lovīsa), “Sešas vecmeitas un viens vīrietis” (1975; Eka), “Makbets” (1977; lēdija Makbeta), “Uguns un nakts” (1977; Laimdota), “Stilīgais un viņa meita” (1980; Ļusja), “Spēlēsim Strindbergu” (1982; Alise), “Dzimtene” (1986; Čāpiņiete), “No saldenās pudeles” (1994; Lavīze), “Pēdējā izrāde” (1996; Amanda) u. c.

Filmējusies arī kino, kur nozīmīgākās kino lomas bijušas tādās Rīgas Kinostudijas spēlfilmās kā “Mana ģimene” (1982; Baibas māte), “Sprīdītis” (1985; Pamāte), “Dīvainā mēnesgaisma” (1987; Leontīne), “Maija un Paija” (1990; Ragana).

“Dzintrai nepiemita dīvas cēlums, taču viņai piemita kas daudz būtiskāks – savdabīgs, neikdienišķs talants. Ja saslēdzās visas zvaigznes, tad Dzintra uz skatuves radīja tādu supernovas eksploziju, kas lika aizmirst par visu citu. Dzīvē saskarsme ar viņu nebija viegla. Tagad šķiet, ka viņa ikdienā piemērīja sev dažādas lomas, rakņājoties pat savā zemapziņā un izvelkot ārā slēptākās emocijas – izspēlēs šo šajā situācijā – redzēs, kas sanāk! Izdevās satricināt ikdienību? Tad noderēs uz skatuves!”

Iesakām izlasīt interviju ar Dzintru Klētnieci

25. februārī dramaturģei un režisorei BAŅUTAI RUBESAI – 70!

Baņuta Reubesa dzimusi 1956. gada 25. februārī Toronto. Izglītību ieguvusi Karalienes universitātē Kanādā, kur ieguvusi bakalaura grādu vēsturē un drāmā (1977), kā arī Oksfordā ieguvusi doktora grādu vēsturē (1981). B. Rubesas galvenā joma vienmēr ir bijusi teātris, kur darbojusies kā dramaturģe, režisore, aktrise un organizētāja Ziemeļamerikā un Eiropā. No 1998. gada līdz 2012. gadam dzīvojusi un strādāja Latvijā. Pasniedz teātra un skatuves mākslu Toronto Universitātē, raksta grāmatas un iestudē izrādes.

Izrādes iestudējusi ne tikai ārzemēs, bet arī Latvijā, tai skaitā Jaunajā Rīgas teātrī, teātrī “Kabata”, Latvijas Nacionālajā operā u. c. Režiju radījusi tādām izrādēm kā “Putnu opera” (LNO), “Zelta meitenes” (JRT), “Iespējamās pasaules” (JRT), “Glābšanās no Trojas” (Liepājas Karostas krastā), “Sidraba šķidrauts” (JRT), “Atriebēja” (Teātris “Kabata”) u. c. Sarakstījusi tādas lugas kā “Ak, pilot!”, “Galva maisā”, “Trausls ledus”, “Putas”, “Tango Lugāno”, “Tev, Anna” u. c.

“Viņas darbības pamatā ir viņas dziļās vēsturiskās un literārās zināšanas un fundamentālā pārliecība, ka skatuves māksla var mainīt pasauli uz labo. Viņas darbos bieži parādās feminisma un diasporas tēmas, kā arī cilvēces cīņa izdzīvot un pārvarēt vardarbīgo un nežēlīgo pasauli.”

Uzzini vairāk: https://banuta.com/?page=2